SEVILJA: — Esmu gatavs jums atbildēt.
EDEMSS: — Labi, sāksim no paša sākuma. 12. jūnijā jūs paziņojāt Lorrimeram, ka plāna «Logos» realizēšanā izšķirīgais posms veikts: delfīns Ivans pārgājis no vārda pie teikuma. Tai pašā laikā jūs darāt zināmu, ka divi jūsu līdzstrādnieki, Maikls Džil- krists un Elizabete Dausone, iesnieguši atlūgumos un jūs tos pieņēmuši. Seit, atļaujiet jums sacīt, jūs pieļāvāt kļūdu.
SEVILJA: — Pieņemot viņu atlūgumos?
EDEMSS: — Jā. '
SEVILJA: — Nesaprotu, kur te kļūda. Līgums dod man tiesības pieņemt darbā un atlaist līdzstrādniekus pēc maniem ieskatiem.
EDEMSS: — Jā, bet, redziet, svarīga ir līguma būtība, nevis viens vai otrs paragrāfs atsevišķi. Līgums pirmām kārtām uzliek jums atbildību par to, ka ar plānu saistītie noslēpumi netiks izpausti. Ja jūs būtu mūs brīdinājis par abu līdzstrādnieku aiziešanu no darba, pirms pieņēmāt viņu atlūgumos, mēs būtu varējuši noorganizēt šo abu personu uzraudzību.
SEVILJA: — Esmu satriekts. Tas man neienāca prātā. Vai jūs vienu no viņiem turat aizdomās par noslēpuma izpaušanu?
EDEMSS: — Mēs turam aizdomās visus.
SEVILJA: — Jūs gribat sacīt: visus manus līdzstrādniekus?
EDEMSS: — Itin visus, kam tieši vai netieši bija zināmi plāna «Logos» rezultāti.
SEVILJA: — Un arī mani?
EDEMSS: — Zinama mērā — jā.
SEVILJA: — Jūs jokojat.
EDEMSS: — Nebūt ne.
SEVILJA: — Es … Atzīstos, to es negaidīju.
9*
EDEMSS: — Sēdiet, lūdzu. Man gribētos, lai jūs saprastu, ka turēt jūs aizdomās ir mans pienākums, lai kādas būtu manas personīgās simpātijas pret jums. ^
131
SEVILJA: — Pie velna jūsu… Edems, tas ir vienkārši negodīgi! Man trūkst vārdu, lai…
EDEMSS: — Esmu satriekts, ka jūs to uzņemat tik traģiski. Jūs apsolījāt atbildēt uz maniem jautājumiem, bet, ja esat pārāk satraukts, mēs varam atlikt sarunu uz rītu.
SEVILJA: — Nekādā gadījumā. Jo drīzāk to izbeigs, jo labāk.
EDEMSS: — Labi, ja jūs pats tā vēlaties, es nerunāšu aplinkiem. Atgriezīsimies pie faktiem: ir izpausti noslēpumi par plānu «Logos». Pirmais jautājums: vai jūs tieši vai netieši esat sekmējis šo noslēpumu izpaušanu?
SEVILJA: — Tas ir muļķīgs jautājums!
EDEMSS: — Es varētu jums aizrādīt, ka jūs uz to neatbildat.
SEVILJA: — Mana atbilde ir: nē, nē, un vēlreiz nē![22]
EDEMSS: — Apsēdieties, lūdzu, un ticiet man, es jūtos dziļi sagrauzts, ka man jums jāuzstāda tamlīdzīgi jautājumi. Taču tāda ir mana profesija. Redziet, dzīve patiešām izspēlē dīvainus jokus: iestādamies universitātē, es sapņoju, ka kļūšu par slavenu psihologu, nevis sēdēšu kabinetā un uzstādīšu nepatīkamus jautājumus lielam zinātniekam. Vai atļausit man turpināt?
SEVILJA: — Protams. Atvainojiet, ka zaudēju pašsavaldīšanos. Un es gribētu jums kaut ko lūgt.
EDEMSS: — Ko?
SEVILJA: — Neklaudziniet pa galdu ar papīrnaža smaili.
EDEMSS: — Atvainojiet, tas man ir tāds smieklīgs paradums. Bet, ja tas jūs kaitina, es atturēšos. Varbūt turpināsim?
SEVILJA: — Lūdzu.
EDEMSS: — Es velētos saņemt noteiktāku atbildi uz savu jautājumu. Es jums jautāju: vai jūs neesat tieši vai netieši sekmējis noslēpumu izpaušanu?
SEVILJA: — Nē. Ne tieši, ne netieši.
EDEMSS: — Varbūt attiecībā uz «netieši» jūs mazliet pārsteidzāties ar atbildi.
SEVILJA: — Es nesaprotu.
EDEMSS: — Pieļausim, ka viens no abiem jūsu līdzstrādniekiem, kuri aizgāja no darba, izpaudis noslēpumu. Vai tādā gadījumā nevar sacīt, ka, atļaudams viņiem iet, kurp acis rāda, pirms mēs varējām noorganizēt viņu uzraudzību, jūs esat netieši sekmējis nodevību?
