Sevilja un Arleta sāka smieties, un Goldsteins ierēcās, kāda reklāma, ļaudis jūs dievinās, Sevilja, jūs esat tik slavens, ka, pēc viņu domām, jums jāapprec īsts naudas maiss, un viņi būs aizkustināti līdz asarām, ka jūs precat nabaga neievērojamu mašīnrakstītāju, bet es nemaz neesmu neievērojama mašīnrakstītāja! Arleta iebilda, nu, ziniet, viņai ir vesela kaudze diplomu, un viņas tēvs ir liels vīrs apdrošināšanas sistēmā, zinu jau, zinu, Goldsteins atbildēja, vai jūs domājat, ka es neizstudēju jūsu biogrāfijas, pirms nācu šurp, es nerunāju par to, kā tas ir patiesībā, es saku to, ko rakstīs avīzes, visa Amerika sāks šņukstēt aiz aizkustinājuma, kad uzzinās, ka Sevilja precēs savu sekretāri, nevis dosies laulībā ar tērauda karalieni Mašenu-Sprūmu, diemžēl nav ko gaidīt grāmatas iznākšanu, mēs precamies pēc nedēļas, Sevilja sacīja, Goldsteins paraustīja savus varenos plecus un sarauca uzacis, paklausieties, nedomājiet, ka esmu slikti audzināts, Sevilja pacēla roku, nepūlieties velti, viņš smiedamies teica,
Goldsteins pielika viskija glāzi pie lūpām un sāka dzert, Sevilja ar skaudību skatījās uz viņa roku, tā bija plata, muskuļota, ar ļoti garu īkšķi, tā nesatvēra glāzi, tā it kā paņēma to savā īpašumā, tādas rokas ir cilvēkiem, kas brīvi kustas lietu pasaulē, es šo dabiskumu esmu zaudējis, Sevilja nodomāja,
Goldsteins nolika glāzi uz galda, ja man jārūpējas par jūsu finansēm, veco zēn, tad es prasu no jums pilnīgu uzticēšanos, Edemss sacīja, ka jau divus gadus bankā uz jūsu konta esot piecpadsmittūkstoš dolāru un ka jūs ar šo naudu neko nedarot, tas ir skandāls, piecpadsmittūkstoš dolāru, ja tos noguldītu uz desmit procentiem, divos gados tie dotu jums trīstūkstoš dolāru lielu peļņu, un par šiem trim tūkstošiem jūs varētu nopirkt jaunu automobili vecā buika vietā, neaiztiekot pamatkapitālu, bet kāpēc lai es mainītu savu veco buiku? tā jau es domāju! Goldsteins iesaucās, noplātīdams spēcīgās rokas, un uzlūkoja Arletu, it kā piesaukdams viņu par liecinieci, es biju par to pārliecināts, viņš ir pravietis,es esmu, uzdrošinos sacīt, ķerts uz naudu, tāpat kā jūs, Sevilja, esat ķerts uz nesavtīgumu,labi, kur ir kontrakts, ko Brikers jums atsūtīja?, tur, uz galdiņa, blakus jūsu glāzei, es to sameklēju, kad uzzināju par jūsu ierašanos, paskatīsimies, Goldsteins sacīja, paņemdams kontraktu, papētīsim šo augstākā netaisnīguma pieminekli, pat nelasījis to, es jūs apsveicu, ka bijāt pietiekami tālredzīgs un to neparakstījāt, viņš iegrima lasīšanā, ak dievs, kāds blēdis, viņš pēc brīža noņurdēja, blēdis? Sevilja jautāja, Goldsteins iesmējās, nē, nē, ne jau vārda tiešā nozīmē, neuztveriet to burtiski, viņš ir tāds pats blēdis kā visi veikalnieki, tas nozīmē, ka viņš jūs apzags, taču pieņemamās robežās, turklāt viņš ir lielisks izdevējs, enerģisks un drosmīgs, jūs esat labās rokās, Sevilja, mis Lafeija, vai drīkstu izmantot jūsu telefonu? es jums to tūlīt atnesīšu, Arleta sacīja, kad viņa pēc brīža atgriezās, aiz viņas pa sarkanajām flīzēm vijās gara, balta aukla, Goldsteins uzmeta viņai acis, jauks cālēns, un nopietna, uzticama, viņiem saskanēs, es piezvanīšu tam bandītam, viņš sacīja, piemiegdams aci, un klausule pazuda viņa platajā saujā, laiks ritēja, nepiepildīts laiks, gaidas, tukš- gaita, Goldsteins zvanīja Brikeram, un tas bija viss, Sevilja paskatījās uz Arletu un pasmaidīja, Arleta atsmaidīja. pretī, Goldsteins uzmeta vienam un otram vienaldzīgu, neizteiksmīgu skatienu, Seviljam bija tāda sajūta, it kā dzīve ar tās nepārtraukto, mutuļojošo emociju, domu, projektu un bažu plūsmu būtu nelikumīgi apstājusies kādā tukšā laika sprīdī bez krāsas un satura, vai Brikers? Goldsteins jautāja skaļā balsī, un straume atkal plūda tālāk, Briker, te runā Goldsteins, es jums zvanu sakarā ar Sevilju, jā, es esmu viņa aģents, nevajag krist izmisumā, vecais, ai, ai, ai, bet, protams, jūs arī man esat mīļš, pēc pusgada viņš jums iesniegs manuskriptu, saprotams, viņš pats rakstīs, viņš ir tik možs un asprātīgs, par to neraizējieties, šai ziņā viss ir kārtībā, tikai jūsu kontrakts gan nav pieņemams, tūlīt pateikšu, mēs