— Ļoti gudra sievietes izturēšanās interpretācija, misis Sevilja, — Sevilja ar smaidu piezīmēja.
Viņš skatījās uz abiem delfīnu pāriem, kas viens otram iepretim bija sastinguši katrs savā stūrī. Svilpieni bija aprimuši. Sevilja turpināja:
— Ļaunākajā gadījumā varētu visu atstāt, kā ir, bet, manuprāt, tas būtu neapdomīgi. Kamēr tas ir tikai dāmu strīds, nekas briesmīgs nenotiks. Bet, ja iejauksies tēviņi, tad jābaidās no visa. Viņi abi ir gandrīz vienāda auguma un viena svara, patiesībā viņus var gandrīz vai sajaukt, un viens no viņiem var mierīgi nogalināt otru.
— Ko tu darīsi?
— Ieteikšu viņiem kompromisu.
Sevilja aizgāja pa dēļu laipām līdz dambja galam un svilpoja:
— Fa! Bi! Paklausieties!
Vienu brīdi valdīja klusums, tad Fa atbildēja:
— Es klausos.
— Pa dienu jūs paliksit baseinā, — Sevilja sacīja, — bet naktī atstāsit baseinu abiem pārējiem delfīniem.
Fa un Bi apmainījās tikko dzirdamiem svilpieniem, tad Fa papeldēja dažus metrus uz Seviljas pusi un sacīja:
— Bet kur mēs naktī paliksim?
— Es jums parādīšu kādu alu netālu no šejienes.
Fa atgriezās pie Bi, un viņi atkal sasvilpās. Sevilja ieklausījās, bet skaņas bija tik klusas, ka viņam neizdevās tās uztvert.
Fa atšķīrās no Bi un papeldēja tuvāk.
— Fa un Bi ir ar mieru.
Un, it kā lai būtu drošs, ka viņu nepiemānīs, atkārtoja noteikumus:
— Dienu baseins paliek mums. Nakti — viņiem.
— Jā.
— Tu mus aizvedīsi un atvedīsi atpakaļ?
— Jā.
— Tu mums atnesīsi zivis?
— Jā.
Fa apgriežas un paskatījas uz Bi.
— Labi, — Bi sacīja. — Peldam projām!
Tagad, kad viņa bija piekritusi ieteiktajam atrisinājumam, šķiet, viņa nevarēja vien sagaidīt, kad to izpildīs.
— Es aiziešu pēc mazas laiviņas, — Sevilja sacīja, — un aizvedīšu jūs.
Viņš sāka aši soļot pa betonēto celiņu, Arleta tik tikko turējās viņam līdzi.
— Vai tu nebaidies atstāt Fa un Bi atklātā jūrā?
Viņš pakratīja galvu.
— Nemaz nebaidos. Vai tu ievēroji Fa reakciju? «Bet kur mēs naktī paliksim?» Šai jautājumā skanēja bažas. Viņi vairs nemīl cilvēku, bet viņi vēl neprot iztikt bez cilvēka.
— Jā, — Arleta sacīja. — Man liekas, tev taisnība. Mani ļoti pārsteidza Fa jautājums: «Tu mums atnesīsi zivis?» Tas ir savādi. Protams, Fa, kas piedzimis gūstā, nekad nav bijusi izdevība iemācīties ķert zivis, bet Bi?
Sevilja atgrūda nojumes durvis.
— Pīter, — viņš jautāja, — vai mēs varam izmantot mazo gumijas laivu?
— Uz ilgu laiku?
— Nu, kādu stundu.
— Stundu tā izturēs. Bet vai pēc tam to varēs atgādāt atpakaļ, lai izremontētu? Tā diezgan jūtami laiž ārā gaisu. Man liekas, bojāts viens no vārstuļiem. Vai arī atnākusi vaļā šuve.
— Saprotams.
Seviīja pievērsās Arletai.
— Vai pagaidīsi mani brītiņu? Man jāpasaka pāris vārdu Megija i.
Viņš izgāja no nojumes un devās uz savu kabinetu. Megija sēdēja nekustīgi, uzlikusi abas rokas uz ceļiem. Durvis atveroties iečīkstējās, viņa pagrieza galvu un uzlūkoja Sevilju, viņas acīs bija dīvaina vientulības izteiksme.
— Megija, — Sevilja runāja ātri, neiegājis kabinetā pavisam, bet palikdams uz sliekšņa, — es atvainojos, bet šobrīd man nav laika ar jums parunāt. Tomēr gribu pavēstīt jums savu lēmumu, kuru pieņēmu nupat, klausoties jūsos: rīt no rīta jūs brauksit uz Denveru pie krustmātes un dažas dienas atpūtīsities.
