Tā zinātniskā fantastika kļuva pētniekiem par morāles problēmu izmēģinājuma poligonu. Pie tam šis poligons ir atklāts un tajā var izmēģināt savus spēkus simtiem tūkstošu cilvēku, kas bieži vien stāv visai tālu no zinātnes. No šejienes tad arī izriet tā īpašā atbildība, ar kuru tādi zinātnieki kā Scilards vai Vīners piegājuši literatūrai.
Man bija tā laime vienreiz tikties ar Norbertu Vīneru. Un, kad es lasīju viņa stāstu «Galva», tad domās redzēju viņa visu saprotošās, apaļo daudzdioptriju briļļu brīnumaini palielinātās acis…
Lūk, ārsts, kuru ar varu atveduši gangsteri, noskuvis viņa ģimenes pazudinātājam galvu, izzāģējis gabaliņu kaula, atsedzis smadzenes …
Man šķita, ka to stāsta pats Vīners, ka viņš pats ir šis ķirurgs, kas kādreiz devis pazīstamo Hipokrāta zvērestu un patlaban izlemj mūžseno Hamleta jautājumu. Un ar saviļņojumu es gaidīju, kā dižais kibernētikas radītājs, šis gudrais un ļoti labais cilvēks, to izlems. Varbūt arī pašam Vīneram tas bija savdabīgs iekšējais monologs. Jābūt labiem, taču nedrīkst būt «labiņi». Pēc osvencimām un birkenavām, pēc Hirosimas. Es neticu, ka demokrātijas principi prasa vienādu brīvību gan fašistiem, kuru partijas kā indīgu sēņu kolonijas izaug «laimīgo» valstu ērtajās siltumnīcās, gan maniakiem, kurus pārņēmušas varmācības un slepkavošanas alkas. Ja cilvēks pats sevi nošķir no ļaudīm ar naida sienu, viņš zaudē tiesības būt cilvēks.
Un es priecājos, ka Vīners tieši tā atrisinājis Hamleta problēmu. Norberts Vīners, kautrīgais un patiesi labais cilvēks.
Starp citu, nekā cita no viņa es ari negaidīju. Savā autobiogrāfiskajā grāmatā viņš rakstīja:
«Starp eksperimentālo sprādzienu Losalamosā un lēmumu izmantot atombumbu militāriem mērķiem bija pagājis tik īss laika sprīdis, ka nevienam nebija iespēja kārtīgi padomāt. Tos zinātniekus, kas, zinādami par bumbas nāvējošo darbību un labāk nekā visi citi spēdami iedomāties tās graujošo spēku, šaubījās, vienkārši neuzklausīja, bet priekšlikumu atombumbas izmēģinājumā pieaicināt japāņu varas orgānus kategoriski noraidīja.
Aiz visa tā varēja jaust rīkojamies cilvēku-mašīnu, kura centieni aprobežojās ar vēlēšanos redzēt, ka mehānisms ir iedarbināts. Vēl vairāk — pati ideja par karu, kurā var piedalīties, spiežot pogas, ir briesmīgs kārdinājums visiem, kas tic savas tehniskās atjautības visspēcībai un netic cilvēkam. Esmu sastapis šādus cilvēkus un labi zinu, kāds motoriņš darbojas viņu krūtīs. Karš un nedrošais miers, kas tam sekoja, izstūma tos virspusē, un daudzējādā ziņā tas bija posts mums visiem.
Apmēram šādas un daudzas citas domas man iešāvās prātā Hirosimas dienā.»
«Motoriņu» klaudzienus es sadzirdēju tad, kad lasīju amerikāņu zinātnieka Roberta Villija stāstu «Iebrukums». Šis konflikts sākās gandrīz vai gluži nejauši. Atnācēji noturēja prožektoru staru kūli par Zemes iedzīvotāju ieroci un atbildēja ar triecienu. Bet pēc tam sāka klauvēt «motoriņi». Cilvēki ar šādām mehāniskām lietiņām krūtīs, kuri savā laikā iegrūda atomspeltē Hiro- simu un kurus Dienvidamerikas kontinentā sauc par «gorillām», sāka ierasto darbu. Aston collīgās haubices mežā, ielenkums, bombardēšana no gaisa, tanki. Pat dīvainajā karā — «karā kā jau karā». Unikālā aizsprosta radītājs inženieris Volters Hārlinga it kā veicis varoņdarbu. Izmantodams tūkstošiem āķīgu piesardzības pasākumu, nešaubīgi un bez bailēm, gluži viens viņš uzspridzinājis savu roku darinājumu. Elektrostacija vairs nedod strāvu, spēku ekranējums virs atnācēju kuģiem pagaisis un tūkstošiem tonnu metāla, kas pildīti ar trinitrotoluolu, paveikušas savu. Viss it kā būtu kārtībā, var mierīgi gulēt — Zeme ir brīva no… neizprotamajiem draudiem. Sajūsminātais pūlis ar pašu ģenerāli priekšgalā steidz pie varoņa. Bet viņš, «neklausīdamies apsveikumus, paziņoja saviem glābējiem, ka Hārlinga aizsprosts sāks darboties vēl pirms pavasara».
