— Vai jūtaties slims?
— Nē, nē. Mazliet noguris, tas ir viss.
— Gribu jums sacīt. . . esmu satriekta.
Tā kā Sevilja neatbildēja, viņa piemetināja:
— Vai jūs domājat, ka . . .
Viņš atmeta ar roku, pagriezās un devās projām pa gaiteni. Katrai istabai šeit bija divas izejas: stiklotas durvis veda uz terasi, bet otras durvis — uz gaiteni. Gaitenim, kas atradās vēja pusē, nebija logu, tikai galvas augstumā trijās rindās sakārtoti caurspīdīgi ķieģeļi ļāva ieplūst dienas gaismai. Pirmo reizi, kopš bija nopirkta māja, Seviljam gaitenis likās drūms. Viņš iegāja savā istabā, aizvilka loga aizkarus un iemetās gultā. Tad viņš piecēlās, paņēma rīta svārkus un, ar tiem apsegdamies, atkal at: laidās gultā. Pēc tam viņš izvilka no rīta svārkiem jostu un aizsedza ar to acis. Viņš gulēja uz kreisajiem sāniem, saritinājies kamolā, ar seju pret sienu, palicis abas rokas zem zoda, viņam nebija auksts, viņš apsedzās ar rīta svārkiem tikai tāpēc, lai justos pasargāts, laiks aizritēja, viņš nespēja ne iemigt, ne domāt, gar acīm nemitīgi slīdēja viena un tā pati aina ar nomācošu vienmuļību, Fa un Bi piecus metrus no viņa groza galvu pa labi un pa kreisi, lai apskatītu viņu.
Atvērās durvis, un Arleta's balss klusu jautāja: tu neguli?, nē, viņš pēc brīža atbildēja. Viņš pagriezās, josta noslīdēja no acīm, viņš ieraudzīja Arletu stāvam pie gultas ar paplāti rokās, tu man atnesi brokastis? viņš bez kādas izteiksmes jautāja, uzrausdamies sēdus, Arleta uzlika paplāti viņam uz ceļiem, viņš paņēma sen- dviču un sāka gremot, raudzīdamies kaut kur tukšumā, kad viņš bija ticis galā ar sviestmaizi, Arleta ielēja alu no skārdenes glāzē un sniedza glāzi viņam, iedzēris dažus malkus, viņš atdeva to atpakaļ, vai nevēlies vēl vienu sendviču?, viņš ielaida roku ar izplestiem pirkstiem matos un pakratīja galvu, Arleta nolika pus- dzerto glāzi un otru sendviču uz naktsgaldiņa un raudzījās Seviljā, kad viņš jutās nelaimīgs, viņam bija kauns un gribējās palikt vienam, viņš tad parasti likās gultā, sākumā tas Arletu aizvainoja, klausies, mīļā, vai tu zini, kāpēc jūties aizvainota? mana reakcija ir pilnīgi dabiska, man derdzas anglosakšu afektētā, liekulīgā morāle, kas prasa par katru cenu izrādīt vīrišķību, kad es jūtos vājš, es neizliekos, ka esmu stiprs, es saritinos kamolā un gaidu, kamēr tas pāriet, un tik tiešām tas vienmēr pārgāja, dažās stundās viņš atguva drosmi, dzīves prieku, Arleta noliecās un noglāstīja viņam vaigu, viņš ļāva to darīt, nesacīdams ne vārda, noskumis, izdzisušam acīm, Arletai vienmēr likās, ka viņš pārspīlē, nezina mēru, ka cilvēks nemaz nevar būt tik nomākts, bet varbūt teātrālais moments ietilpa viņa ārstniecības metodē, varbūt viņš tīšām pastiprināja depresīvo noskaņu gandrīz līdz karikatūrai, lai drīzāk atbrīvotos no tās, nu es aizeju, viņa sacīja, Sevilja skumji pasmaidīja, atkal apgūlās, pagriezās uz sāniem, dzirdēja durvis noklaudzam, sataustīja rīta svārku jostu un atkal aizsedza ar to acis, un tai pašā mirklī to priekšā no jauna rēgojās Fa un Bi, viņi nemitīgi grozīja lielās galvas te pa labi, te pa kreisi, uzlūkodami Sevilju nepieejami un sveši,
viņam šķita, ka iemidzis tikai uz dažiem mirkļiem, bet, paskatījies pulkstenī, viņš konstatēja, ka nogulējis divas stundas, viņš apsēdās uz gultas malas, rīta svārki noslīdēja uz grīdas, viņam sala, viņš atvēra stiklotās durvis, atgriezās pie naktsgaldiņa pēc otrās sviestmaizes un alus glāzes un devās lejā uz ostu, pakausis, galva, mugura, stilbi tūlīt sajuta saules siltumu, kļuva labāk, sasniedzis dambi, viņš aizsoļoja pa dēļiem līdz tā galam, nolika glāzi uz koka režģiem, apsēdās, nokāris kājas virs ūdens, saule sildīja viņam krūtis, viņš ievilka nāsīs sendviča smaržu, un pēkšņi viņam likās, ka viņš jau sen aizmirsis, kā smaržo maize un šķiņķis, un viņš priecīgs atklāja šīs smaržas no jauna kā pēc ilgas slimības, mutē saskrēja siekalas, viņš nokoda gabalu sendviča, ar īstu gardēža baudu lēnām zelēja to, apvaldīdams spējo vēlēšanos aprīt visu uzreiz, cenzdamies ēst nesteidzīgi, lai paildzinātu tīksmi, bet arī alkatība, negausība, rijība bija sava veida bauda, kad maize bija apēsta, viņš izdzēra atlikušo alu, tas bij siltens, bet stiprs, īsts tautas dzēriens, viņš noslaucīja muti un rokas kabatas lakatiņā un paskatījās uz Fa un Bi, muļķi! gatavie ķēmi! šie tēlos nezin kādus snobus! viņš piecēlās un spēcīgi uzsvilpa delfīnu valodā:
— Fa, runā ar mani!