SEVILJA: — Kaut ko tamlīdzīgu sacīt būtu ļoti negodīgi.
EDEMSS: — Kāpēc?
SEVILJA: — Tas nozīmētu vienkāršu nepiesardzību kvalificēt kā lldzvainību noziegumā.
EDEMSS: — Jūs gribat teikt, ka, tā rīkojoties, jums nebija nolūka dot saviem bijušajiem līdzstrādniekiem iespēju izvairīties no mūsu uzraudzības?
SEVILJA: — Tieši tā.
EDEMSS: — Te es jums iebildīšu. Atcerieties gadījumu ar Maiklu Džilkristu. 29. maijā sarunā ar biedriem laboratorijas ēdamistabā viņš kritizē mūsu politiku Vjetnamā. Jūs savā kabinetā noklausāties sarunu, tūlīt paceļat klausuli, izsaucat viņu un aizvedat pastaigāties pa ceļu. Kādēļ?
SEVILJA: — Lai aprunātos ar viņu.
EDEMSS: — Kāpēc jums jārunā uz ceļa? Kāpēc ne jūsu kabinetā?
SEVILJA: — Nevēlējos, ka šī saruna tiek ierakstīta magnetofona.
EDEMSS: — Kāpēc?
SEVILJA: — Baidījos, ka Maikla uzskati var mani kompromitēt, jo es taču viņu pieņēmu darbā. Gribēju viņu brīdināt pats …
EDEMSS: — … Pirms mēs sākam par viņu interesēties?
SEVILJA: — Jā, gandrīz tā.
EDEMSS: — Ja nerunājam par mis Lafeiju, man šķiet, es nekļū- dīšos, sacīdams, ka Maikls Džilkrists bija jūsu mīļākais līdzstrādnieks.
SEVILJA: — Jā. Viņa aiziešana mani ļoti apbēdināja.
EDEMSS: — Atgriezīsimies pie jūsu sarunas uz ceļa. Man joprojām nav skaidrs, kāpēc jūs mēģinājāt viņu pasargāt no mūsu uzraudzības.
SEVILJA: — Es jums to nupat paskaidroju. Baidījos, ka Maikla uzskati var mani kompromitēt.
EDEMSS: — Jā, tā vismaz jūs sacījāt viņam, lai izdabūtu no viņa solījumu klusēt. īstenībā jūs mudināja kas cits. Jūs centā- ties pasargāt Maiklu, nevis pats sevi.
SEVILJA: — O, es nezinu. Var jau būt. Es to neapzinājos.
EDEMSS: — Jūs esat ļoti gudrs cilvēks, bet nezin vai jūs ap- jaušat, kāda nozīme ir jūsu atbildei. Jūs nupat atzināties, ka esat aizsargājis politiski aizdomīgu elementu, mēģinādams slēpt no mums viņa uzskatus.
SEVILJA: — Atzinos! Man nav ko atzīties! Jūs aizmirstat, ka šīs sarunas laikā es nevarēju zināt, cik nopietni Maikls Džilkrists aizrāvies ar saviem uzskatiem un ka galu galā to dēļ viņš aizies no laboratorijas.
EDEMSS: — Vēl viens iemesls, lai ļautu mums par to spriest.
SEVILJA: — Tas viss, atļaujiet man jums to pateikt, ir ļoti nepatīkami. Jūs runājat tā, it kā apsūdzētu mani. Es to vairs ilgāk necietīšu.
EDEMSS: — Apsēdieties, lūdzu. Esmu dziļi satriekts. Ticiet man, ar daudz lielāku prieku es runātu ar jums par delfinoloģiju. Tas būtu ārkārtīgi interesanti. Ziniet, pēc manām domām, jūs esat panācis apbrīnojami strauju zinātnes progresu, nodibinādams vārdiskus sakarus ar dzīvnieku sugu. Lente, kurā ierakstītas jūsu pēdējās sarunas ar Fa, sajūsmināja Lorrimeru.
SEVILJA: — Kopš tā laika Fa vēl daudz ko iemācījies.
EDEMSS: — Patiešām? Man tomēr šķiet, ka no 12. jūnija — tas taču bija 12. jūnijā, kad viņš pārgāja no vārda pie teikuma? — viņš pusgada laikā ir kolosāli progresēji^ gan vārdu krājuma ziņā, gan sintaksē, gan izrunā. Un, spriežot pēc jūsu pēdējā ziņojuma, arī Bi sāk nodarboties ar valodu?
SEVILJA: — Bi jau viņu panākusi.
EDEMSS: — Patiešām! Un, jūs sakāt, Fa kopš tā laika vēl daudz ko iemācījies? Apmieriniet manu ziņkāri! Es galu galā iedomāšos, ka jūs esat iemācījis viņu lasīt.
SEVILJA: — Katrā ziņā es to mēģinu.
EDEMSS: — Kaut kas neticams! Es domāju, jums loti žēl, ka mēs nevaram pavēstīt atklātībai par šiem izcilajiem sasniegumiem, Jūs vienā dienā kļūtu slavenākais cilvēks Savienotajās Valstīs.
SEVILJA: — Es nekad neesmu tiecies pēc popularitātes.