Secinājums: es domāju, ka mums vēl jāpastiprina mūsu modrība un ka būtu gudri, ja mēs, pienākot attiecīgajam brīdim, uzceltu pratināmā priekšā necaurredzamu sienu, lai noslēptu, kādiem militāriem mērķiem var tikt izmantoti viņa pētījumi.
*
runādams viņš skatījās, kā bungalo aizvien vairāk attālinās, tagad jau tas bija tikai balts punktiņš klintīs, kā atmiņa, kā uz akmens nometusies kaija, kas tūlīt celsies spārnos, ūdens bija tumši zils, putas žilbīgi baltas, virs līmeņa mirgoja saules atspulgi, laiva lēkāja no viļņa uz vilni, viegli atsizdamās ieplakās, kad Sevilja uzņēma kursu uz kādu saliņu, kas atradās divas trīs jūdzes no krasta, viļņi sāka skaloties pret laivas malām, pamatīgi to sašūpojot un novirzot sānis, draudi ir skaidri, ja es nepiekritīšu, viņi mani atlaidīs un manā vietā iecels Lorensenu, Arleta iepleta acis, Lorensenu? vai tas ir tas garais, bālais tips, tievs kā diegs, kuru mēs redzējām pēdējā kongresā? atceros, atceros, mani jau toreiz pārsteidza viņa izskats, gluži kā baznīcas svece, Sevilja iesmējās, nē, tu viņu sajauc ar Plegemanu, Lorensens ir mazs, drukns plikgalvis, viņam ir labi darbi par svilpieniem, Henrij, bet kā tad var tevi aizstāt pie Fa, tas nav iespējams, saliņu veidoja tikai smailas klintis un akmens bluķi, pret kuriem triecās un mutuļoja jūra, Sevilja pa pusei piecēlās kājās, tiklīdz noķeršu īsto vēju, mēģināšu piebraukt tuvāk, man gribētos zināt, vai šai akmeņu grēdai tiešām nevar tikt klāt, viņš apbrauca saliņai apkārt, neatrazdams ne plaisas, brauca vēlreiz, pēkšņi likās, ka apaļš akmens bluķis lielā ātrumā traucas pretī, viņš samazināja ātrumu, pagrieza stūri, laiva paslīdēja cieši garām bluķim, labajā pusē parādījās vēl viena klints, viņš apbrauca apkārt arī tai un negaidot ieraudzīja priekšā rāmu, dzidru, ne visai dziļu ūdeni, skrūve spēji nodrebēja, viņš apturēja un pacēla motoru, ielika airturus un uzmanīgi īrās tālāk, zem milzīgas, nokarenas klints parādījās mazs liedags, tikai daži kvadrātmetri, Sevilja izvilka laivu sausumā, cik brīnišķīgi, Arleta iesaucās, viņai šķita, ka klintis aiz viņas aizvērušās, tik brīnum jauks bija mazais aplītis ap viņiem, puse ūdens, puse — smalka smilts, ko apspīdēja spožā'pusdienas saule, lielās, apaļās klintis slējās metrus piecpadsmit virs viņu galvām kā labsirdīgi milži, kuri viņus sargāja, Arleta pasmaidīja, tu taču esi izsalcis, vai negribi ēst? nē, nē, viņš atbildēja, vispirms es gribu, un viņš norāva puloveru un šortus, un, pagriezās pret Arletu, skatījās, kā viņa novelk peldkostīmu un ieslīd ūdenī, kas iekļāva viņas augumu līkni pēc līknes, pati jūra tagad likās sievišķīga, tas vienmēr bija skaists mirklis, kad viņa kaila iznira no drēbēm, pirms gāja gultā, bet šeit vēl bija zilais ūdens, baltās klintis, saule un kaiju kliedzieni, vai tev nav bail no haizivīm? viņa saviebdamās jautāja, viņš pakratīja galvu, haizivis nekad nerādās tur, kur jūras dibenā ir smalka smilts, smilšu graudiņi līdz ar ūdeni var iekļūt viņām žaunās, viņi gulēja smiltīs zem klints, Seviljam bija tāda sajūta, it kā saule dzertu viņu, tik jauki bija pēc ūdens vēsuma izbaudīt sauso svelmi, kāpēc cilvēks nevarētu dzīvot tikai ķermeņa dzīvi, bez amata rūpēm, bez trakās, bezjēdzīgās jezgas, viņam bija labi, viņš atkal sajuta katru muskuli, aizsedzis ar delnu acis, viņš pagrieza galvu, paskatījās uz Arletu un pirmoreiz uzsmaidīja viņai,
viņš strauji piecēlās, iebrida līdz jostas vietai ūdenī un ienira, pēc brīža atkal iznira un pagriezās pret Arletu, viņa raudzījās Seviljā ar biklu, mazliet samocītu smaidu, tu nāksi? viņa papurināja galvu, viņš nogūlās uz vēdera, izstiepa abas rokas uz priekšu un sāka ar kājām kult ūdeni, pēc dažām sekundēm viņš pacēla galvu un jautāja, vai esmu pavirzījies uz priekšu? viņa pēkšņi iesmējās, nē, mīļais, nē, it nemaz, un, tad tas pierāda, viņš sacīja negaidīti labā omā, ka mana kāju tirināšana nerada
