Gribu vēl piezīmēt, ka preses konferences laikā mani patīkami pārsteidza Bi. Viņas uzvedībā vairs nebija ne miņas no senākā bikluma, kura dēļ mums agrāk bija tik grūti viņai tuvoties. Tas pēdējā pusgada laikā bija pamazām izzudis: kopš tā brīža, kad viņa, domājams, pēc Fa neatlaidīgiem skubinājumiem, bija sākusi runāt. Starp citu, kad bija sperts izšķirīgais solis, Bi pārņēma sacensības gars un viņa mācījās tik uzcītīgi, ka panāca Fa valodas prasmē un izrunā pat pārspēja. Tādu pašu sacensības gatavību Bi parādīja preses konferencē. Viņa neplātījās kā Fa un nekad neatbildēja viņa vietā, taču ļoti labi apzinājās, ka jūras dzīļu pazīšana dod viņai lielu priekšrocību, un prata to īstajā brīdī veikli izmantot.
*
DELFĪNU IVANA UN BESIJAS PRESES KONFERENCE 1971. GADA 20. FEBRUĀRĪ
(Ar burtu «2» es apzīmēju dažādus žurnālistus, kas uzdeva jautājumus, jo precīzāku datu man trūkst.)[25]2: — fa, cik jums gadu? fa: — Pieci gadi.
(Fa griezīgi spalgā un nazālā balss pārsteidza klausītājus, lai gan profesors Sevilja savā referātā bija uzsvēris, ka delfīni veido skaņas nevis ar muti, bet gan ar nāsi.)
2: — Bi, cik jums gadu?
BI: — Es nezinu.
2: — Kāpēc jūs nezināt?
FA: — Bi piedzima jūrā.
2: — Fa, kāpēc jūs atbildat Bi vietā?
FA: — Bi ir mana sieva. (Smiekli.)
2: — Fa, vai jūs esat dzimis baseinā?
FA: — Jā.
2: — Vai jus skumstat pēc jūras? FA: — Es nepazīstu jūru. 2: — Jūra ir plaša, tur ir labi peldēt. FA: — Bi teica, ka jūra ir bīstama. 2: — Vai tas ir taisnība, Bi? BI: — Jā.
2: — Kapec bīstama?
BI: — Tur ir dzīvnieki, kas uzbrūk.
2: — Kādi dzīvnieki?
BI: — Haizivis un zobenvaļi.
FA: — Haizivs nogalināja Bi māti.
2: — Un ko jūs, Bi, darījāt?
FA: — Jūs gribējāt sacīt, tai brīdī?
2: — Fa, ļaujiet runāt Bi!
FA: — Jā, kungs. Piedodiet, kungs. (Smiekli.) 2: — Atbildiet, lūdzu, Bi.
BI: — Nekas vairs nebija darāms. Es bēgu. Tikai lielie tēviņi var aizdzīt haizivis. 2: — Vai Fa varētu nogalināt haizivi? BI: — Es nezinu.
FA: — Dodiet man kādu šurp, tad redzēsit. (Smiekli.) 2: — Bi, ko jūs domājat par haizivīm?
BI: — Haizivs ir netīrs dzīvnieks, viņai ir netīra āda. Haizivs ir stulba. Haizivs ir gļēva. 2: — Jūs teicāt, ka viņai ir netīra āda. Kāpēc? BI: — Mēs esam gludi un maigi. Haizivs ir asa. Kad viņas āda pieskaras mūsu ādai, viņa mūs ievaino. 2: — Fa, vai jūsu māte vēl dzīva? FA: — Mana māte ir Pa. (Smiekli.)
2: — Es jautāju nevis par jūsu, tēvu, bet gan par jūsu māti. FA: — Es taču atbildēju. Mana māte ir Pa. PROFESORS SEVILJA: — Es gribētu paskaidrot: dzīvnieks uzskata par mati to, kuru pirmo ierauga savā tuvumā, kad piedzimst. Tātad Fa māte esmu es. (Smiekli.) Lai respektētu cilvēku parašas, es lieku viņam saukt mani par Pa.
2: — Mister Sevilja, es dzirdēju, ka jusu delfīns vienu no jūsu darbiniekiem sauca par Ma. Kas ir Ma?
PROFESORS SEVILJA: — Mana asistente Arleta Lafeija.
2: — Es vairs nesaprotu. Kuru no abiem tad Fa uzskata par māti? Jūs vai mis Lafeiju?
PROFESORS SEVILJA: — Mūs abus. (Smiekli.) Man jāpaskaidro, ka delfīnam visbiežāk ir divas mātes. Viena īstā māte un otra, tā sakot, audžumāte, kas palīdz pirmajai.
2: — Un kura šai gadījumā ir īstā māte: jūs vai mis Lafeija?
PROFESORS SEVILJA: — Jūsu jautājums nav tik aplams, kā varētu likties. Tā kā delfīna pirmajās dzīvības nedēļās es viņu no pudelītes zīdināju, tad domāju, ka es esmu viņa īstā māte, bet mis Lafeija — audžumāte.