Fa pagrozīja galvu pa labi un pa kreisi, tad jautāja:
— Kas svilpo?
— Tas esmu es! Pa!
Delfīns piepeldēja tuvāk.
— Kas tevi iemācīja tik labi svilpot? Tu svilpoji slikti, kad mūs. aizveda.
— Delfīni. Citi delfīni.
— Kur viņi ir?
— Tu viņus redzēsi. Viņi atpeldēs šurp.
Piepeldēja Bi.
— Tēviņš vai mātīte?
— Viens tēviņš un viena mātīte.
— Es viņus negribu, — Bi sacīja.
— Kāpēc ne?
— Es viņus negribu.
— Viņi bija šeit pirms tevis. •— Es viņus negri'bu. Sevilja pagriezās pret Fa.
— Fa, kāpēc tu neņēmi zivi no manām rokām? Iestājās klusums, un Fa pagrieza galvu uz otru pusi.
— Atbildi, Fa.
Klusums ieilga, tad pēkšņi Bi sacīja:
— Tu mūs piemānīji.
— Es?
— Tu ļāvi Ba mūs aizvest.
— Bobs jūs aizveda bez manas ziņas. Es tam nepiekritu.
— Ba mums teica: viņš piekrīt.
— Bobs jums teica to, kas nav.
— Ma bija klāt, kad Ba mūs aizveda. Ma neko neteica.
— Bobs sacīja Ma: Pa piekrīt.
Pēc tam iestājās ilgs klusums. Bi un Fa skatījās uz Sevilju ne naidīgi un ne draudzīgi. Viņi nepeldēja tuvāk, bet turējās dažu metru atstatumā no dambja. Viņi neatteicās no sarunas, taču joprojām noraidīja kontaktu.
— Nu, Bi, tu neko neteiksi? — Sevilja jautāja.
Viņš uzrunāja tieši Bi, zinādams, ka no abiem delfīniem Bi ir nepiekāpīgākā. Bi pielieca galvu.
— Varbūt Ba saka to, kas nav. Varbūt tu saki to, kas nav. Kā lai zina?
— Es saku to, kas ir, — Sevilja atbildēja. — Es jūs mīlu. Paklausies, Bi, atceries: Pa uzaudzināja Fa. Pa atveda Bi pie Fa.
— Bet Pa uzcēla sienu starp Fa un Bi.
Sevilja apstulbis raudzījās uz viņu. Un to tagad Bi viņam pārmet! Cik ilgi gan sievietes atceras apvainojumu!
— Klausies, Bi, es to darīju tikai tāpēc, lai Fa mācītos angļu valodu. Vēlāk es sienu aizvācu.
Atkal brīdi valdīja klusums, tad Bi turpināja:
— Tagad es vairs nerunāju. Tagad es peldu.
— Pasaki man kaut ko angliski.
— Nē.
— Kāpēc ne?
— Es vairs negribu runāt cilvēku valodā.
— Es arī ne, — piepeši sacīja Fa.
— Bet kāpēc? — Sevilja jautāja, pievērsdamies Fa.
Fa neatbildēja.
— Kāpēc, Bi?
Bi viņu uzlūkoja pamīšus ar labo un kreiso aci.
— Kāpēc, Bi?
Pagāja vairākas sekundes, un tad Bi atbildēja. Dīvaini, viņa neatbildēja ar svilpieniem. Nelikdamās zinis par tiešo pretrunu, viņa lietoja cilvēku valodu. Ar to viņa, bez šaubām, gribēja uzsvērt, ka atsakās runāt angliski nevis tāpēc, ka būtu šo valodu aizmirsusi, bet gan tāpēc, ka tā pati nolēmusi.
Griezīgā, nazālā balsī viņa pavisam skaidri sacīja:
— Cilvēks nav labs.
Pēc tam viņa aizgriezās un sāka peldēt apkārt baseinam, un Fa turējās viņai blakus.