SEVILJA: — Jūs lieliski mākat saldināt rūgtu pilienu, es to jau ievēroju. (Pauze.) Mans līdzšinējais līgums vēl nav notecējis. Tātad man ir tiesības atteikties no jauna līguma tā vietā.
EDEMSS: — Tādā gadījumā man diemžēl jāpaziņo, ka mēs būsim spiesti neatjaunot jums kredītu.
SEVILJA: — A! Mutē medus, sirdī ledus. Tagad man viss skaidrs. (Pauze.) Ja es pieņemtu jūsu jauno līgumu, vai starp maniem līdzstrādniekiem ir kāds, ko jūs esat nodomājuši atlaist?
EDEMSS: — Nē.
SEVILJA: — Jūs dodat goda vārdu?
EDEMSS: — Jā. (Pauze.) Jums jāpiekrīt, ka pēc šī solījuma mans priekšlikums parādās pavisam citā gaismā.
SEVILJA: — Jā, patiešām. Vai Jausit man četrdesmit astoņas stundas apdomāties, pirms es izškuršos?
EDEMSS: — Jā, lūdzu.
SEVILJA: — Sī saruna nebija patīkama, un es nevēlos to pārāk ilgi turpināt, tomēr man gribētos uzdot jums dažus jautājumus.
EDEMSS: — Es atbildēšu uz tiem, ja varēšu.
SEVILJA: — Lizabete stājās sakaros ar Padomju vēstniecību otrā dienā pēc aiziešanas no laboratorijas, tas ir, pirms vairāk nekā pusgada, bet, ja es jūs pareizi sapratu, jūs viņu arestējāt tikai nesen. Kāpēc?
EDEMSS: — Mēs bijām pazaudējuši viņas pēdas un nezinājām vēl par viņas nodevību.
SEVILJA: — Lizabete varēja pastāstīt krieviem tikai to, ko viņa pati zināja pirms pusgada, proti, ka Fa pārgājis no vārda pie teikuma. Pēc tā es secinu, ka krievi pagaidām neko nezina par Fa apbrīnojamajiem panākumiem pēdējā laikā?
EDEMSS: — Nē.
SEVILJA: — Tatad izpaustie noslēpumi nebūt nav tik svarīgi un pārkāpums nav tik nopietns, kā jūs domājāt sākumā?
EDEMSS: — Nē, bet, saprotiet jel, svarīgi ir tas, ka padomju zinātnieki zina kaut ko nozīmīgu par mūsu pētījumiem delfinoloģijā, turpretī mēs par viņu pētījumiem īstenībā nezinām neko.
SEVILJA: — Saprotu. (Pauze.) Ko jūs esat nodomājuši darīt ar Maiklu?
EDEMSS: — Nu, neviens nevarēs jums pārmest, ka jūs pametat draugus nelaimē! Nē, ziniet, es jūs apbrīnoju! Pēc visām nepatikšanām, ko Maikls jums sagādājis, jūs vēl raizējaties par viņu?
SEVILJA: — Vai jūs varat man atbildēt?
EDEMSS: — Es domāju, ka jā. (Pauze.) Redziet, ar Maiklu Džilkristu ir citādi. Mūs neinteresē tas, ka viņš atsakās braukt uz Vjetnamu. Mēs tikai gribam novērst vienu: lai viņš nesaceļ sensāciju un nepļāpā, kur pagadās, par delfīniem. Taču, ja mēs nolemsim publicēt jūsu darbus, tad mums pret viņu nekas vairs nevar būt. Viņa liktenis ir atkarīgs no kara tribunāla.
SEVILJA: — Es nokritu kā no mākoņiem. Vai tad jūs varētu nolemt, ka mani darbi publicējami?
EDEMSS: — Jā, tas nav izslēgts. Varbūt tā ir vienīgā iespēja, kā panākt, lai padomju zinātnieki paši atklāj, cik tālu viņi tikuši.
EDEMSA ZIŅOJUMA SLĒDZIENS PAR NOPRATINĀŠANU
26. DECEMBRI DOKUMENTS 56-279 SLEPENI
… Ir pavisam skaidrs, ka nopratināmais nav noskaņots sadarboties ar mums drošības plāksnē, un tāpēc hipotēze par lldzvainī- gumu noslēpumu izpaušanā, lai cik absurda tā būtu, ievērojot vainīgās L. īpašo psiholoģiju, nevarēja tikt atmesta a priori. Sai ziņā nopratināšana izkliedēja mūsu beidzamās šaubas. Tā parādīja, ka nopratināmā raksturs un izturēšanās (ko es līdz šim pazinu tikai pēc sava priekšgājēja raportiem), kā man šķiet, ir pilnīgi nesavienojami ar ļaunprātīgo unr gļēvo rīcību, ko viņam piedēvē L. Mūsu sarunas laikā nopratināmais bija brīžiem straujš, agresīvs un dzēlīgs, taču vienmēr atklāts. Ne reizi viņš neizmantoja savas spīdošās polemika spējas, lai kaut ko panāktu ar viltu, atbildētu aplinkiem vai izvairītos no maniem jautājumiem. Atbildot viņš vienmēr centās sacīt to, kas, pēc viņa domām, bija patiesība, pat tad, kad šī patiesība varēja viņam kaitēt. Viņš nebūt nav viltīgs, bet gan atklāts, straujš, viegli uzbudināms cilvēks, kas cīnās bez maskas, nebaidās riska un dažreiz pat riskē veltīgi.