2: — Vai mis Lafeija nevarētu piecelties? Mēs gribētu viņu redzēt.
(Arleta Lafeija pieceļas un pagriežas pret publiku. Viņas āriene izraisa komentārus un kustību zālē. Zibsnī fotospuldz.es.)
2: — Mis Lafeija, jums ir franču uzvārds. Vai jūs esat francūziete?
ARLETA: — Nē, es esmu amerikāniete. Bet mana ģimene nākusi no Kvebekas.
2: — Kādas ir jūsu domas par ģenerāli de Gollu?
2: — Vai tērpus jūs pasūtāt Parīzē?
2: — Vai jums nepatiktu filmēties?
2: — Kurš ir jūsu mīļākais kinoaktieris?
2: — Vai jūs mākat gatavot franču gaumē?
ARLETA: — Es neesmu francūziete, kāpēc man būtu jāprot gatavot franču gaumē?
2: — Mis Lafeija, vai drīkstu jūs saukt par Ma?
ARLETA: — Lūdzu, ja jūs domājat, ka esat pietiekami jauns. (Smiekli.)
2: — Ma, vai Pa nedomā jūs precēt?
ARLETA: — Tāda veida priekšlikumu profesors Sevilja man nav izteicis.
2: — Bet, ja viņš jūs bildinātu, ko jūs atbildētu?
ARLETA: — Es pagaidīšu, kamēr viņš to darīs, un tad izlemšu.
LORRIMERS: — Kungi, es saprotu, ka jūs, tāpat kā es, izjūtat pret mis Lafeiju dziļas simpātijas, bet atļaujiet jums atgādināt, ka jūs esat ieradušies intervēt delfīnus. (Smiekli.)
2: — Fa, vai tas jums ir paaugstinājums, ka varat runāt cilvēku valodā?
FA: — Es nesaprotu, kas ir paaugstinājums.-
PROFESORS SEVILJA: — Vai drīkstu pārfrāzēt jūsu jautājumu?
2: — Lūdzu.
PROFESORS SEVILJA: — Fa, vai tu lepojies, ka runā ar mums?
FA: — Jā.
2: — Kāpēc?
FA: — Man bija ļoti grūti iemācīties.
2: — Kāpēc jūs uzņēmāties šis grūtības?
FA: — Lai redzētu Bi un sagādātu prieku Pa.
2: — Vai dzīvniekiem ir pašiem sava valoda?
FA: — Delfīniem ir. Es nezinu, vai citi dzīvnieki jūrā. runā vai ne. Es viņus nesaprotu.
2: — Vai no tā brīža, kad jūs sākāt runāt cilvēku valodā, jūs uzskatāt sevi par saprātīgu radījumu?
Fa: — Es jau agrāk biju saprātīgs.
2: — Bet jūs nevarējāt to parādīt?
FA: — Es nevarēju to parādīt tik labi.
2: — Un tagad, kad jūs runājat, vai jūs uzskatāt sevi par delfīnu vai cilvēku?
FA: — Es esmu delfīns.
2: — Stāsta, ka delfīni esot cilvēkiem ļoti draudzīgi. Vai tas ir taisnība, Fa? Vai jūs mīlat cilvēkus?
FA: — Jā, ļoti. (Viņš enerģiski atkārto.) Ļoti.
2: — Kāpēc?
FA: — Cilvēki ir labi, viņi ir gudri, viņiem ir rokas, un viņi prot taisīt visādas lietas.
2: — Vai jūs vēlētos, lai arī jums būtu rokas?
FA: — Jā, ļoti.
2: — Ko jūs darītu ar rokām?
FA: — Glāstītu cilvēkus. (Smiekli.)
(Sai bridi notika starpgadījums, kas sagādāja žurnālistiem daudz prieka un labu vielu avižrakstiem. Viens no viņiem, drukns sarkanmatis, vārdā V. S. Dembijs, kas pārstāvēja kādu Džordžijas avīzi, pēkšņi saniknots pielēca kājās un dedzīgi uzrunāja auditoriju.)
DEMBIJS: — Pietiek jokoties! Es uzskatu, ka tie ir lēti joki, un tos vairs ilgāk necietīšu! Es nevēlos klusēdams piedalīties visriebīgākajā krāpšanā. Es nekad neticēšu, ka zivs ir spējīga izteikties angļu valodā kā kristīgs cilvēks, dzīt nepiedienīgus jokus un vēl iedomāties mūs glāstīt! Tā ir nekrietnība! Jūs redzēsit, tūlīt šis lūgs misteram Lorrimeram viņa meitas roku . . . (Smiekli.) Jūs varat smieties, bet man tas viss riebj, atļaujiet sacīt. Esmu sašutis, ka man bija jābrauc tas gaisa gabals uz
Floridu, lai noskatītos, kā šeit ķer muļķus. Skaidrs, ka Semilja ir vēderrunātājs. Viņš jau no paša sākuma runā savas zivs vietā! (Smiekli un troksnis.)