Ilgi pirms tam, Kamehamehu dinastijas laikā, A Cuns kalpoja savai dzimtenei kā Ķīnas konsuls: šis stāvoklis nebija neizdevīgs. Kamehameha IV laikā viņš mainīja pavalstniecību un kļuva Honolulu salu pilsonis, lai apprecētu Stellu Elendeilu, kas bija šā tumšādainā karaļa pavalstniece, kaut gan viņas dzīslās ritēja vairāk anglosakšu nekā polinēziešu'asiņu. īstenībā viņā bija sajauktas visdažādākās asinis, dažas pat attiecībā viens pret astoņi un viens pret sešpadsmit. Viena sešpadsmitā daļa viņā bija vecvecmāmiņas Paahao-Paahao princeses asiņu — vecvecmāmiņa bija cēlusies no valdnieku dzimtas. Stellas Elendeilas vecvectēvs, kāds kapteinis Blants, angļu dēku meklētājs, bija kalpojis Kamehameham I un iemantojis virsaiša godu. Viņas vectēvs bija bijis kāda Ņūbedfordas vaļu medību kuģa kapteinis, bet tēvā itāliešu un portugāļu asinis bija sajaukušās ar viņa paša angļu asinīm. A Cuna laulātā draudzene, juridiski būdama Havaju salu pavalstniece, drīzāk piederēja pie vienas no šīm trijām tautībām.
Un šajā asiņu maisījumā A Cuns ieplūdināja mongoļu asinis. Tādējādi viņa bērni no misis A Cunas bija par vienu trīsdesmit otro daļu polinēzieši, par vienu sešpadsmito daļu — itālieši, par vienu sešpadsmito daļu — portugāļi, par pusi — ķīnieši un par vienpadsmit trīsdesmit otrajām daļām angļi un amerikāņi. Varēja gadīties, ka A Cuns būtu atturējies no laulībām, ja būtu paredzējis, cik apbrīnojama ģimene radīsies no šīs savienības. Tā bija apbrīnojama daudzējādā ziņā. Vispirms jau sava kupluma dēļ. Tajā bija piecpadsmit dēli un meitas, lielākoties meitas. Vispirms bija nākuši pasaulē dēli, trīs dēli, pēc tam negrozāmā secībā ducis meitu. Asiņu sajaukums bija lielisks. Tas izrādījās ne tikai auglīgs: A Cuna pēcnācēji visi kā viens bija veseli un bez jebkādas vainas. Taču visapbrīnojamākais bija šīs ģimenes locekļu skaistums. Visas meitenes bija ēteriski liegi daiļas. Māmiņas A Cunas pilnmiesīgās līnijas it kā bija izlīdzinājušas kalsnā tētiņa A Cuna stūrainību, tā ka meitas bija šmaugas un lokanas, bet ne šķeistīgas, apaļīgas, bet ne tuklas. Katrā sejas vaibstā kaut kas neskaidri atgādināja Āziju, bet visās sejās varēja samanīt Vecās un Jaunās Anglijas un Dienvideiropas iezīmes. Neviens vērotājs, ja viņam iepriekš nepateiktu, pat neiedomātos, ka bērnu dzīslās plūst ķīniešu biezo asiņu straume, turpretī ikviens vērotājs, uzzinājis to, uzreiz saskatītu ķīniskas iezīmes.
A Cuna meitu skaistumā bija kaut kas jauns, līdz šim neredzēts. Viņas bija brīnum līdzīgas cita citai, un tomēr katras skaistums bija krasi atšķirīgs. Meitenes nebija iespējams sajaukt citu ar citu. Un tomēr zilacainā un gaišmatainā Moda ikvienam atgādināja Henrietu, olīv- krāsas bruneti ar lielām, tumšām, gaidošām acīm un zil- ganmelniem matiem. Līdzība, kas samierināja visas atšķirības, bija A Cuna ieguldījums. Viņš bija devis pamatu, uz kura savu zīmogu bija atstājušas visas rases. Viņš bija devis ķīniešu skeletu, kura smalkie kauli bija apaudzēti ar vārajiem un maigajiem sakšu, latīņu un polinēziešu miesas audiem.
