— Piecpadsmit un divdesmit minūtes, — Sevilja piezīmēja. — Jau vairāk nekā stundu viņš sitas pret durvīm. Un nemaz neizskatās noguris. Mēs vēl ilgi te stāvēsim.
Arleta nogrozīja galvu.
— Mani pārsteidz, ka viņš reaģē kā saprātīga būtne — mierīgi,
pārdomāti, un neplosās neprātīgās bailēs kā slazdā notverts dzīvnieks.
— Es jums piekrītu, — Maikls sacīja, — tomēr man šķiet, ka jūs drusku pārvērtējat Fa saprātu. Cilvēks jau būtu atģidies, ka visas viņa pūles veltīgas.
— Kā gan lai Fa atģistos, — Sūzija strauji iebilda, — ja nezina, kas ir durvis, nezina pat, kas ir koks, pirmoreiz mūžā saduras ar pilnīgi svešu matēriju. Kur viņam var rasties priekšstats par tās izturibu?
Sevilja paskatījās uz Sūziju.
— Es jums piekrītu, Sūzija. Kā lai viņš zinātu, cik stiprs ir koks, pirms viņš nav to pārbaudījis? Tomēr, es domāju, drīz viņš sapratīs, ka sagraut šķērsli nav viņa spēkos.
— Un kā mēs to uzzināsim? — Sūzija jautāja. — Pēc viņa plosīšanās, pēc viņa izmisuma?
Sevilja pakratīja galvu.
— Es no tā baidījos, bet tagad baidos daudz mazāk. Mani pārsteidz viņa miers. Manuprāt, par to, ka viņš atteicies no mēģinājumiem sagraut šķērssienu, mēs uzzināsim, kad viņš lūgs mums palīdzību, lai atrisinātu šo problēmu.
Tai pašā mirklī Fa izslēja galvu no ūdens un sauca griezīgā balsī:
— Pa!
Sevilja, kas atradas šīs baseina puses otrā galā, steidzīgiem soļiem tuvojās Fa un, pamājis pārējiem, lai cieš klusu, noliecās pār ūdeni.
Aizritēja apaļa sekunde, un ar neparastu spēku atskanēja atbilde, kurā vārda «Bi» labiālā «b» skaņa nodunēja kā sprādziens, bet «i» bija gari stiepts kā svilpienā.
— Bi-i-ī-ī! . . .
Sevilja vēlreiz aši pamāja ar labo roku un klusēja, nenovērsdams acis no Fa. Viņa melnīgsnējā seja bija nobālusi, vaibsti saspringti savilkušies, piere norasojusi sviedriem.
Fa grozīja galvu te pa labi, te pa kreisi, skatīdamies uz Sevilju, un tad atkārtoja ar tikpat skaļi dunošu «b»:
— Bi-i-ī-ī! . . .
Sevilja joprojām klusēja. Ar strauju astes vēzienu Fa piepeldēja viņam klāt un, kā bija paradis pirms Besijas ierašanās, pilnīgi izbāza galvu no ūdens un nolika uz baseina malas.
— Pa!
— Yes, Fa? — Sevilja atjautaja un pietupies glastīja viņam galvu.
— Bi-i-I-ī!. ..
Sevilja klusēja. Fa cieši paraudzijas uz viņu. Delfīna acī bija lasāms izbrīns.
— Pa!
— Yes, Fa?
— Bi-i-ī-ī!…
— No, — Sevilja atbildēja.
Fa vēlreiz izbrīnījies paskatījās uz viņu un likās kaut kam koncentrējamies, tad ļoti skaidri, ar desmitdaļu sekundes ilgu pauzi pēc katra vārda, sacīja:
— Mans dievs! — Sevilja nočukstēja.
Sviedri viņam tecēja aumaļām un rokas atkal sāka drebēt. Viņš atkārtoja:
— Pa give Bi?
— 'Stand? — Fa noprasīja spalgā balsī.
— Yes.
Fa pacēla galvu no baseina malas un papeldēja gabaliņu nostāk, it kā lai labāk redzētu sarunas biedru.
— 'Sen, — Fa atkārtoja.
Sevilja atspiedās ar vienu roku pret baseina malu un spalgā, aprautā balsī, it kā atdarinādams delfīna balsi, lēnām runāja:
— Pa give Bi night! — Fa atkārtoja un tūlīt, brāzmaina prieka pārņemts, vēlreiz iesaucās: — "Night!