Taču mēs saprotam, kādu nekrietnu darbu izdarījis šis filistrs, kas, pārliecināts par savu taisnību, ne mirkli nav padomājis, ko dara. Un ne tikdaudz fakts, ka «granātas sasniedza mērķi, un tas beidza eksistēt», cik šī stulbā bezdomība, šī kategoriskā nekļūdīguma apziņa apdveš mūs ar smagu bezspēcības, naida un kauna sajūtu.
Tāds pats kluss izmisums, kas slēpts aiz ārēja hierarhiska miera un rituāla, manāms arī Čendlera Dēvisa stāstā «Klaiņošana augstākajā līmenī». Līdz maksimumam sakāpināts birokrātisms, pārdomāts absolūta centrālisma reglaments galu galā pārvēršas ne tikai par anarhiju, bet pat par absurdu. Korporācija, kurā klaiņo profesors Lerū, ir ekoloģiski noslēgta sistēma. Tajā nav vietas ne viņam pašam, ne viņa oksidāzei, ne kam citam visā pasaulē. Absolūta atrautība no zinātnes, no reālās dzīves. Birokrātijas mašīna dalās vienaldzīgi un nenovēršami kā vienšūnas baktērija un noslēdzas pati sevī. Tā ir tik pilnīga, ka pat upuri tai par godu sacer lūgšanas. Taču tieši tādā pilnībā slēpjas sprādziena iespējas. Un šis sprādziens ir nenovēršams, kaut gan pats Čendlers Dēviss attīstībā redz tikai evolucionāro pusi. Revolūcijas ir ne tikai neizbēgamas, tās ir nepieciešamas, kaut vai tādēļ, lai uzspridzinātu korporāciju «pilnīgumu». Profesors Lerū vairs nav traģisks ģēnijs, titāns, kas nav sakauts cīņā ar nedzīvo mašīnu, viņš ir akls un gļēvs tārps. Ekstrapolējot pašreizējo monopolistiskās birokrātijas stāvokli, autors tādējādi attēlo nākotnes zinātnieku.
Tādu pašu statisku ekstrapolāciju izmanto Džons Pīrss («Džona Cze nākotne» un «Nesaskatu nekā slikta») [7] . tiesa, tā nākamība, kurā mīt Džons Cze, maz līdzinās Korporācijas pasaulei. Taču izejas pozīciju radniecību viegli pamanīt. Virsraksts «Nesaskatu nekā slikta» skan kā savdabīgs kredo. Viks Tečers iet vēl tālāk nekā profesors Lerū. Viņš pārdod sevi un savu zinātni be*. traģiskas maskas uz sejas, jautri, bezbēdīgi, rotaļīgi. Viņš šajā apstāklī «nesaskata nekā slikta». Tas, protams, nenozīmē, ka autors ir tikpat akls kā viņa varonis. Pīrss ļoti labi redz ļaunumu. Tieši tāpēc viņš, patiesību sakot, arī ķeras pie spalvas. Taču nākamību viņš atklāj tikai ar statiskās ekstrapolācijas metodi, neparedzēdams un pat necerēdams sagaidīt jaunu kvalitāti, pie tam dara to zināmā mērā deklaratīvi. Ne velti tajā nākamībā, kur nokļūst kodolfiziķis Džons Cze, jau pats vārds «kodolfiziķis» skan kā rupjš lamuvārds. Tas ir acīm redzams mājiens, ka kodolfiziķi jau atkal «nogrēkojušies» cilvēces priekšā. Mēs varam tikai minēt, ko viņi izstrādājuši šoreiz.