īstais iemesls, kas mani paskubināja doties uz jūras, bija mana pirmoreiz modusies atskārta, ka Džons Miežagrauds savus padotos dzen pa nāves ceļu. Sī atskārta gan nebija skaidri izprasta un formulēta, un tajā var atšķirt divas fāzes, kas savstarpēji sajaukušās pa dažādiem laikposmiem. Vērodams cilvēkus, ar kuriem mēdzu biedroties, pats sev par pārsteigumu, pamanīju, ka mūsu dzīves veids slēpj daudz vairāk briesmu nekā caurmēra parasto cilvēku dzīve.
Graudams cilvēku morālo spēku, Džons Miežagrauds rosina viņus uz noziegumu. Visās malās es dabūju redzēt, ka dzērumā tiek pastrādāti tādi briesmu darbi, par kādiem cilvēks skaidrā prātā pat ne iedomājies nebūtu. Tas vēl nav pats Jaunākais. Par padarīto taču jāizcieš sods. Noziegums nevar palikt bez atmaksas. Krogabrāļi, ar kuriem kopā es mēdzu plencēt, būdami skaidrā, bija lāga puiši un pavisam nekaitīgi, bet piedzēruši spēja pastrādāt visādus trakumus un varmācības. Tad viņus pievāca policija — ufi viņi pazuda no mūsu apvāršņa. Dažreiz es vēl apciemoju tos, kas sēdēja aiz restēm, un pateicu ardievas, pirms tie tika sūtīti pāri līcim, lai ieģērbtos cietumnieku strīpainajos svārkos. Un allaž dzirdēju to pašu izskaidrojumu: «Nebijis es pillā, nebūtu to darījis.» Jā, dažubrīd Džons Miežagrauds saurdīja cilvēkus uz tik šaušalīgiem nodarījumiem, ka pat mana nocietinātā sirds sastingst, tos iedomājot.
Sī nāves ceļa otrā fāže bija parasto žūpubrāļu dzīvīte — tie bieži mēdza atšaut ķepas bez jebkāda redzama iemesla. Kad tāds plencis apslimojās — pat ar visniecīgāko kaiti, ko ikviens parastais cilvēks jo viegli pārciestu, — viņš tūdaļ arī nolika karoti. Reizumis tādus plenderus atrada neaprūpētus nomirušus pašu guļvietās; šad tad viņu līķus izvilka no ūdens; un dažreiz gadījās arī pavisam sīkas nejaušības — kā, piemēram, ar Bilu Keliju, kurš dzērumā strādāja pie kuģa izkraušanas un kuram norāva pirkstu, bet citos apstākļos tikpat labi varēja gadīties, ka viņam norauj galvu.
Sāku apsvērt savus dzīves apstākļus un sapratu, ka sliecos uz pavisam nelāgu taku. Tā visai drīz var novest pie bēdīga gala — mana jaunība un dzīvesprieks ar to nespēja samierināties. Bija tikai viena vienīga izeja, kā izrauties no šī azartiskā dzīves veida, un tā bija — doties projām no šejienes. Sanfrancisko līcī ziemoja roņu mednieku flote, un krogos man gadījās sastapt gan škiperus un bocmaņus, gan medniekus, laivu stūrmaņus un airētājus. Satikos ar roņu mednieku Pītu Holtu, un mēs vienojāmies, ka kļūšu viņa airētājs un parakstīšu līgumu uz jebkura šonera, uz kura parakstīs viņš. Tad man turpat uz vietas vajadzēja ar Pītu Holtu izdzert pa pusducim alus, lai apzīmogotu mūsu norunu.
Nupat arī manī sāka no jauna mosties agrākais trauksmainais nemiers, ko Džons Miežagrauds bija iemidzinājis. Izrādījās, ka visa šī Oklendas ostmalas krogu dzīve taču ir šausmīgi apnicīga, es pats nevarēju saprast, ko saistošu esmu spējis tajā saskatīt. Reiz ieņēmis galvā ideju par nāves ceļu, kurp virza Džons Miežagrauds, sāku baidīties, ka tikai ar mani kas neatgadās vēl pirms aizbraukšanas dienas, kas bija norunāta kaut kad uz janvāri. Sāku izturēties apdomīgāk, nepiedzēros vairs tik daudz un biežāk atgriezos mājās. Kad žūpošana sita pārāk augstu vilni, es gāju prom. Kad Nelsonam uznāca trakās dzeršanas lēkmes, es manījos turēties tālāk no viņa.
