SEVILJA: — Jūs divreiz noslaucījāt plaukstas mutautiņā.
EDEMSS (smiedamies): — Ar zinātniekiem jābūt piesardzīgam. Viņiem ir pārāk labas novērošanas spējas. (Pauze.) Jūs man esat ļoti simpātisks, un, es domāju, tas, ko jums sacīšu, jūs satrieks. Man jums jāsa'ka kaut kas ļoti nepatīkams.
SEVILJA: — Tā jau es nospriedu pēc jūsu garā ievada. Un apbrīnoju, cik veikli jūs ar visu tiekat galā.
EDEMSS: — Tā nav veiklība. Es vienkārši nezinu, kā to pateikt.
SEVILJA: — Šaujiet tik vaļa! Ko jūs vēl gaidāt?
EDEMSS: — Nesteidziniet mani. Tas ir daudz ļaunāk, nekā jūs varat iedomāties. Es saņēmu satricinošu pavēli, un mans pienākums ir darīt to zināmu jums, esmu izmisis. Kā jūs zināt, es jūtu pret jums dziļas simpātijas.
SEVILJA: — Un tomēr jums pirmajā vietā ir lojalitāte pret priekšniecību.
EDEMSS: — Atklāti runājot, nē.
SEVILJA: — Nu, labi, klājiet vaļā! Vai man jāaiziet no darba un jāatsakās no plāna «Logos»?
EDEMSS: — Nē, to ne. Savā ziņā tas ir vēl ļaunāk. (Pauze.) Mēs jums atņemsim Fa un Bi.
SEVILJA: — Jūs man atņemsit Fa un Bi?
EDEMSS: — Uz zināmu laiku. Sēdiet, lūdzu. Jā, man ļoti žēl, bet tāda ir pavēle.
SEVILJA: — Bet kāpēc? Kur jūs viņus liksit?
EDEMSS: — Uz šiem jautājumiem es nevaru atbildēt.
SEVILJA: — Bet tas ir neprāts! Jūs to pat nevarat aptvert! Fa un Bi nekad neizturēs tādu šķiršanos! Jūs saraujat emocionālās saites, kas izveidojušās vairākos gados.
EDEMSS: — Bobs Menings viņus pavadīs.
SEVILJA: — Bobs!
EDEMSS: — Es jūs lūdzu, savaldieties. Vai jums kļūst slikti? Varbūt jums …
SEVILJA: — Nē, pateicos. Nekas, nekas. Tas pāries. (Pauze.) Cik riebīga divkosība! Edems, es jums pateikšu, ko es domāju: divus gadus jūs esat pret mani pati laipnība, un divus gadus Bobs pēc jūsu rīkojuma man aiz muguras …
EDEMSS: — Tas nebija mans rīkojums. Es tikai nodevu viņam šo rīkojumu. Ar to mana atbildība beidzas.
SEVILJA: — Cik atbaidošs makiavellisms! Un kāds ir mērķis, es prasu!
EDEMSS: — Būšu atklāts: mēs nolēmām, ka jums nav jāzina, kā praktiski izmantos …
SEVILJA: — Jūs gribējāt sacīt: «kā militāri izmantos …»
EDEMSS: — Es teicu «praktiski».
SEVILJA: — Nu ja, bet Bobs ir piekāpīgāks, tātad Bobs drīkst zināt, kurp jūs aizsūtīsit Fa un Bi un kādas nejēdzības liksit viņiem darīt.
EDEMSS: — To nosaka nepieciešamība, jo Bobs taču viņus pavadīs.
SEVILJA: — Es vairs neticu savām ausīm! Vai jūs esat aizmirsis, ka Bobs ir mistera C pakalpiņš?
EDEMSS: — Es to neuzskatu par kavēkli.
SEVILJA: — Tātad arī cēlais misters C ir iejaukts šai lietā?
EDEMSS: — Nē, ne mazākajā mērā.
SEVILJA: — Jūs taču zināt, ka Bobs nepakustina ne pirkstu, nebrīdinājis par to C.
EDEMSS: — Tā ir mūsu darīšana.
SEVILJA: — Bet plāns «Logos»? Kas notiks ar to? Tas ir ārprāts! Mēs esam tikai pusceļā savos pētījumos par svilpieniem, un jūs atņemat mūsu audzēkņus, vienīgos delfīnus, kuri šobrīd var sadarboties ar mums! Bet tas ir necilvēcīgi! Padomājiet par savu atbildību zinātnes priekšā, ja ar viņiem kaut kas atgadītos!
EDEMSS: — Ar viņiem nekas neatgadīsies. šķiršanās būs īslaicīga. Mēs jums atkal atdosim Fa un Bi.
SEVILJA: — Pēc cik ilga laika?
EDEMSS: — Neesmu pilnvarots noteikt termiņu.
SEVILJA: — Un jūs nebaidāties, ka pēc atgriešanās viņi man izstāstīs visu, ko būs darījuši?
EDEMSS: — Viņi nedarīs neko tādu, ko nevarētu jums stāstīt.
SEVILJA: — Kāpēc tādā gadījumā jūs neatļaujat man viņus pavadīt?
EDEMSS: — Es jau sacīju.
SEVILJA: — Man nav tiesības redzēt, ko viņi dara, bet viņiem būs tiesības man to izstāstīt!
