EDEMSS: — Jā, es zinu. Sai sakarā es gribētu pajautāt, kādas ir jūsu domas par zinātnieku, kura pētījumi tuvu saskaras ar jūsu pētījumiem, proti, es runāju par Edvardu E. Lorensenu.
SEVILJA: — Lorensens strādā ļoti labi.
EDEMSS: — Es jums jautāju konfidenciāli, jūsu personīgās domas.
SEVILJA: — Es jau teicu. Viņš strādā ļoti labi.
EDEMSS: — Bet?
SEVILJA: — Nav nekāda «bet».
EDEMSS: — Jūs viņu slavējat, taču jūsu tonī nav sirsnības. Tātad jums ir kāds iebildums, un taisni šis iebildums mani interesē. Paklausieties, jūs patiešām izdarītu man lielu pakalpojumu, ja izrādītu man vairāk uzticības. Jūs pats sapratīsit, ka viss, ko teiksit, paliks šī kabineta sienās.
SEVILJA: — Man nav nekādu iebildumu. Tikai Lorensens pieder pie viena zinātnieku tipa, bet es — pie otra.
EDEMSS: — Un pie kāda zinātnieku tipa pieder Lorensens?
SEVILJA: — Kā to lai saka? Viņu pārņemtu šausmas, ja viņš zinātu, kā es apgājos ar Fa.
EDEMSS: — Tātad var sacīt, ka viņa nostāja ir vairāk konvencionāla, bet jūsu — artistiska.
SEVILJA: — O, es neciešu vārdu «artistisks». Zinātnē Lorensens briesmīgi baidās no skandāla, ja jūs saprotat, ko es gribu sacīt.
EDEMSS: — Jā, skaidrs, es jums pateicos. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti, un man gandrīz kauns atkal parādīt savas sliktās manieres un atgriezties pie nepatīkamiem jautājumiem.
SEVILJA: — Ja es pareizi saprotu, jūs devāt man īsu atelpu.
EDEMSS: — Es apbrīnoju jūsu humora izjūtu.
SEVILJA: — Tad mēs esam kviti: es apbrīnoju, cik veikli jūs apstrādājat savus tuvākus.
EDEMSS: — Man liekas, jūs to sakāt ar zināmu rūgtumu.
SEVILJA: — Vai jums tas nešķiet dabiski?
EDEMSS: — Atklāti sakot, jā. Bet turpināsim. Par spīti visiem šķēršļiem, ko jūs mums sagādājāt, mums izdevās atjaunot sakarus ar abiem jūsu bijušajiem līdzstrādniekiem, un pašlaik — es priecājos, ka varu jums to pavēstīt, — viņi ir mūsu rokās.
SEVILJA: — Viņi ir cietumā?
EDEMSS: — Es neteicu, ka viņi ir cietumā. Es teicu, ka viņi ir mūsu rokās vai, pareizāk sakot, to cilvēku rokās, kuri dos mums pirmajiem iespēju viņus nopratināt.
SEVILJA: — Slepena nopratināšana bez aizstāvja klātbūtnes — tas jau ir kaut kas līdzīgs inkvizīcijai.
EDEMSS: — Paklausieties, profesor! Neizsakieties tik asi. Mēs dzīvojam zemē, kur spīdzināšana, radinieku apcietināšana un lode pakausī ir nepieļaujamas metodes.
SEVILJA: — Es ceru.
EDEMSS: — Atgriezīsimies pie jusu bijušajiem līdzstrādniekiem. Varbūt ir laiks atklāt jums, ka mēs zinām, kurš nodevis noslēpumu. Tas nav Maikls Džilkrists, kā mēs sākumā domājām. Tā ir Elizabete Dausone.
SEVILJA: — Lizabete! … Bet kādēļ viņa to darīja?
EDEMSS: — Kādēļ viņa to darīja? Te nu ir tas āķis? [Pauze.) Viņa apgalvo, ka rīkojusies, jūsu sakūdīta.
SEVILJA: — Tas ir riebīgs apmelojums!
EDEMSS: — Vai jūs varat mums to pierādīt?
SEVILJA: — Kā jūs varat prasīt, lai es pierādu, ka esmu nevainīgs? Es esmu nevainīgs, tas ir viss. (Klusums.) Manas attiecības ar Lizabeti kļuva neciešamas, jūsN to zināt. Starp citu, jums taču ir mūsu sarunu stenogrammas.
EDEMSS: — Mums ir zināmas sarunas, kas notikušas laboratorijā. Bet mēs nezinām, ko jūs varējāt runāt ar viņu uz ceļa vai kādā .nepieejamā bungalo.
SEVILJA: — Mister Edems, jūs mani noskaņojat augstākajā mērā nelabvēlīgi, pieminēdams šo bungalo. Tam nav nekāda
sakara ar šo lietu. Jums pārāk labi zināms, ka turp esmu vedis tikai vienu personu.
EDEMSS: — Bungalo nolrēšanu mēs uzskatām par otro mēģinājumu izvairīties no mūsu uzraudzības.
