— Es tevi mīlu, Pa, — Dēzija sacīja, pievērdama acis.
— Es tevi arī.
— Es tevi mīlu, Ma, — Dēzija nopūzdamās sacīja.
— Es arī mīlu tevi, Dēzija, — Arleta atbildēja.
Jau četrus mēnešus Dēzija katru vakaru vieniem un tiem pašiem vārdiem apliecināja savu mīlestību, un jau četrus mēnešus ik vakaru tas aizkustināja Arletu. Tā bija vienmēr viena un tā pati sajūta: kakls it kā aizžņaudzās, viņu pārņēma spējš saviļņojums, skumīgs maigums, un nezin kāpēc pašos dvēseles dziļumos modās bailes no nāves. Un nezin kāpēc tai brīdī viņai bija ļoti žēl Dēzi- jas. Dēzijai taču nepiemita nekas patētisks. Viņa bija jauna, spēcīga, veselīga. Arleta pacēla plecus, it kā tos nospiestu viss pasaules smagums. Kāda planēta, kādi cilvēki ain kādi dubļi! Dievs vien zina, kāpēc šie dzīvnieki mūs tik ļoti mīl. Nav taču mūsos nekā mīlama. Nē, nē, — viņa tūlīt iebilda pati sev, — tā nedrīkst domāt. Es jau, gluži kā Fa un Bi, gribu sabāzt visus cilvēkus vienā maisā.
Drausmīga rūkoņa satricināja gaisu, tā šķita ceļamies viņpus mājas, Arleta un Sevilja pagrieza galvu, tai pašā brīdī parādījās helikopters, pārlidojot mazo ostu apmēram piecdesmit metru augstumā, atskanēja gausi un spēcīgi smagā ložmetēja tarkšķi, Sevilja satvēra Arletu ap vidu un noguldīja gar zemi, aizsegdams viņu ar savu augumu, bet nešāva jau uz viņiem, viņš skaidri redzēja, kā trasējošās lodes, ieskaujot lidaparātu ugunīgu punktiņu lokā, krīt jūrā, helikopters uzņēma augstumu, mainīja virzienu un pazuda krēslā.
— Nāc, — Sevilja sacīja. — Mēs tūlīt pieprasīsim paskaidrojumus.
Viņi skriešus metās augšup pa betonēto celiņu, tai pašā brīdī parādījās Pīters, kas kliedza, Edemss jūs izsauc, Sevilja kaut cik atelsās, kamēr Pīters ar zīmuli rokā atšifrēja radiogrammu. Ticis galā, viņš izplēsa lapu no piezīmju grāmatiņas un sniedza Seviljam.
B TAGAD VISU ZINA. ŠONAKT DRAUD BRIESMAS. LŪDZU PIEŅEMT SALA APSARDZES VIENĪBU.
Sevilja paņēma zīmuli no Pītera rokam un uzrakstīja:
ŠAUDAMI JOS SEVI NODEVĀT.
Pīters sastādīja kodu, noraidīja, saņēma atbildi, atšifrēja to un nodeva Seviljam.
ŠAUŠANA — NEPIECIEŠAMS BRĪDINĀJUMS. B VARĒJA NOMEST GRANĀTAS OSTĀ. ATKĀRTOJU SAVU PRIEKŠLIKUMU.
Sevilja uzrakstīja:
NĒ. PATS NODROŠINĀŠU AIZSARDZĪBU.
Pīters sastadīja kodu, noraidīja radiogrammu un pieceļas.
— Es biju nojumē. Man likās, ka šauj uz jums.
— Man arī, — Sūzija sacīja.
Sevilja neatbildēja. Uz pēdējās radiogrammas viņš otrā pusē uzrakstīja: «Atvienojiet Ela noklausīšanās ierīci.» ' Un iedeva lapiņu Pīteram. Pīters pameta ar galvu un pazuda. Sevilja pie- versas abām sievietēm.
— Neviens nedrīkst zvanīt pa telefonu un iedegt gaismu. Kur ir Megija?
— Savā istabā, — Sūzija atbildēja.
— Lai pagaidām viņa tur paliek. Mēs ieēdīsim kaut ko aukstu uz terases un gulēsim visi uz jumta. Atnesiet segas, betons nav patīkams.
— Kamēr vēl nav pavisam satumsis, es sagatavošu sviestmaizes, — Sūzija saciia.