1893. gada 12. janvārī man apritēja septiņpadsmit gadu, un 20. janvārī es pie rēderejas komisionāra parakstīju līgumu uz «Sofijas Sezerlendas» — trijmastu roņmed- nieku šonera, kurš taisījās braukt uz Japānas piekrasti. Protama lieta, uz to vajadzēja iedzert. Džo Vigijs izmainīja manu avansa čeku, un Pīts Holts izmaksāja, tad izmaksāju es, izmaksāja Džo Vigijs un arī citi roņu mednieki. Tāds nu reiz ir vīru paradums, un vai gan es, knapi septiņpadsmit gadus sasniedzis jauneklis, varēju norādīt dzīves ceļu šiem pieaugušajiem vīriem — lieliskiem un sparīgiem cilvēkiem?
XVI NODAĻA
Uz «Sofijas Sezerlendas» borta nebija nekādu dzeramo, un piecdesmit vienu dienu mēs pavadījām brīnišķīgā bu- rājumā, braukdami pa ziemeļaustrumu pasātu dienvidma- las joslu uz Bonīnu salām. Šī atstatu no Japānas galvenajām salām izvietotā salu grupa bija izraudzīta par tikšanās vietu Kanādas un Amerikas roņu mednieku flotilēm. Šeit tās piepildīja ūdens tvertnes un salaboja kuģus pirms došanās simt dienu ilgajā ceļojumā uz roņu apmetnēm gar Japānas ziemeļu krastiem līdz Beringa jūrai.
Šī piecdesmit viena diena, ko pavadīju jaukā jūras braucienā un bez lāsītes reibinošu dzērienu, lieliski uzlaboja manu miesas un gara stāvokli. Alkohols pilnīgi tika izvadīts no organisma, un kopš brīža, kad uzsākām ceļojumu, man ne mirkli neradās kāre pēc iedzeršanas. Šaubos, vai es jel reizīti par to iedomājos. Protams, sarunas priekšgala pūpē bieži skāra iemešanu, un matroži savus satraucošos un jocīgos dzērāju piedzīvojumus pieminēja daudz sajūsmīgāk nekā citus notikumus viņu dēkainajā jūrnieku dzīvē.
Pūpē visvecākais bija Lūiss — izplūdis piecdesmitgad- nieks, nodzēries škiperis. Džons Miežagrauds bija viņu nogāzis, un nu viņa karjera beidzās turpat, kur kādreiz sākusies, — matrožu kubrikā. Viņa liktenis mani dziji saviļņoja. Džons Miežagrauds izrīkojas ar cilvēkiem dažādi — ne tikai nobeidz tos. Lūisu tas nebija nobeidzis. Tas bija pastrādājis ko daudz ļaunāku. Tas bija laupījis viņam varu, stāvokli un ērtības dzīvē, sitis krustā viņa lepnumu un nolādējis viņu uz vienkārša matroža smago jūgu, ko viņam vajadzēs nest līdz pēdējam elpas vilcienam, — un miesās veselīgajam Lūisam mūža gals solījās būt vēl tālu.
Ceļojums šķērsām pār Kluso okeānu beidzās, mēs ieraudzījām Bonīnu salu džungļiem klātās vulkānisko kalnu smailes paceļamies virs jūras līmeņa, šoneris, starp rifiem līkumodams, iestūrēja ostā un ar žvadzoņu izmeta enkuru sauszemes ieslēgtajā līcītī, kur jau stāvēja kādi divdesmit jūras čigāni — tādi paši roņmednieku kuģi kā mūsējais. No tropu piekrastes plūda svešādu augu smaržas. Iezemieši dīvainās vienkoča laivās ar līdzsvarbalstu un japāņi vēl dīvainākos sampunos īrās pa līci un sakāpa uz klāja. Ši bija pirmā svešā zeme, ko skatīju: biju nokļuvis otrā pasaules malā, un nu es redzēšu piepildāmies dzīvē visu, par ko tiku lasījis grāmatās. Nevarēju vien nociesties ātrāk tikt krastā.