virzes kustļbu, viņš izkāpa krastā, izņēma no šortu kabatiņas ķemmi, apsēdās Arletai blakus un rūpīgi sasukāja matus, tu nevari iedomātas, cik man tagad ir viegli, kad esmu izšķīries, jo ļaunāk slavai,\io labāk Lorensenam, es nebūt neesmu pieticīgs, viņš pēc brīža turpināja, es zinu, ka nav nieka lieta nodibināt lingvistiskus sakarus starp cilvēkiem un dzīvniekiem, cilvēkam tā ir liela uzvara, ļoti nozīmīga uzvara gan morālajā, gan sociālajā, gan filozofiskajā un pat reliģiskajā plāksnē, un delfīnam tas ir milzu lēciens viņa attīstībā, jo valoda dos viņam iespēju tuvoties cilvēka saprātam, viņš piespieda plecu pie Arletas pleca, tu neko nesaki, viņš pēc mirkļa ierunājās, es klausos, Arleta atbildēja, es nezinu, vai pilnīgi saprotu tavu viedokli, viņš pacēla biezās, melnās uzacis, vai tas nav arī tavs viedoklis?, iespējams, ka ne, viņa sacīja, tas ir, gluži tā es nedomāju, viņš paskatījās uz Arletu, paklusēja un tad atsāka ar jaunu sparu, manuprāt, zinātnieks un valsts nekad nevar labi sadzīvot, nekad! nekur! viņu redzes viedokļi ir pārāk atšķirīgi, zinātniekam zinātne ir izziņas process, bet valstij pavisam kas cits, viņš uz mirkli apklusa un turpināja, valstij zinātne nozīmē varenību, un zinātnieks valstij ir tikai rīks, ko tā nopirkusi, lai sasniegtu varenību, un, protams, tā kā valsts zinātniekam maksā, tad tā gaida no viņa pilnīgu pakļaušanos saviem mērķiem, zinātnieks uzskata sevi par brīvu, jo viņš meklē patiesību, bet īstenībā, pašam nezinot, viņš ir piereģistrēts, piejaucēts, sagūstīts, diezgan, man pietiek šī gūsta, un cauri, Sevilja sacīja, spēji paaugstinādams balsi, iestājās klusums, un tad Arleta ierunājās, bet, mīļais, tu kaut ko aizmirsti, Fa pieder laboratorijai, pamest laboratoriju nozīmē pamest Fa, un to nedrīkst, darīt, Fa tagad jau ir personība.
1970. gada 27. decembrī
Dārgais mister Edems, esmu pārdomājis jūsu priekšlikumu. Es varētu piekrist, ka, pirms pieņemu darbā asistentu, jūs viņu pārbaudāt, tāpat es varu neatlaist savus darbiniekus vai nepieņemt no viņiem atlūgumos, pirms jūs neesat devuši atļauju to darīt. Taču es nevaru vadīt laboratoriju, kuras personālu neesmu pats izraudzījies.
Līdz Jūsu atbildei uzskatu sevi par aizgājušu no darba.
Ar sirsnību Jūsu
HENRIJS K. SEVILJA.
P. S. Rakstu uz terases kādā bungalo, par kuru Jūs zūdijāties, ka tas esot «nepieejams». Jau vairākas nedē(as pirms tam, kad Jūs izteicāt šo piezīmi, «bungalo» vairs nevarēja tāds būt.
10 - 3234
1970. gada 30. decembri Dārgais mister Sevilja, /
Jūsu 27. decembra vēstulē izteiktais priekšlikumi mūs pilnīgi apmierina. Ievērojot Jūsu apbrīnas cienīgo darbii un Jūsu ciešās, sirsnīgās saites ar Fa un Bi, misters Lorrimers vēlas, lai Jūs paliekat plāna «Logos» šefs līdz tam brīdfm, kad Komisija, pēc labvēlīga sprieduma visaugstākajā līmeni, bez šaubām, nolems Jūsu darbus publicēt.
Ar sirsnību Jūsu
D. K. EDEMSS.
VIII
IZRAKSTS NO PROFESORA SEVILJAS DIENASGRĀMATAS
15. Edemss man paziņoja pa telefonu, bet 17. Lorrimers apstiprināja ar vēstuli, ka Komisija nolēmusi publicēt manu pētījumu rezultātus amerikāņu un starptautiskajā presē. Tai pašā dienā, tas ir, 17., Edemss no Vašingtonas ieradās Floridā, lai pārrunātu ar mani drošības jautājumus sakarā ar preses konferenci, kurai vajadzēja notikt 20. Lai laboratorijas atrašanās vieta paliktu nezināma, tika nolemts Fa un Bi pastiprinātas apsardzes pavadībā lidmašīnā nogādāt uz kādu Floridas okeanā- riju, kas īpaši šim gadījumam tika noīrēts. Pēc mana lūguma, preses konferences auditorija nedrīkstēja pārsniegt simt personu, ieskaitot televīzijas darbiniekus, lai troknis un kņada nesamulsinātu Fa un Bi. To pašu iemeslu pēc žurnālisti tika lūgti pārāk skaļi neizrādīt savas emocijas, bet, kā būs redzams, šo noteikumu reti kāds ievēroja, varbūt vienīgi pašā sākumā.