Misis A Cunai bija pašai savi uzskati, ar kuriem A Cuns rēķinājās tik ilgi, kamēr tie nebija nonākuši pretrunā ar viņa filozofisko mieru. Viņa bija radusi dzīvot kā eiro- piete. Ļoti labi. A Cuns uzdāvināja sievai prāvu savrupmāju. Vēlāk, kad dēli un meitas bija paaugušies un varēja dot tēvam padomu, viņš uzbūvēja plašu bungalo, tikpat vienkāršu, cik lielisku. Bez tam ar laiku Tantala kalnā pacēlās māja, kur ģimene varēja paglābties, kad no dienvidiem pūta slikts vējš. Vaikiki piekrastē viņš uzbūvēja villu, turklāt uz tik veiksmīgi izraudzīta zemes gabala, ka vēlāk, kad Savienoto Valstu valdība nolēma te uzcelt cietoksni, A Cuns saņēma milzīgu atkāpšanās naudu. Visās mājās bija biljards, smēķēšanas un viesu istabas, tāpēc ka A Cuna apbrīnojamajiem pēcnācējiem patika dzīvot plaši. Iekārta bija ekstravaganti vienkārša. Karaliskās summas netika tērētas, lai izrādītu savu turību, bet tāpēc, ka A Cuna bērniem piemita izsmalcināta gaume.
Izglītībai A Cuns naudu nežēloja. «Ar izdevumiem nerēķinieties,» viņš savā laikā bija teicis Parkinsonam, kad šis nevīžīgais jūrnieks pat nebija domājis sagatavot «Veģu» jūras braucienam. «Jūs vadat šoneri, es maksāju, cik vajag.» Tāpat viņš izturējās pret dēlu un meitu audzināšanu. Viņiem bija jāiegūst izglītība, nevis jādomā par izdevumiem. Ilarolds, vecākais dēls, bija mācījies Har- vardā un Oksfordā, Alberts un Čārlzs — Jēlā, meitas, sākot ar visvecāko, Milsa privātskolā Kalifornijā, pēc tam pārgājušas uz Vasaru, Velsleju vai Brainmauru. Dažas bija izteikušas vēlēšanos pabeigt izglītību Eiropā. Un A Cuna dēli un meitas atgriezās no visām pasaules malām, lai dotu padomus, kā izrotājamas tēva necilās, bet lieliskās rezidences. Pats A Cuns deva priekšroku juteklīgajai Austrumu greznībai, taču, filozofs būdams, labi saprata, ka viņa bērnu gaume atbilst Rietumu standartiem.
Protams, viņa bērni nebija pazīstami ar A Cuna vārdu. Kā viņš no kūlija bija kļuvis par multimiljonāru, tāpat bija evolucionējis viņa vārds. Māmiņa A Cuna bija rakstījusi savu vārdu «A'Cuna», bet viņas gudrākās atvases bija atmetušas apostrofu un rakstīja «Ačuna». A Cuns neiebilda. Sā vārda pareizrakstība nepagalam netraucēja viņa labsajūtu un filozofisko mieru. Turklāt viņš nebija lepns. Bet, kad bērni pacēlās iestīvinātu kreklu, cietu apkaklīšu un svārku augstumos, A Cuna labsajūta un miers bija traucēti. Viņš negribēja par to ne dzirdēt. Viņam labāk patika brīvie ķīniešu tērpi, un bērniem nedz ar glaimiem, nedz ar draudiem neizdevās grozīt viņa prātu.
Bērni izmēģināja abas metodes, taču otrā izrādījās sevišķi neveiksmīga. Ne velti viņi bija dzīvojuši Amerikā. Tur viņi bija uzzinājuši, kāds spēks ir organizēto strādnieku boikotam, un tagad ar A Cunas māmiņas svētību un atbalstu boikotēja savu tēvu A Cunu viņa paša mājā. Bet A Cuns, kas maz ko sajēdza no Rietumu kultūras, bija ļoti kompetents Rietumu strādnieku kustības jautājumos. Pats būdams bagāts darba devējs, viņš zināja, kā cīnīties pret strādnieku taktiku. Viņš nekavējoties pasludināja saviem dumpīgajiem pēcnācējiem un maldu piemeklētajai laulātajai draudzenei lokautu. A Cuns atlaida daudzos kalpus, aizslēdza zirgu staļļus un mājas un pārcēlās uz dzīvi Havaju salu Karaliskajā viesnīcā, kuras galvenais akcionārs viņš bija. No sliedēm izsistā ģimene viesojās pie draugiem, bet A Cuns pa to laiku vienā mierā kārtoja savus daudzos darījumus, kūpināja garo pīpi ar mazo sudraba galviņu un prātoja par saviem apbrīnas vērtajiem pēcnācējiem.