EDEMSS: — Šāda veida pretrunas mani nesamulsinās.
SEVILJA: — Vai jūs vispār kaut kas var samulsināt! Bet vai jums neienāca prātā pajautāt, ko domā Fa un Bi, kad jūs gribat aizvest viņus projām no ģimenes? Jo mēs esam viņu ģimene, es ceru, ka jūs to saprotat. Paklausieties, Edems, man nav kauns atzīties: es viņus uzskatu par saviem bērniem.
EDEMSS: — Pats par sevi saprotams, ka emocionālajam aspektam mēs veltījām vislielāko uzmanību. Bobs jau priekšlaikus saņēma Fa un Bi piekrišanu doties šai ceļojumā.
SEVILJA: — Bez manas ziņas!
EDEMSS: — Bobs viņiem paskaidroja, ka pats pavadīs viņus. Kā jūs zināt, delfīni Bobu ļoti iemīļojuši.
SEVILJA: — Viņš darīja visu, lai to panāktu, pretīgais čūskulēns! Viņš mani divreiz nodevis. Izspiegodams mani mistera C uzdevumā un pēc jūsu pavēles ar viltu iemantodams Fa un Bi mīlestību, lai stātos manā vietā.
EDEMSS: — Man šķiet, jūs to uztverat par daudz dramatiski. Galu galā Fa un Bi ir tikai dzīvnieki.
SEVILJA: — Jūs neko nesaprotat! Viņi runā, man ar viņiem ir daudz ciešāks kontakts nekā ar dažu labu cilvēku! Fa un Bi ir dzīvas būtnes tāpat kā jūs un es, un es viņus mīlu kā savus bērnus, es taču jums jau teicu.
EDEMSS: — Es to neuztvēru vārda tiešā nozīmē. Jūtos satriekts. Jo vairāk tāpēc, ka man vēl jāpavēstī jums pats ļaunākais. Baidos, ka tas jūs stipri apbēdinās.
SEVILJA: — Nekas mani vairs neapbēdinās: es iesniedzu atlūgumos.
EJDEMSS: — Man jūs godīgi jābrīdina …
SEVILJA: — Es neticu, ka jūs varat būt godīgs pret kādu.
EDEMSS: — Izņemot savu priekšniecību, zinu. Un tieši priekšniecības vārdā es runāju. Ja jūs domājat, ka ar savu aiziešanu no darba piespiedīsit mūs atteikties no mūsu plāna, tad jūs maldāties. Mēs no tā neatteiksimies. Un, ja, par spīti visam, jūs uzstājat, lai jūs atlaiž, tad šoreiz mēs esam nolēmuši pieņemt jūsu atlūgumos.
SEVILJA: — Jūs runājat tā, lai paskubinātu mani iesniegt atlūgumos.
EDEMSS: — Nebūtne.
SEVILJA: — Paklausieties, Edems. Nenovēr.tejiet par zemu manas prāta spējas. Vai jūs domājat, ka es nesaprotu, kāpēc mana aiziešana no darba būtu jums izdevīga?
EDEMSS: — Es tiešām neredzu iemesla.
SEVILJA: —Tāpēc ka tad Fa nn Bi nevarētu man neko pastāstīt pēc savas misijas izpildīšanas.
EDEMSS: — Nav runa ne par kādu misiju.
SEVILJA: — Ir gan! Un tā ir velnišķīgi svarīga misija, jo tās dēļ jūs esat gatavi pazudināt plānu «Logos». Plānu, kura realizēšanai jūs pēdējos desmit gados esat izdevuši kolosālas summas!
EDEMSS: — Jūs visu pārspīlējat. Plānam «Logos» nekādas briesmas nedraud. Pēc neilga laika Fa un Bi liks jums atdoti sveiki un veseli.
SEVĪLJA: — Vai arī morālajā plāksnē veseli?
EDEMSS: — Es nesaprotu jūsu jautājuma jēgu. Mēs neliksim viņiem darīt neko anormālu. (Pauze.)
SEVILJA: — Un jūs nebaidāties, ka, atgriezies laboratorijā, es varu atrunāt Fa un Bi no braukšanas?
EDEMSS: — Jā. Tieši no tā mēs baidījāmies. Mēs par to padomājām un rīkojāmies piesardzīgi.
SEVILJA: — Kādā ziņā piesardzīgi?
EDEMSS: — Es jau teicu, ka man vēl jāpaziņo jums pats ļaunākais. Proti: kad jūs atgriezīsities, jūs Fa un Bi vairs nesastap- sit. Patlaban mūsu ļaudis viņus aizved.
SEVILJA: — Tas ir nejēdzīgas lamatas! Jūs izsaucat mani šurp, un pa to laiku . . . Tas ir nekrietni! Man trūkst vārclu! Kā jūs varat izturēties pret cilvēkiem ar tādu nicināšanu! Jūs esat izrīkojies ar mani tik ciniski, ka ciniskāk vairs nevar.
EDEMSS: — Savaldieties, es jūs lūdzu. Tas tik un tā neko negroza. Mēs gribējām izvairīties no nepatīkamām scēnām.
SEVILJA: — Jūs visu laiku man aiz muguras turpinājāt savu pretīgo spēli. Tas ir briesmīgi. Jūs esat izturējies pret mani ar visdrausmīgāko liekulību!