Man šķiet, viņa psiholoģija pilnīgi izskaidro viņa nepiesardzību un pieļautās kļūdas. Šai sakarā tas, ko viņš mūsu sarunas laikā sacīja par Edvardu Lorensenu, īstenībā ir it kā viņa. pašportrets, kas daudz ko atklāj. Jo tik tiešām nopratināmajam nevarētu pārmest, ka viņš ir «pārāk konvencionāls» vai briesmīgi baidītos «skandāla». Privātajā dzīvē viņam ne vienreiz vien ir gadījies izaicināt sabiedrisko domu, un savā specialitātē, kur viņu līdz šim uzskatīja par «franktireru», viņš nekad nerēķinās ar citu pieņēmumiem. Ja viņam piemīt mākslinieka nepastāvīgā un kaprīzā iedaba, tad tas pa daļai izskaidrojams ar viņa ārkārtīgo sensibilitāti un arī ar to, ka viņš paliek uzticīgs savai iekšējai būtībai, nerūpēdamies par iespaidu, kāds rodas sabiedrībai. Gribētos gandrīz sacīt, ka viņā ir kaut kas sievišķīgs, jo viņu allaž satrauc kāda emocija. Lai gan, spriežot pēc šīs emocionalitātes, viņu varētu uzskatīt par vāja rakstura cilvēku, taču īstenībā viņam ir milzīgas spēka rezerves, jo viņš paliek uzticīgs sev pašam, ir drosmīgs un nesavtīgs. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš vairāk mīl savu darbu nekā slavu un nedzenas pēc naudas. Viņa personību raksturo arī fakts, ka uz viņa konta bankā noguldītas ievērojamas summas, ko viņš nedomā pat uz īsāku laiku ieguldīt kādā izdevīgā pasākumā. Kaut gan viņš ir lepns un viegli aizvainojams, viņa izturēšanās ir vienkārša, rotaļīgi brīva, bez mazākās augstprātības. Pat mūsu sarunas laikā, kas nebūt nebija «patīkama», kā viņš ar humoru piezīmēja, brīžiem pavīdēja viņa temperamentam īpatnējā jautrība.
Lai gan nopratināmais ir simpātisks kā cilvēks, tomēr būs grūti izmantot viņu tai plāksnē, kas mūs interesē. Nopratināmais ir nepakļāvīgs, galējs individuālists, ne visai uzticams un, ļoti iespējams, pat bīstams. Jo tas ir cilvēks, kuru nevar ne nopirkt, ne iebiedēt, pat ne pārliecināt. Viņš vienmēr rīkosies tā, kā nolēmis rīkoties pēc saviem ieskatiem, nejaudams sevi novest no uzsāktā ceļa un nerēķinādamies ne ar briesmām, kas viņam var draudēt, nedz cenu, kāda būs jāmaksā. Lai gan viņš principā atzīst, ka mūsu uzraudzība ir nepieciešama, viņš to tikai piecieš, īstenībā nepieņemdams, bet uzskatīdams par tirānisku un adekvātu inkvizīcijai, un ļoti iespējams, ka viņš atkal centīsies no tās izvairīties, vismaz savā personīgajā dzīvē.
Starp citu, politikā viņš vairs nav tik naivs kā agrāk, lai gan pats sevi, pēc tīras sirdsapziņas, joprojām par tādu uzskata. Viņš neatzīst mūsu metodes un apšauba mūsu mērķus. Sirds dziļumos viņš ir pacifists un justos atvieglots, ja viņa pētījumus nevarētu izmantot karam. Tā kā šos pētījumus subsidē valsts resors, viņam jau pašā sākumā vajadzēja iedomāties, kur tos, pats par sevi saprotams, paredzēts izmantot. Bet viņš labāk izvēlējās nelikties neko redzam un paliek pie šīs nostājas, ko varbūt nesaglabās pārāk ilgi, ne ilgāk kā principiālo uzticību prezidenta gudrībai, tāpēc ka šo uzticību jau praktiski iedragājušas nopietnas šaubas, īpaši par mūsu politiku Dienvidaustrumu Āzijā.
Žēl, ka plāna «Logos» realizēšanā nopratināmo nevar aizstāt kāds cits; bet viņam ar delfīnu Ivanu ir seni un cieši emocionāli sakari, kas nepieciešami, lai eksperiments izdotos, un tāpēc viņš nav aizvietojams. Es gan aplinkus piedraudēju atlaist viņu, likdams manīt, ka mēs varētu pieaicināt viņa vietā Lorensenu un publicēt pētījumu rezultātus. Protams, tas nozīmē, ka Lorensens ar slavu un godu ievāktu ražu, ko viņš ar tādām grūtībām izaudzējis. Lielāku spiedienu uz viņu es vairs nevarēju izdarīt, tqču, jāatzīst, tas viņu ietekmēja visai maz. Pēc rakstura šis cilvēks neparko nepakļausies ne draudiem, ne solījumiem, un viņš ir par daudz gudrs, lai nezinātu, ka pašreizējos apstākļos viņš ir neaizstājams. Es pat šaubos, vai viņš bez iebildumiem piekritīs izmaiņām līgumā par darbinieku pieņemšanu un atlaišanu, lai gan pats pilnā mērā apzinās savu atbildību L. lietā.