. SEVILJA: — Paklausieties, jūs tomēr esat cilvēks. Jums jāsaprot, ka manā dzīvē ir arī kaut kas tāds, ko es nedomāju atdot par ēsmu visādiem …
EDEMSS: — Spikiem. Sakiet vien, šis vārds mani neaizvaino. Atgriezīsimies pie Elizabetes Dausones. Viņa apgalvo, ka jūsu ķildas bijušas tikai izlikšanās un ka viņas pēkšņā aiziešana no laboratorijas palīdzējusi viņai pazust, izvairoties no izsekošanas. Un patiešām, atstājusi darbu, viņa aizbrauca uz Kanādu, kur saskaņā ar jūsu norādījumiem tūlīt stājās sakaros ar Padomju vēstniecību.
SEVILJA: — Tas ir… Tas ir velnišķīgs izdomājums! Un turklāt muļķīgs! Kāds man varēja būt iemesls …
EDEMSS: — Pēc Lizabetes vārdiem, jūs bijāt neapmierināts, ka par jūsu pētījumiem klusē, un ar šo aprēķināto informācijas nodošanu gribējāt piespiest mūs publicēt jūsu darba rezultātus.
SEVILJA: — Es lai nodotu savu zemi tukšas godkāres dēļ! Vai jūs tam ticat?
EDEMSS: — Es tam neticu, bet jums varēja būt arī citi motīvi. Piemēram, par karu Vjetnamā jūs varējāt būt citās domās nekā Savienoto Valstu valdība.
SEVILJA: — Bet es taču neesmu citās domās!
EDEMSS: — Vai jūs to droši zināt?
SEVILJA: — Pilnīgi droši.
EDEMSS: — Atvainojiet, bet es jums iebildīšu ar jusu paša vārdiem. Kad Centrālās Vjetnamas budisti sacēlās pret Kī, jūs sacījāt: «Ja paši budisti mūs vairs negrib, tad mums neatliek nekas cits kā aiziet.»
SEVILJA: — Es tā teicu? Kur? Kad? Kam?
EDEMSS: — Es vairs skaidri neatceros, kādos apstakļos. Bet jūs to teicāt. Tas ir kaut kur ierakstīts.
SEVILJA: — Zēl, ka šoreiz jūsu atmiņa nav tik precīza, jo, ja man jāsaka, es kaut ko tamlīdzīgu neatceros.
EDEMSS: — Ticiet maniem vārdiem.
SEVILJA: — Pieļausim, ka tā bija. Un tālāk? Es tikai atkārtoju laikraksta frāzi. Jūs taču zināt manu nostāju: uzskatu, ka man nav ko nodarboties ar ārpolitikas jautājumiem, jo, pēc manām domām, vienīgi prezidentam zināma faktiskā situācija. Vienīgi prezidents var izšķirt šos jautājumus, jo vienīgi prezidents pilnībā iepazinies ar patiesajiem apstākļiem. Tāds ir mans viedoklis.
EDEMSS: — Ar jūsu muti runā veselais saprāts. Un, tā kā jūs esat tik vaļsirdīgs, arī es savukārt būšu atklāts.
SEVILJA: — Kad drošības dienesta priekšnieks solās būt atklāts, es sāku neuzticēties.
EDEMSS: — Un nepareizi darāt. Mana atzīšanās ir šāda: es nepiešķiru nekādu nozīmi Elizabetes Dausones liecībām pret jums.
SEVILJA: — Un to jūs man sakāt tagad!
EDEMSS: — Kad es viņu redzēju — dažas stundas pēc aresta, viņa pilnā vārda nozīmē uzklupa man, tik ļoti viņa steidzās atzīties un iepīt jūs šai lietā. Diagnoze skaidra: viņa zaudējusi garīgo līdzsvaru. Tikai ar nolūku jums kaitēt viņa spērusi šo neprātīgo soli, neapsvērdama, kādas šai rīcībai var būt sekas attiecībā uz viņu pašu.
SEVILJA: — Jūs to varējāt pateikt man agrāk, nevis cepināt mani uz lēnas uguns veselu stundu.
EDEMSS: — Piedodiet, lūdzu, bet man bija savi iemesli.
SEVILJA: — Jums bija savi iemesli, lai rotaļātos ar mani kā kaķis ar peli?
EDEMSS: — Jā, bija.
SEVILJA: — Un lai pratinātu mani kā noziedznieku?
EDEMSS: — Jūs esat nevis noziedznieks, bet, atļaujiet man būt atklātam, visai nepiesardzīgs cilvēks. Jūs nevarat apstrīdēt, ka lielum lielā daļa atbildības par notikušo gulstas uz jums. Vēlreiz atkārtoju, ka mēs būtu varējuši aizkavēt informācijas nodošanu krieviem, ja jūs 'tik ātri nebūtu atlaidis šo meiču. Es domāju, ka mēs jums piedāvāsim jaunu līgumu, pēc kura mums būs paredzēta lielāka līdzdalība jūsu darbinieku pieņemšanā un atlaišanā.
SEVILJA: — Liekas, jūs gribat pieņemt pret mani sankcijas?
EDEMSS: — Nekādā gadījumā! Es jūs lūdzu, izmetiet šo domu no galvas. Tā neatbilst patiesībai. Saprotiet taču, ka mēs tikai atbrīvojam jūs no otršķirīgas atbildības šai brīdī, kad jūsu pūļu rezultātā mūsu zemes zinātne sper milzu soli uz priekšu.