Čūska vēl joprojām nekustējās, bet spožajā mēness gaismā varēju saredzēt, ka elpojot viņas rumpis izstiepās un sarāvās; dzeltenās acis likās izstrāvoja fosforisku gaismu. Mēs stāvējām kā pārakmeņojušies, kamēr milzīgais, klusais briesmonis raudzījās uz mums. Mana labā roka aizslīdēja pie automātiskā revolvera maksts un lēnām atvēra aizsargu. Ar pūlēm es pacēlu acis uz saviem pavadoņiem, lai atbrīvotos no čūskas hipnozes. Izšāvu no balsta uz čūskas galvu, iztukšodams visu aptveri. Mani pavadoņi pamazām atmodās no hipnozes un arī izšāva ar vinčestriem uz milzīgo galvu, kura tagad ar skaļu pirmsnāves šņākoņu augstu izslējās pār mums.
Mūsu kliedzienu atbalss pāršalca mežu. Čūska atritinājās un, sāpēs locīdamās, mēģināja aizrāpties līdz ūdenim. Nu jau mēs bijām atbrīvojušies no nomācošās stinguma sajūtas, tomēr centāmies turēties pieklājīgā attālumā no ķepurojošās čūskas un tās astes varenajiem triecieniem, kuri uzreiz nosistu cilvēku.
Pēc pusstundas konvulsijas kļuva vājākas, bet mēs neuzdrošinājāmies tuvoties briesmonim pat tad, kad tā rumpis vairs neraustījās un galva nevarīgi iegrima ūdenī. Nolēmām palikt te visu nakti un arī nākamo dienu, jo es gribēju novilkt čūskai ādu un aizvest to kā trofeju uz Savienotajām Valstīm. Mēs aizgājām augstāk krastmalā, pie kāda krūma iekurinājām sārtu, iesējām savus guļamtīklus kokos un iegrimām dziļā miegā dažus jardus no mirstošā milža.
Piecēlušies pirms saules lēkta un uz ātru roku izdzēruši kafiju, mēs traucāmies lejup paskatīties uz čūsku. Tā bija beigta, un nav nekāds brīnums, jo rāpuļa galva bija vārda tiešajā nozīmē sašķaidīta. Ķērāmies pie darba, vilkdami milzīgo rumpi uz smilšu sēkli.
Neizbrienamo džungļu fonā milzīgā čūska radīja brīnumainu ainu. Es sāku rāpuli mērīt. Izrādījās — tā garums bija seši simti septiņdesmit divas collas vai piecdesmit se-, šas pēdas. Rumpja resnums — divas pēdas.
Sie skaitļi ir rūpīgas mērīšanas rezultāts. Lai izvairītos no iespējamās kļūdas, es čūsku izmērīju vēlreiz, pēc tam ludzu, lai indiāņi to izmēri pec savas paražas; viņu izmēru rezultāts apstiprināja augstāk minēto skaitļu pareizību.
Tad sākām novilkt čūskai ādu, kas nemaz nebija viegli, strādājot zem saules versmes, kas cepināja mūsu muguras. Lieli vanagu bari, sajutuši maitu, riņķoja mums virs galvas, gaidīdami savu daļu. Ikvienam no mums vajadzēja novilkt ādu no zināmas rumpja daļas, un mēs strādājām saderīgi, apbruņojušies ar gariem nažiem un koka bozēm. Čūsku apguldījām uz muguras un pāršķēlām viņu visā garumā līdz pašam mugurkaulam. Āda uz vēdera bija tik cieta, ka nazis tikai ar grūtībām to pāršķēla. Ap pulksten diviem darbu beidzām un rumpi iesviedām upē, kur uz tā tūliņ metās visur esošās piraijas un aligatori.
Ādu mēs aizvedām uz ciematiņu, tur es to preparēju ar arsēna ziepēm un iesaiņoju kastē, lai vēlāk paņemtu sev līdzi uz Ņujorku. Izžāvētās ādas garums bija piecdesmit četras pēdas un astoņas collas un platums piecas pēdas un viena colla.
Nevajag brīnīties, ka es veltīju tādu uzmanību Amazonas novada rāpuļiem. Šiem dzīvniekiem ir liela nozīme kaučuka ieguvēju ikdienas dzīvē, un tāpēc par tiem nevar noklusēt. Amazonas džungļu apraksts bez rāpuļu apraksta nebūtu pilnīgs.
Daudz dīvaina un baismīga slēpjas džungļu biezokņos. Es jau minēju «mēness māti», kā indiāņi dēvē meža pūci. Viņa mājo vecos, dobumainos kokos brikšņu biezoknī, tālu no upes krasta, un pamet ligzdu tikai klusās mēnesnīcas naktīs. Viņas sērā, melanholiskā dziesma modina skumjas. Šī dziesma sastāv no četrām mažora toņa notīm, tad seko īss pārtraukums, kas ilgst tikai dažus mirkļus, pēc tam atkal citas četras notis attiecīgā minora tonī. Pēc īsa laiciņa atskan pēdējās divas minora toņa notis, un tad viss apklust.
Ja vientuļš ceļinieks, sēdēdams šūpuļtīklā pie ugunskura vai irdamies laivā pa upi, filozofē par sarežģītajām dzīves problēmām, viņa drūmās domas pavada draudīgie «mēness mātes» brēcieni, no kuriem pat mati ceļas stāvus. Dzirdot pirmās četras notis, ceļinieks izbijies ieklausās, domādams, ka, iekļuvis nelaimē, kāds cilvēcisks radījums žēli sauc pēc palīdzības, bet sauc tik žēlabaini, itin kā viņam vairs nebūtu nekādu cerību uz glābiņu. Ieklausoties tālāk, ceļinieks sadzird turpmākās melanholiskās notis, kurās izskan it kā priekšnāves mokas, bet abas beigu notis pēc īsā pārtraukuma liekas kā mocekļa raudas, kurš izlaiž savu pēdējo nopūtu. Šī dziesma ir tik skumja un nomācoša, ka, pat to atceroties, sažņaudzas sirds, un cilvēks, kas to reiz dzirdējis, ar prieku atdos visu, lai tikai vairāk nedzirdētu šīs sirdi plosošās raudas.