Palicis vienatnē ar Arletu, Sevilja paņēma viņu zem rokas un nogriezās pa betonēto celiņu, kas veda uz ostu. Arleta pusbalsī jautāja:
— Vai Pīteram nevajadzētu apsargāt ostu?
— Vajadzētu, bet es neuzdrošinos viņu sūtīt. Tie ļaudis prot savu darbu. Viņi var Pīteru atklāt un nogalināt, pirms viņš tos pamanīs.
— Nogalināt? — Arleta jautāja piesmakušā balsī.
Sevilja paskatījās uz viņu.
— Viņi taču nogalināja Bobu. Kāpēc viņiem nenogalināt Pīteru? Un kāpēc ne mūs? Šiem ļaudīm cilvēka dzīvība nenozīmē neko. Viņi var nonāvēt vienu, divus, simt cilvēkus. Viņi darīs visu, lai Fa un Bi klusētu. Un mēs arī. Līdz 13. janvārim.
— Līdz 13. janvārim? — Arleta atkārtoja ar šausmās ieplestām acīm.
— Ultimāta termiņš beidzas 13. janvārī. Kad karš būs pieteikts, patiesība vairs nevienam nebūs vajadzīga. Tātad mums ir tikai piecas dienas laika, lai pierunātu Fa un Bi visu izstāstīt.
— Tu runā tā, it kā jau zinātu, ko viņi sacīs.
Sevilja paskatījās uz viņu.
— Es to nezinu. Bet varu nojaust.
Un piebilda:
— Arī tu nojaut.
— Jā, arī es, — viņa ar mokām izdabūja pār lūpām.
Viņai pārskrēja šermuļi, mati sacēlās stāvus, visu muguru klāja sviedri, un tai pašā laikā viņa juta, ka rokas kļūst ledaini aukstas. Viņa gribēja tās saberzēt, bet pamanīja, ka tās trīc. Arleta paslēpa rokas aiz muguras, izslējās un jautāja klusinātā balsī:
— Vai patiešām būs prātīgi iekārtoties uz jumta?
— Domāju, ka jā. Ja trepes būs novāktas, neviens mūs nevarēs pārsteigt. Betona apmale pasargās mūs no tēmētas uguns. Un, ja mums vajadzēs šaut, tā ir vislabākā pozīcija.
— Okei, kapteini Sevilja, — Arleta sacīja pasmaidīdama.
Taču viņa juta spēkus zūdam, kājas ļodzījās, viņa bija tuvu
ģībonim. Sevilja pētoši paskatījās uz Arletu, apskāva viņu ap pleciem un piekļāva sev klāt. Arleta ļāvās viņa skaujām, paslēpa galvu viņam pie pleca un čukstēja:
— Ai, Henrij, Henrij …
— Nāc, — viņš sacīja, — sagatavosimies. Nav ko baiļoties.
Mazliet vēlāk visi laboratorijas darbinieki sēdēja pie galda uz terases un ēda, nepārmīdami ne vārda, kamēr pamazām sabiezēja krēsla. Megija bija galīgi sagrauzta. Pīters un Sūzija nejautāja neko. Viņi turējās savrup klusumā, kas nozīmēja: tā kā jūs mums vairs neuzticaties un mums pat nav tiesību redzēt Fa un Bi, nesakiet arī mums neko, mēs jau nu nemēģināsim neko uzzināt. Sevilja tikai ar grūtībām atšķīra viņu seju baltos plankumus vakara krēslā. Viņš raudzījās uz abiem ar maigumu. Sūzija un Pīters, cik tie abi viņam dārgi! Sevilja jutās pret viņiem vainīgs: nevis tāpēc, ka klusēja, bet gan tāpēc, ka ievilka viņus briesmās, viņus, kas tikko sāk dzīvot. «Un Maikls?» viņam ienāca prātā. «Maikls ir cietumā. Lai cik tas paradoksāli, bet varbūt viņš vienīgais no mums paliks dzīvs.»
— Pīter, — Sevilja čukstus iejautājās, — kādus ieročus viņi mums atstāja?
— Rokas ložmetēju, automātu, četras M 16 un granātas.
— Kurš prot šaut?
Pīters, Sūzija un Arleta pacēla roku.
— Sūzija, vai jūs prastu apieties ar šauteni?
— Esmu šāvusi mērķī ar karabīni, kam bija optiskais tēmēklis.