— Man ir daudz darba, — Megija iebilda.
— Jo ļaunāk darbam.
— Vienmēr viens un tas pats, — Megija piebilda spalgā balsī.
— Jūs pats to neapzināties, bet bez manis jūs būtu pazudis.
— Jo |aunāk man. Jums nepieciešama atpūta. Viņš stingri piebilda:
— Tas ir izlemts.
Viņa nolaida acis un sacīja pakļāvīgā tonī:
— Okei. Galu galā jūs esat mans šefs.
Apritēja sekunde, viņa izslējās, pacēla acis un, neuzlūkodama Sevilju, sacīja nedabiski spalgā balsī:
— Patiesībā jūs, esat līdzīgs strausam, jūs atbrīvojaties no visām problēmām, neliekoties tās redzam, kopš es jūs pazīstu, jūs allaž esat tā rīkojies, jūs mani atstumjat un novēršaties pats no savas laimes.
Durvis noklaudzēja, Sevilja bija projām. Megija pielika rokas pie deniņiem, un no acīm viņai ar šalti izsprāga asaras.
— Viņš manī neklausās, — viņa sacīja, skaļi šņukstēdama.
— Nekad viņš nav manī klausījies!
* '
Sevilja ievilka laivā labo airi, īsiem, klusiem vēzieniem paīrās ar kreiso, mazā gumijas laiva sāniski pieslīdēja pie dambja, un Arleta izlēca krastā. Viņš bija baidījies saistīt apsardzes kuģu uzmanību ar piecu zirgspēku motora troksni un tāpēc airējot aizvedis Fa un Bi uz alu: krietnu pusstundu viņi bija airējuši turp un atpakaļ. Viņi izvilka laivu no ūdens, aiznesa dažus metrus tālāk un nolika uz betonētā celiņa, tad atgriezušies apsēdās uz dambja dēļiem. Sāka krēslot, bet gaiss vēl bija silts.
— Vai tu pateiksi Edemsam, kur vini ir?
— Nē.
— Kāpēc ne?
— Esmu nolēmis sacīt viņam, cik iespējams, maz.
— Un Pīteram?
— Ja stāvoklis pasliktināsies, būs labāk, ka viņš neko nezina. Es saku «Pīters», bet, saprotams, tas attiecas arī uz Sūziju. Par Megiju nav runa, rīt viņa aizbrauks uz Denveru. Dīvaini, bet es jūtos gandrīz vainīgs viņas priekšā. Un tomēr man nav ko sev pārmest. Varbūt vienīgi manu ārkārtīgo pacietību, — viņš pavīpsnājis piebilda.
Dēzija majestātiski tuvojās, peldēdama pavisam sekli, viņas galva parādījās virs ūdens un mīlestības pilnās acis pievērsās Seviljam. Džims viņai sekoja pāris metru atstatumā. Viņš bija kļuvis manāmi drošāks.
— Kas ir šī mātīte? — Dēzija jautāja. — Ko viņa te darīja?
— Viņa jau sen dzīvo pie manis. Viņa bija projām un tagad atgriezās. Tēviņš arī.
— Viņa ir ļauna.
Sevilja pakratīja galvu.
— Viņa ir greizsirdīga.
Dēzija pārdomāja šo atbildi un sacīja:
— Bet man ir tēviņš. Man ir Džims.
Un, tā kā Sevilja paraustīja plecus, neko nepiebilzdams, viņa turpināja:
— Viņa teica, ka protot runāt cilvēku valodā. Vai tas ir taisnība?
Arleta iesmējās.
— Ir nu gan snobs tā mūsu Bi!
— Vai tas ir taisnība, Pa? — Dēzija nerimās. — Vai tā ir, kā viņa teica?
— Jā, tā ir taisnība.
— Bet es neesmu dumja.
— Nē, Dēzija, tu neesi dumja.
— Šovakar es gribu mācīties cilvēku valodu. Šovakar, Pa.
Sevilja sāka smieties.
— Lai mācītos, vajadzīga rītdiena, rītdiena un rītdiena. Bet šovakar es esmu noguris.
— Tu negribi svilpot?
— Nē. Esmu noguris.
Iestājās klusums, kuru atkal pārtrauca Dēzija:
— Vai tu iesi uz mājām?
— TOC \o "1-3" \h \z Jā.
— Jau!
— Jā.
Dezija līdz pusei izslējās no ūdens un nolika savu milzīgo galvu uz dēļiem starp Arletu un Sevilju. Viņi sāka to glāstīt. Glāsti bija spēcīgi, taču viņi vairījās pieskarties delfīna elpeklim.