—* Yes, Fa, 'night.
Fa izslējās virs ūdens un, pagriezies pret šķērssienu, izgrūda veselu rindu satrauktu svilpienu. Besija viņam atbildēja.
— Listen, Fa, — Sevilja sacīja.
— 'Sen!
— Fa speak. Pa give Bi 'night.
— 'Stand! — Fa tūlīt atbildēja
Un priecīgi, gandrīz gavilējoši atkārtoja:
— Fa speak. Pa give Bi night! Sevilja stāvēja kā sastindzis.
— 'Stand! — Fa iesaucās un ar spēcīgu astes sitienu apšļāca
Sevilju no galvas līdz papēžiem. — 'Stand! — viņš atkārtoja ar tādiem kā triumfējošiem smiekliem un palēcās gaisā.
Sevilja piecēlās.
— Mans dievs, mans dievs, — viņš čukstēja, pārlaizdams acis saviem līdzstrādniekiem, kas stāvēja ap viņu, sastinguši kā statujas; no viņa straumēm tecēja ūdens, viņam bija grūti parunāt. — Mans dievs, — viņš turpināja, tik tikko dabūdams vārdus pār lūpām, — mes esam uzvarējuši, viņš pārgāja no vārda pie teikuma! — un, pagriezies pret Fa, izstiepis pret debesīm abas rokas, viņš kliedza kā ārprātīgais:
— Pa give Bi 'night!
— 'Stand! — delfīns atsaucās, ar varenu lēcienu izšaudamies virs ūdens.
VII
EDEMSS NOPRATINA SEVILJU 1970. GADA 26. DECEMBRI. IERAKSTS MAGNETOFONA LENTĒ, DOKUMENTS 56-278 PIELIKUMA 3 FOTOGRĀFIJAS
SLEPENI !
i
EDEMSS: — Atvainojiet, ka izsaucu jūs pašā ziemas aukstumā. Diemžēl mums šeit nav tāds klimats kā Floridā. Ja jūs saķersit gripu, man būs ļoti nepatīkami, es jutīšos atbildīgs. Varbūt cigāru?
SEVILJA: — Nē, paldies. Es nesmēķēju, mister Edems.
EDEMSS: — Nesauciet mani par misteru Edemsu. Sauciet mani vārdā, par Deividu. Nedomāju, ka mums jāievēro tādas_ formalitātes. Jo vairāk tāpēc, ka es jūtu pret jums lielas simpātijas un, ja atļaujat atzīties, jūs apbrīnoju. Jūs laikam gan esat visgudrākais cilvēks, kādu man gadījies sastapt, un es nebūt neesmu pārliecināts, ka varēšu no jums kaut ko izdibināt.
SEVILJA: — Vai tādā nolūkā jūs mani izsaucāt?
EDEMSS: — Varbūt no manas puses nav nemaz tik ļauni, ka pasaku jums to skaidri un gaiši jau mūsu sarunas sākuma.
SEVILJA: — Man šķiet, es saprotu, ka tāda ir jūsu loma.
EDEMSS: — Jā. Lai būtu precīzi, sacīsim, ka man ir uzlikta zināma atbildība par aizsardzību, kāda jānodrošina mazulim, kam jūs esat tēvs.
SEVILJA: — Vai tad viņš ir apdraudēts? _
EDEMSS: — Jā. (Pauze.) Man ar nožēlu jāsaka: ir izpausti mūsu valsts noslēpumi. Padomju zinātnieki daļēji informēti par jūsu sasniegtajiem rezultātiem.
SEVILJA: — Mans dievs, es … Vai tas ir iespējams? Piedodiet … tas mani vienkārši apdullina.
EDEMSS: — Atjēdzieties. Es saprotu jūsu satraukumu.
SEVILJA: — Bet kā tas iespējams? Tas ir ārprāts! Un ko tad tieši krievi zina?
EDEMSS: — Paklausieties, ņemsim pēc kārtas. Atļaujiet man neievērot pieklājību un uzdot jums tiešus jautājumus.
SEVILJA: — Bet protams! Jautājiet, ko vien vēlaties. Es gribu palīdzēt jums, cik vien tas ir manos spēkos.
EDEMSS: — Man negribētos, ka jūs ņemtu ļaunā manus jautājumus. Vēlreiz atkārtoju, ka es jūtu pret jums dziļas simpātijas.