— Pa! — Bi sacīja. — Mēs gribam runāt.
— Tūlīt, Bi, — Sevilja atbildēja, uzlikdams roku viņai uz galvas. — Pa runā ar Ma.
— Un pēc tam ar Bi?
— Pēc tam ar Bi.
— Vai tu domā, — Arleta jautāja, — ka B vīri nāks atkal…
Kīusā, bet ļoti noteiktā balsī Sevilja atbildēja:
— Jā, šonakt. Viņi atgriezīsies šonakt.
— Ja tu tā domā, tad arī Edemsam jādomā tāpat. Kāpēc tādā gadījumā viņš atsauca apsardzes kuģus?
Sevilja saņēma rokas un paraustīja plecus.
— Edemss! Edemss spēlēja divkāršu spēli.
Sevilja turpināja, cenzdamies slēpt satraukumu balsī:
— Edemsa nostāja jau no paša sākuma bijusi divkosīga. Viņš taču pārstāv resoru, kur vieni ir patiesības piekritēji, bet otri — par patiesības noklusēšanu. Sākumā viņš bija par patiesību. Tā kā Fa un Bi tagad ir «beigti», Edemss domā, ka patiesības nometne zaudējusi, un turpmāk viņš atbalstīs klusēšanu.
— Fa un Bi nav beigti, — Fa sacīja.
— Protams, nē, — Sevilja apliecināja.
— Tu sacīji, ka Fa un Bi ir beigti.
— Tā saka ļauni cilvēki.
— Bet tas nav taisnība! — Fa satraukti iebilda.
— Nē, tas nav taisnība, Fa, — Sevilja atkārtoja.
Viņš paskatījās uz Arletu un domāja par to, kāds delfīnu uztverē vārdam ir realitātes spēks, vajadzēja izteikties ļoti uzmanīgi.
— Tu sacīji, — Arleta iejautājas, — ka turpmāk Edemss atbalstīšot klusēšanu. Ko tas nozīmē?
— Šorīt bija kāds brīdis, kad Edemss sevi nodeva: kad viņš piedāvājās atstāt man ieročus. Kāpēc man paturēt ieročus, ja nekādas briesmas nedraud?
— Viņš ir necilvēks!
— Nē, kāpēc, — Sevilja iebilda. — Viņš izjūt pret mums zināmas simpātijas, un viņā vēl palikusi vāja cilvēcības atblāzma.
Pēc brīža viņš piebilda:
— Pierādījums tam: pēdējā mirklī viņš nespēja panest domu, ka nodod mūs bez ieročiem B vīru rokās. Un atstāja mums izredzes uz glābiņu.
Viņš pavīpsnāja.
— Ļoti niecīgas izredzes.
*
Sevilja ievilka airi, izcēla to no balsta un nolika laivas dibenā, tad izņēma elektrisko laternu no Pītera rokām un uzlaida staru kūli abiem delfīniem, Fa! Bi! viņš sacīja skaļā balsī, kamēr delfīni, pa pusei uzniruši virs ūdens, uzlika galvas uz laivas gumijas veltņiem, esiet rāmi, Sevilja turpināja, man jāparunā ar Pīteru, Pītera skatiens klīda no viena pie otra, Fa un Bi? viņš, pavisam apjucis, jautāja neskanīgā balsī, bet šorīt, tas lielais tēviņš? jūras delfīns, kuru Dēzija bija pieradinājusi, Pīters grozīja galvu, es sāku kaut ko saprast, Sevilja pavērsa laternas gaismu pret viņu, bet, tā kā viņš samirkšķināja acis, nolaida to zemāk, līdz jaunekļa
krūtīm, Pītera gaišā, godīgā, atklātā seja tādā apgaismojumā pēkšņi kļuva neparasti skarba un vīrišķīga, pat abas bedrītes vaigos virs lūpu kaktiņiem likās dziļākas un asākas, zods vairāk izvirzīts^ skaidri iezīmējās kakla cīpslas, gluži kā atlētam piepūles laikā, sejas vaibsti bija kā akmenī kalti, pat zem uzacu lokiem dziļi iegrimušās acis vairs neraudzījās tik bērnišķīgi, Pīter, Sevilja sacīja, es jūs atvedu uz šo alu, lai parādītu, ka Fa un Bi ir dzīvi, es gribu, lai vēlāk, ja būs vajadzīgs, jūs varētu apliecināt, ka 9. janvāra rītā, tas ir, otrā dienā pēc sprādziena, kas iznīcināja «Karibī», esat redzējis viņus dzīvus, atvainojiet, ka nolaupīju jūs Sūzijai, tikko krastā izkāpušu, bet es gribēju parunāt ar jums mierīgi šeit, alā, kur nav jābaidās, ka mūs var izspiegot no tālienes ar elektronu noklausīšanās aparātu, tagad, kad Edemss atstājis viņiem pilnīgu rīcības brīvību, šie kungi liks lietā visas savas spējas, pirmais jautājums: vai 'jums sekoja?, jā, Pīters atbildēja, no kura brīža sākot? uz jūras? vai kad izkāpāt krastā? Pīters papurināja galvu un sacīja skaļā, gandrīz priecīgi pacilātā balsī, nē, viņi rīkojās daudz viltīgāk, viņi zina, ka, izkāpis krastā, es vispirms došos uz automobiļu