PROFESORS SEVILJA: — Lūdzu, atļaujiet man izlabot: pirmkārt, mani sauc Sevilja, nevis Semilja; otrkārt, es neesmu vēderrunātājs; treškārt, Fa nav zivs, viņš ir vaļveidīgais dzīvnieks. ( Smiekli.)
LORRIMERS: — Ceturtkārt, man nav meitas. (Smiekli.)
DEMBIJS: — Ar jokiem man muti neaizbāzīs! Es nesaprotu, kādēļ valsts resors pacieš šo nožēlojamo blēdīšanos. Bet mani vismaz ap stūri neapvedīs! Ja Semilja grib pierādīt, ka viņam taisnība, tad lai viņš ar saviem piepalīgiem aiziet no baseina un atstāj dzīvniekus vienus pašus ar mums!
FA (izslējis virs ūdens vairāk nekā pusi ķermeņa, sauc): — Pa! Kurp tu ej? (Smiekli.)
PROFESORS SEVILJA ('atskatīdamies): — Atbildi uz jautājumiem, Fa. Pēc piecām minūtēm es atgriezīšos.
(Ilgs klusums. Fa skatās uz auditoriju.)
FA: — Nu, kurš tad sāks? (Smiekli.)
2: — Jūs sacījāt, ka labprāt būtu cilvēks, tāpēc ka cilvēkiem ir rokas un viņi prot izgatavot visādas lietas. Kādas lietas, Fa?
FA: — Piemēram, televizorus. Televizors ir brīnišķīga lieta.
Z: — Vai jums patīk skatīties televīzijas pārraides?
FA: — Jā, es skatos katru dienu. No tām var daudz ko mācīties.
2: — Jāteic, es jūs uzskatu par lielu optimistu. (Smiekli.)
2: — Kāda žanra filmas jums patīk?
FA: -T- Kovboju filmas.
2: — Un filmas par mīlestību jums nepatīk?
FA:v — Nē.
2: — Kapec?
FA: — Tur tikai skūpstās, un ar to ir viss galā.
2: — Jūs gribat sacīt, ka viss beidzas pārāk ātri?
FA: — Jā. (Smiekli.) '
2: — Tā kā mēs runājam par kino, tad sakiet, lūdzu, — kas ir jūsu mīļākā kinozvaigzne?
FA: — Anita Ekberga.
2: — Kāpēc?
FA: — Viņai ir tāds augums, ka viņa varētu ātri peldēt. (Smiekli.) 2: — Vai jus gribētu glāstīt Anitu Ekbergu?
FA: — Jā, ļoti. Vina droši vien ir ļoti gluda. (Smiekli.)
KĀDS 2URNĀLISTS (skali Dembijam): — Nu, Dembij, vai tagad jūs esat pārliecināts?
DEMBIJS: — Esmu pārliecināts, ka mēs noklausāmies īpaši augstas klases vēderrunāšanu, tāda ir mana pārliecība! Ja vēderrunātājs nav Semilja vai viens no viņa asistentiem, tad tas ir kāds cits! (Smiekli un protesta saucieni.)
2: — Dembij, jūs taču negribat sacīt, ka turat aizdomās kādu no saviem kolēģiem?
DEMBIJS: •— Nelieciet man sacīt to, ko es neesmu teicis: šeit jau nav tikai žurnālisti vien.
LORRIMERS: — Par sevi man ar nožēlu jāsaka, ka man nav vēderrunātāja talanta. (Smiekli.)
DEMBIJS: — Es nemērkēju uz jums, kungs.
LORRIMERS: — Pateicos, mister Dembij. (Smiekli.) Un tagad, ja nav iebildumu, es ieteiktu izbeigt šo intermēdiju un aicināt atpakaļ profesoru Sevilju.
(Profesors Sevilja ar saviem asistentiem atkal apsēžas pirmajā rindā, ilgiem aplausiem skanot.)
2: — Misters Sevilja mums teica, ka jūs protot lasīt. Vai tas ir taisnība?
FA: — Jā. Bi arī.
2: — Ko jūs lasāt?
FA: — «Džungļu grāmatu».
2: — Vai jūs lasāt arī citas grāmatas?
FA: — Nē.
2: — Kapec ne?
PROFESORS SEVILJA: — Vai es drīkstu atbildēt uz šo jau- tajumu? Izdot gramatu Fa un Bi maksa ārkārtīgi dārgi. Vajadzīgs speciāls papīrs: lai gan grāmata tiek uzlikta uz pludiņu pults, tā tomēr samirkst.
2: — Kāpēc jūs izvēlējāties «Džungļu grāmatu»?
PROFESORS SEVILJA: — Ir zināma analoģija starp Maugļa un Fa situāciju. Abi dzīvo svešas sugas radījumu vidū.
2: — Tā kā dārguma dēļ jūs varējāt izdot tikai vienu grāmatu, kādēļ jūs neizvēlējāties bībeli?
PROFESORS SEVILJA: — Bībele ir par daudz sarežģīta lasāmviela Fa.
2: — Fa, es gribu pajautāt jums kaut ko ļoti svarīgu: vai delfīniem ir reliģija?[27]
FA: — Es nesaprotu, kas ir «reliģija».
