Lai gan šie polinēziešu tipa pārstāvji bija milzu auguma un spēcīgiem muskuļiem, viņi kā bērni smējās par sīkumiem, viņu tumšās acis laternu gaismā staroja aiz nepacietības, bet lielie augumi šūpojās vienā ritmā ar kuģi.
Izsaukusi katru pēc vārda, Minija pasniedza dāvanas, ikreiz piebilzdama kaut ko jocīgu, kas vēl vairāk uzjautrināja apdāvinātos. Tur bija lēti pulksteņi, kabatas naži, makšķerāķu paciņas, presētā tabaka, sērkociņi un visiem — raibi kokvilnas drānas gabali gurnu apsējiem. To, ka viņi iemīlējuši Boidu Dankanu, liecināja dārdošie smiekli, ar kuriem komanda atsaucās uz katru vismazāko viņa joku.
Bālais kapteinis Detmars, kas smaidīja tikai tad, kad saimnieks nejauši paskatījās uz viņu, stāvēja, atspiedies pret stūres ratu, un vēroja notiekošo. Divas reizes viņš nokāpa lejā savā kajītē un palika tur ne ilgāk par minūti. Vēlāk, kad Lorenco, Lī Gūms un Toijama saņēma savas dāvanas kopkajītē, viņš atkal divas reizes nozuda savā kajītē. Kapteiņa Detmara dvēselē snaudošais velns savai atmodai bija izvēlējies tieši šos vispārējas jautrības brīžus. Varbūt vainīgs bija ne tikai velns, tāpēc ka kapteinis Detmars, kas nedēļām bija slepus glabājis veselu kvartu viskija, bija izvēlējies tieši ziemassvētku vakaru, lai nobaudītu to.
Vēl nebija vēls — tikko bija nositušas divas glases —, kad Dankans un viņa sieva stāvēja pie trapa vēja pusē un sprieda, vai varēs šonakt gulēt uz klāja. Mazs, tumšs mākonītis, kas lēni savilkās pie apvāršņa, solīja lietus gāzi, un tieši tad, kad viņi runāja par to, kapteinis Detmars, nākdams no pakaļgala, uzmeta abiem aizdomu pilnu skatienu. Kapteinis apstājās, un viņa seja krampjaini raustījās. Tad viņš ierunājās:
— Jūs runājat par mani.
Viņa balss bija aizsmakusi un drebēja satraukumā. Minija Dankana notrīcēja, tad palūkojās uz vīra stingo seju, visu saprata un neko neteica.
— Es saku, ka jūs runājat par mani, — kapteinis Detmars atkārtoja — šoreiz gandrīz kliegšus.
Viņš negrīļojās, par reibumu liecināja tikai sejas krampjainā raustīšanās.
— Minij, tu labāk ej lejā, — maigi sacīja Dankans. — Pasaki Lī Gūmam, ka mēs gulēsim kajītē. Ilgi nebūs jāgaida, kad šī gāzma iziftēTtfes visu cauri un cauri.
Sieva saprata viņa mājienu un gāja prom, aizkavēdamās vienīgi tik ilgi, lai satraukta paskatītos uz vīriešu drūmajām sejām.
Dankans pakšķināja cigāru un nogaidīja, kamēr izdzirdēja atvērtajā lūkā sievas un boja balsi.
— Nu? — Dankans klusi, bet skarbi jautāja.
— Es teicu, ka jūs runājat par mani. Es to atkārtoju vēlreiz. Es taču neesmu akls! Diendienā es redzu, ka jūs runājat par mani. Kāpēc jūs nesakāt to man acīs? Es zinu, ko jūs domājat. Un es zinu, ka esat nolēmuši atlaist mani Atu-Atu.
— Zēl gan, ka jums galvā tāds juceklis, — mierīgi atbildēja Dankans.
Taču kapteinis Detmars bija noskaņots kareivīgi.
— Jūs zināt, ka gatavojaties atlaist mani. Jūs uzskatāt, ka esat pārāk labi, lai saietos ar tādiem kā es, — jūs un jūsu sieva.
— Esiet tik laipns un nepieminiet viņu, — brīdināja Dankans. — Ko jums vajag?
— Man vajag zināt, ko jūs esat nolēmis darīt.
— Pēc šīs sarunas atlaist jūs Atu-Atu.
— To jūs gribējāt no paša sākuma.
— Gluži otrādi. Jūsu, pašreizējā izturēšanās spiež mani to darīt.
— Nestāstiet man niekus!
— Es nevaru paturēt kapteini, kurš sauc mani par meli.
Kapteinis Detmars uz brīdi apjuka. Sejas musku]i un
lūpas raustījās, bet viņš nespēja izteikt ne vārda. Dankans vēlreiz aukstasinīgi ievilka dūmu no cigāra un tad paskatījās uz tūkstošo lietus mākoni.
— Lī Gūms Taiti bija pēc pasta, — kapteinis Detmars iesāka. — Drīz vien pēc tam mēs pacēlām enkuru. Jūs izlasījāt vēstules tikai jūrā, bet tad jau bija par vēlu. Tad, lūk, kāpēc jūs mani neatlaidāt Taiti. O, es visu saprotu! Kad Lī Gūms uzkāpa uz klāja, es redzēju garu aploksni. Uz stūra bija Kalifornijas gubernatora zīmogs, katrs varēja redzēt. Jūs rīkojāties man aiz muguras. Kaut kāds klaidonis Honolulu papūta jums, un jūs uzrakstījāt gubernatoram, lai pārbauda, cii* viņa vārdos taisnības. Un Lī Gūms atnesa jums viņa atbildi. Kāpēc jūs neatnācāt aprunāties ar mani kā vīrietis ar vīrieti? Nē, jūs rīkojāties aizmuguriski, zinot, ka šī vieta man ir vienīgā iespēja tikt atkal uz kājām. Un, līdzKO jūs izlasījāt gubernatora
vēstuli, jūs nolēmāt tikt vaļā no manis. Tas man bija skaidrs pēc jūsu sejas visus šos mēnešus. Visu laiku jūs abi bijāt ellīgi laipni, bet paši slapstījāties pa kaktiem, runādami par mani un par to lietu Frisko.
— Jūs beidzāt? —jautāja Dankans klusā un saspringtā balsi. — Itin visu pateicāt?
Kapteinis Detmars neatbildēja.
— Tad es pateikšu jums kaut ko. Tieši tās lietas dēļ es neatlaidu jūs Taiti. Iemeslu atlaišanai bija diezin cik. Es spriedu tā: ja kādam ir jādod iespēja kļūt atkal par cilvēku, tad tieši jums. Ja nebūtu bijis tā netīrā gadījuma, es būtu iedevis jums vilka pasi, tiklīdz uzzināju, ka jūs apzogat mani.
Kapteinis Detmars izskatījās pārsteigts, gribēja pārtraukt Dankanu, bet apdomājās.
— Klāja nodrīvēšana, bronzas stūres ķēdes, motora kapitālremonts, jauns spinakera klīverbomis, jauni laiv- celtņi un glābšanas laivas labošana … Jūs parakstījāt kuģu būvētavas rēķinu par četriem tūkstošiem simt divdesmit diviem frankiem. Pēc pastāvošajām cenām rēķinam nevajadzēja ne par santīmu pārsniegt divarpus tūkstošus franku.