— Es arī, — Arleta sacīja.
— Princips ir tas pats. Pīter, ko jūs izvēlaties — rokas ložmetēju vai šauteni?
— Vienalga.
— Labi, rokas ložmetējs paliks tam, kas būs sardzē. Vai starmetis ir kārtībā?
— Jā.
— Tas var noderet. Uzvelciet tumšas drebes, paņemiet segas, katrs pa divi segām, elektriskās baterijas, dzeramo ūdeni, binokli, lietus mēteļus un, pats par sevi saprotams, raidītāju.
Iestājās klusums.
— Kad mēs ierīkosimies? — Pīters pēc brīža jautāja.
— Kolīdz satumsīs.
*
Sevilja juta, ka viņu kāds purina, viņš atvēra acis, 'bet neredzēja neko, visapkārt bija melna tumsa, Pītera balss čukstēja viņam ausī, pulkstens ir četri, tagad jūsu reize, pagaidām viss kārtībā., atkal iestājās klusums, un Pīters tikko sadzirdamā balsī turpināja, ja jūs patiešām esat pamodies-, es iešu pagulēt, ir ellīgi grūti sēdēt tumsā ar vaļā acīm, dodiet man savu šauteni, rokas ložmetējs uzstādīts blakus piepūšamajam matracim, aizvediet mani, Sevilja sacīja, bīstos, ka vāji orientēšos, viņš sataustīja šauteni, izstiepa kreiso roku uz to pusi, no kuras skanēja viņa asistenta balss, bet tur bija tukšums, viņš pastiepa roku tālāk, apmeta ar to gaisā loku, uzdūrās Pītera plecam, nošļūca ar delnu pa viņa piedurkni un satvēra ar pirkstiem Pītera pirkstus, viņš juta, ka viņu velk uz priekšu, un saskaitīja sešus soļus, līdz labā kāja atsitās pret piepūšamo matraci, Pīters palaida viņu vaļā, Sevilja juta uz vaiga Pītera elpu, ložmetējs atbalstīts pret jumta apmali, uzmanīgi, drošinātājs atvilkts, starmetis ir no jums pa kreisi, apmēram metru atstatu, izstiepjot roku, var aizsniegt, Sevilja palaida vaļā Pītera roku, zeme zem kājām viegli līgojās, Pīters klusām skaidroja tālāk, vienīgi viņa balss tikko uztveramie čuksti vēl saistīja Sevilju ar pasauli, viņu pārņēma dīvaina nerealitātes jutoņa, šķita, ka nevis viņš, bet kāds cits patlaban pārdzīvo šo mirkli, pēc dažām minūtēm jums sāks likties, ka redzat «Karibī» tumšpelēko siluetu pret melnu fonu, bet tie ir maldi, es to drīz vien apjēdzu, vai jūs pavisam skaidri zināt, ka esat pamodies? Sevilja atlaidās garšļaukus uz piepūšamā matrača, ejiet gulēt, Pīt, viss ir pilnīgā kārtībā, viņš dzirdēja, kā attālinās Pītera soļi, nočabēja segas, un tas bija viss, viņu ieslēdza klusums, un pēkšņi tumsa likās vēl melnāka, nejuta ne mazākās vēja pūsmas, jūra bija tik rāma, ka nedzirdēja pat viļņu šļakstus pret ostas dambi, bija silts, 8. janvāra nakts, viņš guļ šeit nekustīgi, uzvilcis flaneļa bikses un pulo- veru, gaisā tikko jaušams val'gums, mazliet mikls vēsums, bet jumta betons vēl saglabājis dienas saules siltumu, uzvēdī joda, sāls un sausā, nedzīvā klinšu smarža, vakar viņš bija pārlaidis vienu no parastajām sava mūža naktīm, ja viņš nodzīvotu līdz astoņdesmit gadu vecumam, tad vēl atliktu, paga, tieši deviņi tūkstoši divdesmit piecas dienas un tikpat daudz nakšu, vispār diezgan maz, pat vislabākās varbūtības gadījumā, bet tagad par to vairs nav ko domāt, viss tika likts uz spēles, kad viņš pēkšņi apjauta, kādu neticamu risku uzņēmies Goldsteins, kļūdams par starpnieku, tai mirklī viņš bija nolēmis sacīt jā, un tai pašā vakarā pēc B helikoptera uzlidojuma viņš no visparastākās sava mūža_ ikdienas bija