stāvvietu pēc sava forda, labi, tur nonācis, es redzu, ka manam fordam nevar tikt klāt, tas ir ieslēgts neticamā automašīnu jūklī, vajadzīga .vesela pusstunda, lai to atbrīvotu, un pārvaldnieks pa to laiku var piezvanīt, kur likts, kad es beidzot izbraucu, ievēroju diezgan tālu aizmugurē melnu dodžu, aiz dodža zilu oldsmobilu, pēc tam vecu, netīru nenoteiktas krāsas kreisiem, tad atkal dodžu, jā, gandrīz aizmirsu, par stāvvietu runājot, es skatījos, kur ir jūsu buiks, pie tā tikpat grūti tikt klāt kā pie mana forda, bet jūs to nolikāt stāvvietā tikai aizvakar, un pēc jūsu lūguma tas bija tikko nomazgāts, rievas zem durvīm bija vēl slapjas, puišiem laikam nācās krietni nopūlēties, kamēr aizdzina mašīnu pašā nomaļākajā stūrī, komiski izskatījās jūsu mirdzošais buiks starp vecajām, dubļainajām grabažām, kas stāv tur jau mēnešiem ilgi, tai brīdī man acis atvērās, un es kļuvu uzmanīgs, Sevilja skatījās uz Pīteru, tik jauns, tik bezbēdīgs, tik lepns uz savām novērošanas spējām, tā ir laime, ka viņu tur, uz cietzemes, nenolaupīja kopā ar Sūziju, bet B vīri ir pārliecināti, ka mūs visus šovakar dabūs rokā, Pīter, viņš nopietni sacīja, mums pienācis laiks šķirties, Pīters raudzījās viņā satriekts, apjucis, tikai nejautājiet neko, Pīter, nekas man nav grūtāk kā pamest jūs, bet tas ir nepieciešams, mums visiem četriem draud nāves briesmas, mums jābēg un jāpaslēpjas, laika palicis maz, kad satumsīs, mēs aizbrauksim no salas, jūs mazajā gumijas laivā dosities uz kontinentu, bet es ar lielo laivu, nē, es negribu jums sacīt, kurp es braukšu, bet klausieties, kas jādara jums ar Sūziju: jūs paņemsit līdzi tikai pašu nepieciešamāko un magnetofona lentes, kur ierakstīti Dēzijas svilpieni, tas ir viss mūsu darbs uz salas, jūs paņemsit arī divas vēstules, vienu Megijai, lai arī viņa cik iespējams ātri atrod, kur paslēpties, un otru, ļoti svarīgu vēstuli Goldsteinam, tiklīdz jūs būsit pārliecinājušies, ka jums neseko, jums jānosūta abas šīs vēstules, bet es pasteidzos, vispirms, sasnieguši kontinentu, jūs nekādā gadījumā nedrīkstat rādīties automobiļu stāvvietā, dodieties uz tuvāko remontdarbnīcu, un tur jūs katrā ziņā gaida «reta izdevība», nelaidiet to garām un nopērciet mašīnu, Pīters sarauca uzacis, es jums došu, kas vajadzīgs, Sevilja piebilda, brauciet visu nakti, nākamajā posmā, no rīta, es jums iesaku automobili pārdot, kaut vai ar zaudējumiem, kādā citā garāžā nopirkt jaunu mašīnu un vismaz vēl vienu reizi atkārtot to pašu, tā jūs aizbrauksit līdz Kanādai, bet no Kanādas dodieties uz Eiropu, es domāju, ka robežai tiksit pāri bez sarežģījumiem, jo jūs neizseko vis FIB, bet gan resors, kas, protams, savus noslēpumus FIB neatklāj, es jau zinu, ko jūs gribat sacīt, Pīter, bet ■man jums jāatlīdzina zaudējumi par līguma laušanu, un pēc visa šī darba, ko mēs kopīgi esam veikuši, jūs noteikti esat nopelnījis gadu mierīgas atpūtas kaut kur Eiropā, man jums jāaizrāda, Pīters sacīja, ka tamlīdzīga zaudējumu atlīdzināšana manā līgumā nav paredzēta, Sevilja pasmaidīja, tas ir netīšs izlaidums, ko es gribu izlabot, jo kur gan lai es lieku visu to naudu? Pīters klusēdams ilgi raudzījās viņā, es vēlētos uzdot jums vienu jautājumu, tikai vienu: vai ierocis man jāņem līdzi?, tas ir jautājums, Sevilja sacīja, uz kuru jums pašam jāatbild, es nezinu, cik tālu sniedzas jūsu cieņa pret cilvēka dzīvību, Pīters izslēja plecus un paskatījās Seviljam acīs, es izteikšu savu jautājumu citiem vārdiem: ja viņi tiks mums ; uz pēdām un nolaupīs mūs, vai, pēc jūsu domām, viņi mūs spīdzinās, lai piespiestu runāt?, domāju, ka jā, arī Sūziju? Pīters jautāja aizžņaugtā* balsī, Sevilja sarauca uzacis, ticiet man, viņi tur neredz nekādu atšķirību.