paturam visas tiesības uz iepriekšēju un turpmāku publikāciju un visas tiesības uz tulkojumiem un ekranizāciju, jūs? jūs taču nav ko žēlot, jums ir amerikāņu, angļu, kanādiešu, austrāliešu tiesības un pilnīga rīcības brīvība visās zemēs, kur runā angļu valodā, tas nemaz nav nieks … otrkārt, mūsu honorārs tiek paaugstināts līdz piecpadsmit procentiem, nē, mans kungs, NE, piecpadsmit procentu, tas ir pats pēdējais vārds, es saku piecpadsmit, astoņi un septiņi, un, protams, ne jau no tik nožēlojama aprēķina kā piecpadsmittūkstoš dolāru, ko jūs piedāvājat, ko? ko? es saku: nožēlojams, simtu?, paklausieties, Briker, runāsim nopietni, un, kaut arī tas jūs pārsteidz, man nevajag jūsu simttūkstoš dolāru, es tos negribu, es tos aizsperu ar kāju, es tiem spļauju virsū, es tiem uzšķaudu, ja gribat zināt, nē, Briker, jūs nedabūsit šo grāmatu par saviem ubaga grašiem, par nožēlojamiem, apbružātiem simttūkstoš dolāriem! es tiem uzšķaudu, es teicu, cik es gribu? beidzot! Bravo! Es gribu divus simtus, Goldsteins, turēdams klausuli atstatu, aizsedza mikrofonu ar labo roku, paskatījās uz Sevilju un sacīja normālā balsī, viņš brēc kā ēzelis, bet tam, ko viņš saka, vairs nav nozīmes, viņš jau ir nolēmis dot mums tos un protestē tikai aiz profesionāla apzinīguma, Sevilja sarauca uzacis, bet vai tā nav milzīga summa? jūs jokojat, Goldsteins sa- cīja, no angļu valodas zemēm vien jūs saņemsit vairāk nekā divus miljonus dolāru honorāra, bet Brikers, es pat neuzdrīkstos jums sacīt, cik ierausīs viņš, Goldsteins atkal pielika klausuli pie auss, piedodiet! nē, nē, mūs nepārtrauca, klausieties, Briker, jūs velti tērējat laiku un atņemat laiku man un Seviljam, es teicu divi simti! Ko? Jūs esat ar mieru? Kad! Tūlīt? Lieliski"! atsūtiet Seviljam jaunu kontraktu, un viņš ar nākamo pastu nosūtīs to jums atpakaļ, es saku, ar nākamo pastu, pilnīgi droši, es par to galvoju, nevis rīt, bet pirmdien, ja vēlaties, pirmdien es atļaušos to prieku, viņš nolika klausuli, nolaida rokas gar sāniem, uzlūkoja Arletu, pēc tam Sevilju, viņš izskatījās lepns un noguris, piere bija norasojusi sviedriem, viņš smagi elpoja kā pēc grūta vingrojuma, tik daudz naudas, Sevilja ierunājās, "Goldsteins paskatījās pulkstenī un piecēlās, Sevilja, es jums gribu kaut ko pateikt, un nenovērtējiet manu padomu par zemu, tas ir nopietns, tiklīdz Brikers izmaksās jums avansu, nopērciet lielu māju ar lielu dārzu un šai lielajā dārzā lieciet uzcelt pretatomu patvertni, es nupat to izdarīju, man ir tāda sajūta, ka mēs milzu soļiem tuvojamies traki lieliem sūdiem pasaules mērogā.
*
Pašlaik Goldsteins lidmašīnā ēd vakariņas, Sevilja sacīja, un jūtas ar sevi pilnīgi apmierināts, viņš iesmējās, viņš ir simpātisks, Arleta sacīja, man ļoti patika tas numurs, ko viņš izspēlēja ar Brikeru pa telefonu, atlaidies šūpuļkrēslā, Sevilja skatījās, kā Arleta liek galdā vakariņas, šķiņķi, latuka salātus, avokado, galdu tā garajās malās meistars bija asprātīgi savienojis ar soliem, tā ka solus varēja pacelt tikai kopā ar galdu, biezie ozola dēļi bija lietū nomelnējuši, saulē ieplaisājuši, Sevilja ar patiku skatījās uz izturīgo, zemnieciski pamatīgo galdu, kas bija kļuvis pavisam tumšs, trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā pavadīdams zem klajas debess uz šīs terases, kur tas beigs savu mūžu, nekad neizkustējies tālāk par dažiem metriem, kad to dienas vidu iecēla ēnā vai pievakarē nolika saules pusē, ir zināms, ka ozols labvēlīgos apstākļos var pārsniegt sešsimt gadu vecumu, cik daudz paaudžu, ak dievs, cik īsa salīdzinājumā ar to ir cilvēka dzīve, mēs pazūdam 'kā kukaiņi, ejam, nākam, strādājam, zvanām pa telefonu, mīlējāmies, laiks aizrit sekundi pēc sekundes, minūti pēc minūtes, ar nepielūdzamu 'gausumu tuvinot brīdi, kad es locīšos nāves mokās netīros palagos, mani pārņem šausmu drebuļi, to iedomājoties vien, tas ir drausmīgi un neticami, un pats neticamākais ir tas, ka mēs izliekamies, it kā aizmirstu, dzīvojam, it kā nekas nebūtu, kad mums vajadzētu kaukt aiz baismām, bet nē, te mēs esam, tik prātīgi, mierīgi, darbīgi, optimistiski, mēs kaļam