2: — Es uzdošu jums vienkāršāku jautājumu: vai delfīni mīl dievu?
FA: — Kas ir dievs?
2: — Nu, pāris vārdos to diezgan grūti paskaidrot, bet es mēģināšu: dievs ir ļoti labs, tāds, kas visu zina, visu redz un nekad nemirst. Labie cilvēki pēc nāves nonāk pie viņa paradīzē.
FA: — Kur ir paradīze?
2: — Debesīs. (Klusums.)
FA: — Kāpēc labiem cilvēkiem jāmirst?
2: — Visiem cilvēkiem jāmirst, kā labiem, tā sliktiem.
FA: — O, to es nezināju, to es nezināju. (Fa izskatās ļoti samulsis. Klusums.)
BI: — Vai es drīkstu runāt? (Dzīva interese auditorijā.)
2: — Runājiet, Bi, mēs ar vislielāko prieku uzklausīsim, ko jūs teiksit.
BI: — Es gribu kaut ko paskaidrot. Ļoti ļoti sen mēs dzīvojām virs zemes, ēdām to, kas aug uz zemes, un bijām laimīgi. Pēc tam mūs padzina no zemes un mums bija jādzīvo ūdenī. Bet mums trūkst zemes, mēs vienmēr par to domājam, tāpēc mums patīk peldēt krasta tuvumā un redzēt cilvēkus.
2: — Bi, man ir viens ļoti svarīgs jautājums. Laiku pa laikam mēs dzirdam, ka delfīni vai vaļi veseliem bariem izpeldējuši krastā un veltīgi viņus dzīt atpakaļ ūdenī: viņi stūrgalvīgi atgriežas, lai nomirtu uz zemes. Kāpēc viņi tā dara?
BI: — Ja mēs nomirsim uz zemes, tad pēc nāves dzīvosim uz zemes.
2: — Ja-es pareizi saprotu, tad zeme ir jūsu paradīze? BI: —Jā.
2: — Un cilvēks? Vai viņš ir jusu dievs?
BI: — Es nezinu. Es vēl labi nesaprotu vārdu «dievs». Cilvēks un zeme mums ir viens un tas pats. Mēs ļoti mīlam cilvēku, ļoti, ļoti.
2: — Kāpēc?
BI: — Fa jau pateica: viņš ir labs, viņš ir gluds, un viņam ir rokas.
2: — Jūs sakāt, ka cilvēks ir labs. Bet gadās taču, ka cilvēks jūs sagūsta un nogalina.
BI: — Mēs zinām, ka viņš mūs nogalina, lai aizvestu uz zemi; tāpēc mēs nedusmojamies.
2: — Fa, jūs izskatījāties pārsteigts, uzzinādams, ka cilvēkam jāmirst?
FA: — Es to nezināju. Tas mani ļoti apbēdina.
2: — Mūs arī. (Smiekli.)
FA: — Kapec viņi smejas, Pa?
PROFESORS SEVILJA: — Lai aizmirstu.
FA: — Pa, vai tu arī nomirsi?
PROFESORS SEVILJA: — Jā.
FA (ar sāpēm uzlūkodams viņu): — Tas mani joti apbēdina. (Fa skatiens pārsteidza klātesošos, un iestājās savāds, preses konferencei neparasts klusums.)
2: — Bi, es gribētu jums jautāt vēl kaut ko: ja delfīni, izlēk- dami uz zemes, domā, ka nokļūs paradīzē, kāpēc tad viņi visi neizlec krastā?
BI: — Lai nomirtu, vajadzīga drosme. Mums patīk peldēt, ķert zivis, rotaļāties un mīlēt.
2: — Jūs esat ļoti pieķērusies Fa, vai ne?
BI: — Jā.
2: — Kas notiktu, ja jums atņemtu Fa?
BI (satraukta): — Vai man atņems Fa?
PROFESORS SEVILJA (pieceldamies): — Neuzdodiet tamlīdzīgus jautajumus, es jūs ludzu!
2: — Bi, es nesacīju, ka jums atņems Fa. Es jautāju, kas notiktu, ja jums atņemtu Fa?
BI: — Es nomirtu.
2: — Kā?
PROFESORS SEVILJA: — Neuzdodiet tādus jautājumus!
BI: — Es vairs neko neestu.
PROFESORS SEVILJA (ar lielu iedvesmas spēku): — Bi, neviens tev neatņems Fa. Nekad! To tev saku es, Pa!
BI: — Vai tas ir taisnība, Pa?
PROFESORS SEVILJA: — Tas ir taisnība. (Auditorijai.) Man gribētos paskaidrot, kāpēc es iejaucos. Delfīni ir daudz emocionālāki par mums, un iztēle viņiem ir daudz dzīvāka nekā mums. Turklāt viņi tik skaidri neuztver atšķirību starp reālo un iespējamo. Viņiem apsvērt kādu iespēju nozīmē to jau gandrīz reāli pārdzīvot. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem. Jūs varat uzdot jautājumus, kas jums liekas gaužām nevainīgi, bet kas īstenībā ir nevajadzīgi nežēlīgi.