negaidot pārgājis uz nakti, kas varbūt būs pēdējā, galu galā tas mani nemaz sevišķi neuztrauc, svarīgākais nav dzīvot par katru cenu, svarīgi ir zināt, par ko mirst, ja mani šonakt nogalinās, kā lai zinu, vai mans mūžs ir izdevies vai nav, kurš to pasacīs, kas to liecina, kāds ir kritērijs? vai slava? bet slava apbalvo arī dziedoņus, kam nav balss, aktierus, kam nav talanta, politikāņus, kam nav saprāta, un zinātniekus šarlatānus, protams, es varu sacīt, ka esmu vismaz kaut ko paveicis, es esmu cilvēks, kurš iemācījis dzīvniekus runāt, bet, jādomā, arī Prometejs priecājās par to, ka devis cilvēkiem uguni, kamēr viņš vēl nezināja, ko cilvēki ar to darīs, mežonis Kalibans «Vētrā» saka Prospēram: «No iemācītās valodas mans ieguvums, ka lādēt protu es!», atceros, kā mani ietekmēja šis teikums, kad lasīju to pirmoreiz, tas uzplaiksnīja no teksta ar baismīgu spēku, tajā bija viss cilvēces liktenis, cilvēks visu sabojā, visu apgāna, vislabāko vērš pret jaunāko, medu padara par žulti, maizi par pelniem, un es, arī es varu sacīt, Kungs, es iemācīju dzīvniekus runāt, un viss, ko cilvēce no tā guvusi, ir tikai jauns ierocis sevis iznicināšanai, Sevilja bija ar labo roku atspiedies pret ložmetēja laidi, tā stobrs balstījās pret jumta apmali, ja nu viņš dzirdētu satraucošu troksni, kur viņš mērķētu? uz ko viņš šautu? protams, var jau iedegt starmeti, bet tad viņš sevi atklātu, pats kļūtu par mērķi, tas bija tik bezjēdzīgi, bez gaismas viņš nevar iesākt neko, iededzot gaismu, viņš tiks nogalināts, nakts bija tiešām baismīgi tumša, bez atspulgiem, bez nevienas gaišākas joslas, ahāta un antracīta vienlaidu melnumā nebija kā citkārt tumšpelēku svēdru, tad tāda ir pasaule, kad simt astoņdesmit miljoni amerikāņu guļ, melna, tukša, bezveidīga, lielisks priekšstats, lai iztēlotos pasauli pēc atomkara, tukšu pasauli, bez mutuļojošās dzīvības, ir gandrīz neiespējami iedomāties planētu Zemi bez cilvēkiem, bet nebūs taču palicis neviens, kas varētu atcerēties brīnišķīgos darbus, ko cilvēki veikuši, reliģijas, kam viņi ticēja, viņu sarīkotos slaktiņus — un pēdējo, kam viņi gatavojās un ko vēsture nepieminēs, jo nebūs vairs vēsturnieku, cik kristietim tā ir drausmīga doma: dievs radīja cilvēku, bet cilvēks iznīcina pats sevi, laupīdams dievam viņa radījumu, neticīgajam tas nozīmē cilvēka zemes" dzīves cerību neglābjamu izputināšanu, individuāla nāve būtībā nav nekas, katrā ziņā to var pieņemt, kā to pieņem vjetnamietis, kurš aizstāv savu zemi un savu cieņu, vai pat kā flotes kājnieks — bez jebkādiem ideāliem, kā profesionālu risku (ar to parādīdams, cik zemu viņš vērtē pats savu dzīvību), bet pilnīga visa cilvēku dzimuma iznīcināšana, tā ka nepaliek nekas, ne darbi, ne pēcteči, ir nepanesama doma, neviena cilvēka prāts nespēj aptvert tik absolūtu noliegumu, starp citu, tieši te slēpjas briesmas, neviens tam netic, pat tie, kas cenšas iegrūst mūs karā, nav spējīgi iedomāties savu galu, nāve viņiem vienmēr ir tikai citu nāve, Sevilja aizlika kreiso roku aiz betona apmales un ar labo roku uz brīdi iededza kabatas bateriju, neciešami žilbā, asā gaismā parādījās pulksteņa ciparnīca, viņš samirkšķināja acis, jau pieci, viņi vairs nenāks,