Lūk, stāsts «Kas būtu, ja…», kuru uzrakstījis bioķīmijas profesors un viens no vispazīstamākajiem fantastiem Aizeks Azimovs. Tā virsraksts sola mums klasisku eksperimentstāstu. Izlasījuši pirmās rindas, mēs aizmirstam, ka Azimovs ir bioķīmiķis, un vispār aizmirstam Azimovu! Mūs interesē tikai liriskās miniatūras, kas stāsta par mīlas vai varbūt likteņa nenovēršamību. Taču, kad bijām izlasījuši stāstu līdz beigām un domās atgriezušies pie sākuma, mums kļuva skaidrs, ka eksperiments tomēr ir noticis. Iespējams, ka šeit ir runa par statistikas likumsakarībām vai par to, ka nākamība kaut kādā veidā «ierakstīta» Einšteina pasaules līnijās. Bet vai tas mums svarīgi? …
Viljama Morisona (amerikāņu ķīmiķa Džozefa Seimeksona pseidonīms) humoristiskais stāsts «Dēmonu dzīres» ierauj mūs traģikomiskā notikumu virpulī, kura kulminācija ir mūsu planētas pārvēršanās kaut kādā antientropiskā fluktuācijā, kas dzīvo par spīti izklīstošajam un atdziestošajam Visumam. Un patiešām, mūs ne visai izbrīnīja, ka Maksvela abstraktie «dēmoni» pārvērtušies par reāli eksistējošiem veidojumiem, kas vienlaikus atgādina gan Platona «elementu dēmonus», gan Paracelza elementālijas, gan viduslaiku mistiķu salamandras, gan elementārdaļiņu recekļus. Vēl vairāk, mēs ne pārāk interesējamies arī par otrā termodinamikas likuma ievērošanu uz Zemes un par to, ka tas nav piemērojams Visumam. Protams, ar labu gribu pat šeit varētu pamanīt zināmu zemtekstu (par ko autoram, protams, nav bijušas ne mazākās aizdomas), taču vai labs humors pats par sevi nevar būt mērķis?
Acīmredzot var atzīmēt šādu likumsakarību: jo ilgāk zinātnieks nodevies fantastikai, jo vairāk tas attālinās no zinātnes (protams, tikai savā rakstnieka daiļradē), jo skaidrāk tas fantastikā redz tikai literāru metodi, jo biežāk tas pievēršas mūžsenām vispārcilvēciskām tēmām.
Azimovs jau sen mūsu acīs kļuvis «tikai» par rakstnieku, Morisons, kas ar rakstniecību nodarbojas kopš 1945. gada, jau ilgi ar mierīgu sirdi savos stāstos ignorē visfundamentālākos dabas likumus, bet izcilais itāļu fantasts Lino Aldani pat vairās izraudzīt par saviem varoņiem zinātniekus.
Viņa stāstā «Vispārējs neprāts» piedalās gan rokenrola karaļi, gan profašistisks senators, gan puskaila kinodīva, gan modes noteicējs, gan kāds vidēji statistisks «vienkāršs» pilsonis. Tikai uz mirkli Aldani ļauj iejaukties ārpusgalaktikas spēkiem, lai visus šos ļaudis savāktu vienā telpā. Kālab? Varbūt tāpēc, lai parādītu, ka pasaules likteņi vispirms atkarīgi no «vienkāršiem» ļaudīm?
Tā mēs no dažādām pusēm piekļūstam zinātnieku fantastu galvenajam pētījumu objektam, fantastu un literatūras pētījumu objektam vispār. Un šis objekts ir cilvēks ar saviem trūkumiem un augstajiem ideāliem, ar savu spēku un vājumu, nemirstīgās cilvēces mirstīgais pārstāvis. Viss šajā objektā ir vissasprindzinātākās uzmanības cienīgs: gan loģikas un jūtu konflikts (Džor- dža Smita «Bezizejas stāvoklī»), gan nepārvaramā tieksme pēc neiespējamā (Roberta Ričardsona «Mazais "^Andersoniņš»), gan īslaicīgā domāšanas atrofija, kuru izraisa īstas pētniecības aizstāšana ar dogmu (Džeimsa Makonela «Mācīšanas teorija»).
Uz šo mērķi ved visdažādākie ceļi: Artura Klarka zinātniskā fantastika ar dēkainības elementiem («Jupiters Pieci»), Friša zinātniskā stilizācija, poļu inženiera Konrāda Filalkovska humoristiskie paradoksi («Es — milikiloss»), Azimova poētiskā novele, Scilarda brīdinošais stāsts. Šeit meklējams spēks un novitāte zinātniskajai fantastikai, kas devusi iespēju cilvēku ietvert zinātnes un mākslas prožektoru staru krustpunktā un kuru pašu apspīd gan skaistuma siltā gaisma, gan zinātniskā meklējuma aukstā uguns.
Divdesmitā gadsimta magi ķērušies pie spalvas. Un viņiem ir ko teikt lasītājam.
Jeiemejs Parnovs
Saturs
[1] lobotomija — smadzeņu operācija.
[2] paraplēģija — abu kaju vai roku paralīze.
51
[3] paranoja — hroniska psihiska slimība, kuras iespaidā slimniekam rodas uzmācīgas margu idejas.
[3] Gēnus homo (lat.) — suga «cilvēks» (bioloģijā).
[4] Ņujorkas graustu rajons. (Tulk. piez.)
[5] simpātija — šeit — iekšējā radniecība, empātija — garīgās enerģijas izstarojums. (Tulk. piezīme.)
[6] lai lasītājam neliktos, ka Dž. Pīrsa atsauksme uz pētniecības darbu ar baložiem izdomāta, par to var pārliecināties, papētot Harvardas psiholoģijas profesora B. F. Skinnera rakstu žurnālā «Scientific American» 1961. gada novembra numurā. Raksts saucas «Apmācības mašīnas», un tajā aplūkotā apmācības teorijas pielietošana darbā ar baložiem.
[7] otrs dž. pīrsa stāsts šaja krājumā nav ievietots.