Mēs ar zviedru Viktoru un norvēģi Akselu bijām norunājuši turēties kopā. (To mēs arī tik cītīgi darījām, ka līdz pat ceļojuma beigām mūs saukāja par «trejpuisī- šiern».) Viktors no kuģa bija noskatījis stidziņu, kas nozuda dziļā aizā, iznira no tās pie kailas lavas kraujas un tad, te paslēpdamās, te atkal parādīdamās, vijās augšup starp palmām un ziedošām nogāzēm. Mums jāizstaigā šī stidziņa, viņš ierosināja, un mēs piekritām, jūsmodami, ka skatīsim krāšņas ainavas, neparastus iezemiešu ciematus un galā vēl piedzīvosim, kas zina, kādas dēkas. Aksels savukārt bija iekārojis pamakšķerēt. Visi trīs vieno
jāmies izmēģināt arī to. Nolīgsim kādu sampunu, pāris japāņu zvejnieku, kas zina labākās zivju vietas, un jauki pavadīsim laiku. Es no savas puses biju gatavs darīt visu ko.
Tā nosprauduši turpmākos plānus, mēs pāri dzīvu koraļļu sēkļiem aizairējām krastā un izvilkām laivu baltās koraļļu smiltīs. Zem kokospalmu lapotnēm šķērsojuši piekrastes joslu, iegājām mazajā pilsētiņā, bet tur ieraudzījām vairākus simtus trokšņainu jūrnieku no visām pasaules malām — tie dzēra kā negudri, dziedāja kā negudri, dancoja kā negudri, un tas viss notika galvenajā ieliņā, par šausmām nedaudzajiem japāņu policistiem, kuri nezināja, ko iesākt.
Viktors ar Akselu nolēma, ka pirms došanās garajā ceļā jāuzņem uz krūti. Vai tad es varēju atteikties iedzert kopā ar šiem abiem dūšīgajiem kuģa biedriem? Kopēja iemešana, turot glāzi rokā, apzīmogo vīru draudzību. Tā nu reiz dzīvē ir pieņemts. Par mūsu kuģa īpašnieku un kapteini — nedzērāju visi smējās un ņirdza tikai tālab, ka viņš atturībnieks. Man itin nemaz negribējās dzert, bet es gribēju būt lāga puisis un labs biedrs. Arī Lūisa piemērs nespēja mani atturēt liet rīklē šejienes kodīgo, i šķebīgo dziru. Džons Miežagrauds bija gan iegāzis Lūisu peļķē, bet es taču esmu jauns. Asinis man straujas un karstas, veselība kā no dzelzs, un… nu jā, jaunība jau allaž nicīgi pavīpsnā par vecumdienu nevarību.
Mēs dzērām nez kādu dīvainu, nejēdzīgu dziru. Neviens neteica, kur vai kā tā tecināta, — droši vien kāds iezemiešu brūvējums. Tā dedzināja kā uguns, bija bālgana kā ūdens un strauji sakāpa galvā. Dzēriens bija saliets iztukšotās četršķautņu pudelēs, kur kādreiz bijis iepildīts Holandes džins, — uz etiķetes vēl rēgojās maldinošs uzraksts: «Enkura degvīns.» Mūs tas tik tiešām noenkuroja. No pilsētiņas mēs tā arī netikām ārā. Neaizbraucām šampūnā pamakšķerēt. Un, kaut gan uzturējāmies krastā desmit dienas, mēs netikām spēruši ne soli pa krāšņo sti- dziņu, kas aizvijās gar lavas kraujām un starp ziedu klātām nogāzēm.
Sastapām vecus paziņas no citiem šoneriem — puišus, ar kuriem kopā pirms aizbraukšanas bijām sēdējuši Sanfrancisko krogos. Ikviena sastapšanās nozīmēja jaunu Iedzeršanu; bija tik daudz ko pārrunāt, vajadzēja iedzert atkal un atkal; bija dziesmas, ko vajadzēja izdziedāt, un blēņas un palaidnības, ko vajadzēja pastrādāt, līdz dzēruma dullums sakāpa galvā tā, ka viss man te šķita cildeni un brīnumaini, — būt kopā ar šiem visos vējos rūdītajiem jūras vagotājiem, būt vienam no viņiem, piedalīties viņu dzīrēs koraļļradžu krastā. Atmiņā atausa senas dziesmas par bruņiniekiem pie apaļā galda milzīgās dzīru zālēs, par tiem, kas peld pār sāļajiem ūdeņiem un kas gul to dzīlēs, par vikingiem, kuri dzīro, tikko nokāpuši no kuģa un jau gatavi jaunam cīniņam, — un es sajutu, ka šie senie laiki vēl nav aizgājuši nebūtībā, ka mēs piederam pie tās pašas senīgās cilts.
Pēcpusdienā Viktoram uznāca delīrijs, viņš rāvās kautiņā ar ikvienu un gribēja sadauzīt itin visu. Man vēlāk ir gadījies redzēt ārprātīgos slimnīcu trako palātās — tie uzvedās gluži tāpat kā toreiz Viktors, tikai viņš rādījās vēl negantāks. Mēs ar Akselu centāmies būt starpnieki un samierinātāji, par neaicinātu iejaukšanos mūs gan lamāja, gan iekaustīja, līdz pēdīgi, kad bijām izmēģinājušies bezgala daudz visādu piesardzīgu, viltīgu paņēmienu, mums izdevās mūsu pudeles brāli aizvilināt līdz krastam, iedabūt laivā un aizairēt uz šoneri.
Taču, tiklīdz Viktora kāja pieskārās klājam, viņš tūdaļ sāka demolēt un terorizēt visu kuģi. Spēka viņam bija tik, cik vairākiem vīriem kopā, un to visu viņš lika lietā savā amoka skrējienā. Atceros it sevišķi kādu matrozi, ko viņš bija ietriecis ķēžu būdā, tomēr nespēja samalstīt miltos, jo nekādi nejaudāja dabūt to rokā. Matrozis slapstījās un ložņāja pa ķēžu likumiem šur un tur, bet Viktors apdauzīja abas dūres pret enkurķēdes milzīgajiem važu riņķiem. Kad pēdīgi mums izdevās Viktoru izvilkt no būdas, viņa trakums pārsviedās citā virzienā — viņš iedomājās esam varens peldētājs, jau nākamajā brīdī bija pārlēcis pār bortu un demonstrēja mums savas spējas, spirinādamies pa ūdeni kā pussprādzis delfīns un aizrīdamies ar sāļajām šļācēm.