— Ja jūs ticat tām sauszemes haizivīm, nevis man ,..— aizsmakušā balsī iesāka Detmars.
— Neapgrūtiniet vairs sevi ar melošanu, — saltā balsī turpināja Dankans. — Es pats to pārbaudīju. Es aizvedu Flobenu pie paša gubernatora, un vecais blēdis atzinās, ka pierakstījis klāt pie rēķina tūkstoš seši simti franku. Viņš teica, ka jūs esot viņu piespiedis. Tūkstoš divi simti saņēmāt jūs, bet viņam tika četri simti un darbs. Nepārtrauciet! Man lejā ir viņa rakstiska liecība. Toreiz es būtu sūtījis jūs uz krastu, ja nebūtu bijis jūsu apšaubāmās pagātnes. Jums vajadzēja vai nu izmantot šo vienīgo iespēju, vai iet taisnā ceļā uz elli. Es devu jums šo iespēju. Nu, ko jūs teiksiet par to?
— Ko sacīja gubernators? — kapteinis Detmars nikni jautāja.
— Kāds gubernators?
— Kalifornijas. Vai viņš meloja jums tāpat kā visi pārējie?
— Es jums pateikšu. Viņš sacīja, ka jūs esot bijis notiesāts uz netiešu pierādījumu pamata, ka cilpas vietā jums piespriests mūža ieslodzījums, ka jūs visu laiku esot pastāvējis uz savu nevainību, ka jūs esot Morilendas Det- maru dzimtas kauna traips, laidis darbā visus līdzekjus, lai jūs apžēlotu, ka cietumā jūsu uzvedība esot bijusi priekšzīmīga, ka viņš bijis prokurors tajā laikā, kad jūs notiesāts, ka pēc tam, kad jūs esot nosēdējis cietumā septiņus gadus, viņš piekāpies jūsu ģimenes locekļu lūgumam un apžēlojis jūs un ka viņš pats šauboties, vai jūs esot nogalinājis Maksvīniju.
Iestājās klusums. Dankans atkal pētīja augošo mākoni, bet kapteiņa Detmara seja raustījās vēl stiprāk.
— Zināt, gubernators kļūdījās, — viņš paziņoja, aprauti iesmiedamies. — Es nogalināju Maksvīniju. Es tonakt piedzirdīju sardzesvīru un līdz nāvei piesitu Maksvīniju viņa paša kojā. Es lietoju to pašu dzelzs tapu, kuru pieminēja liecībās. Viņš nedabūja ne iepīkstēties. Es pārvērtu viņu receklī. Vai gribat zināt sīkāk?
Dankans paskatījās uz kapteini ziņkāri, kā skatās uz briesmoni, bet neatbildēja.
— Es nebaidos teikt to jums, — kapteinis Detmars turpināja. — Liecinieku te nav. Turklāt tagad es esmu brīvs cilvēks. Esmu apžēlots, un, dieva vārds, viņi nekad vairs neiedabūs mani atpakaļ tajā caurumā. Ar pirmo sitienu es sadragāju Maksvīnijam žokli. Viņš gulēja uz muguras un bija aizmidzis. Viņš teica: «Ak dievs, Džiin! Ak dievs!» Jokaini bija redzēt, kā kratās viņa salauztais žoklis, to sakot. Tad es sašķaidīju viņam … Nu, vai gribat zināt vēl sīkāk?
— Tas ir viss, kas jums sakāms? — atvaicāja Dankans.
— Vai tad nepietiek?
— Pilnīgi pietiek.
— Ko jūs esat nolēmis darīt?
— Izlikt jūs malā Atu-Atu.
— Bet pagaidām?
— Pagaidām … — Dankans apklusa. Vēja brāzma sajauca viņam matus. Zvaigznes virs galvas pazuda, un pavirši stūrētais «Samosets» novirzījās no kursa par četriem rumbiem. — Pagaidām noraujiet failes. Turiet stingri stūri. Es pasaukšu matrožus.
Pēc brīža uznāca brāziens. Kapteinis Detmars, aizskrējis uz pakaļgalu, norāva no tapām grotburas falles un nosvieda tās uz klāja. Trīs iezemieši izskrēja no kubrika, divi no viņiem pieskrēja pie fallēm, bet trešais pa to laiku drīvēja mašīntelpas lūku un vēra ciet iluminatorus. Lejā Lī Gūms un Toijama drīvēja kajītes lūkas un piegrieza ciešāk trices. Dankans aizdrīvēja kopkajītes lūku un palika augšā, kamēr pirmās lietus lāses sāka šaustīt seju, bet «Samosets» pa to laiku rāvieniem traucās uz priekšu, vispirms pagriezdamies pa labi, tad pa kreisi, kad brāzmas ietriecās izplestajās burās.
Visi gaidīja. Bet nolaist buras vairs nebija nekādas vajadzības. Vējš pierima, un pār jahtu gāzās tropu lietus. Tagad, kad briesmas bija pāri un kanaki sāka stiprināt falles atkal pie tapām, Boids Dankans nokāpa kajītē.
— Viss kārtībā, — viņš jautri paziņoja sievai. — Tāda pūsmiņa vien bija.
— Bet kapteinis Detmars? — viņa jautāja.
— Piedzēries, tas ir viss. Atu-Atu es tikšu vaļā no viņa.
Bet pirms likšanās kojā Dankans zem pidžamas, tieši
uz kailas miesas, apņēmās jostu ar smagu revolveri.
Viņš aizmiga gandrīz vienā rāvienā, jo prata momentā atbrīvoties no dienas raizēm. Viņš darīja visu no sirds, kā dara mežoņi, bet, tiklīdz tas viss bija padarīts, atpūtās ar dvēseli un miesu. Tā nu viņš gulēja, bet lietus uz klāja joprojām gāzās kā ar spaiņiem, un jahta nira un valstījās brāzmas saceltajos viļņos.
Dankanu pamodināja elpas trūkums un smaguma sajūta. Ventilatori bija apstājušies, un gaiss bija karsts un piedudzis. Domās lamādams Lorenco un akumulatorus, viņš izdzirdēja sievu sarosāmies aiz starpsienas un ieejam kopkajītē. «Acīmredzot grib ieelpot svaigu gaisu,» viņš nodomāja un nosprieda, ka nenāktu par ļaunu rīkoties tāpat. Uzvilcis rītakurpes un pasitis padusē spilvenu un segu, viņš sekoja sievai. Dankans jau kāpa augšā pa trapu, kad kajītē sāka sist pulkstenis, un viņš apstājās, lai ieklausītos. Bija divi naktī. Augšā, berzēdamās gar mastu, čīkstēja gafele. «Samosets» un tā buras vieglajā pūsmā dobji būkšķēja.
Tikko Dankans spēra kāju uz slapjā klāja, viņš izdzirdēja sievas kliedzienu. Tas bija izbaiļu kliedziens, un tūlīt aiz borta kaut kas noplunkšķēja. Dankans ar vienu lēcienu bija uz klāja un metās uz pakaļgalu. Balsenajā zvaigžņu gaismā viņš saskatīja sievas galvu un plecus, kuri nozuda rāmajā ķīļūdenī.
— Kas noticis? — jautāja kapteinis Detmars, kas stāvēja pie stūres.
— Misis Dankana, — atbildēja Dankans, noraudams no āķa glābšanas riņķi un pārmezdams to pār bortu. — Stūri pa labi un iegriezieties vējā! — viņš pavēlēja.
Un tad Boids Dankans izdarīja kļūdu. Viņš pārlēca pār bortu.
Uzpeldējis viņš ieraudzīja glābšanas riņķa zilo uguntiņu, kas bija iedegusies automātiski, tikko riņķis atsitās pret ūdeni. Viņš piepeldēja pie tā un redzēja, ka Minija sasniegusi riņķi pirmā.