Laikam jāatzīstas (bet, starp citu, nezin vai ir vērts? Citi par to taču cieš klusu!), ka tai laikā es absolūti neticēju profesora Forstera teorijai. Protams, es sapratu, ka viņš ir lielisks savas nozares speciālists, tomēr visam ir robežas, un viņa fantastiskākās idejas man šķita absurdas. Nē, patiesi, liecības bija tik nedrošas, bet secinājumi tik revolucionāri, ka gribot negribot jāsāk šaubīties.
Varbūt jūs vēl atceraties, cik pārsteigta bija pasaule, kad pirmā ekspedīcija uz Marsa atklāja ne vienas, bet divu seno civilizāciju pēdas. Abas gan sasniegušas augstu attīstības pakāpi, bet pirms vairāk nekā pieciem miljoniem gadu gājušas bojā. Bojā ejas cēloni pagaidām nav izdevies noskaidrot. Katrā ziņā tās nav iznīcinājis karš, tādēļ ka abas civilizācijas veiksmīgi koeksistējušas. Vienas tautas pārstāvji bioloģiski atgādinājuši kukaiņus, bet otras pārstāvji bijuši līdzīgi rāpuļiem. Marsa aborigēni acīmredzot bijuši kukaiņi. Reptiļcilvēki (viņu civilizāciju parasti sauc par «X kultūru») nonākuši uz planētas vēlāk.
Tā vismaz uzskatīja profesors Forsters. Skaidri ir zināms, ka viņi apguvuši kosmisko lidojumu noslēpumu, — viņu krustveida pilsētu drupas tika atklātas tieši uz Merkurija. Pēc Forstera domām, reptiļcilvēki centušies apgūt visas mazās planētas; Zeme un Venēra viņiem nav derējušas lielā pievilkšanas spēka dēļ. Profesoru mazliet apbēdināja tas, ka uz Mēness neatrada nekādu «X kultūras» pēdu, bet viņš bija pārliecināts, ka tās atradīs.
Pēc vispārpieņemtās teorijas, «X kultūra» vispirms radusies uz kādas mazas planētas vai uz pavadoņa. Reptiļcilvēki nodibinājuši mierīgu kontaktu ar marsiešiem — tai laikā vienīgajām, izņemot viņus, saprātīgajām būtnēm Saules sistēmā —, bet pēc tam viņu civilizācija gājusi bojā vienlaikus ar marsiešu civilizāciju. Taču profesors Forsters izteica daudz drosmīgāku hipotēzi. Viņš nešaubījās, ka «X kultūra» ieradusies Saules sistēmā no starpzvaigžņu telpas, un viņu kaitināja tas, ka neviens, izņemot viņu pašu, netic šai teorijai; starp citu, tik ļoti nemaz nekaitināja, jo profesors pieder pie tiem cilvēkiem, kas jūtas laimīgi tikai tad, kad atrodas mazākumā.
Klausīdamies profesora stāstījumu par viņa plānu, es iluminatorā vēroju Jupiteru. Tas bija krāšņs skats. Lūk, ekvatoriālās mākoņu joslas, bet tur, līdzās planētai, gluži kā mazas zvaigznītes — trīs pavadoņi. Kurš no tiem ir Ganimēds, pirmā piestātne mūsu ceļā?
— Ja Džeks pagodinās mūs ar savu uzmanību, — profesors turpināja, — es paskaidrošu, kādēļ esam devušies tik tālā ceļā. Jūs zināt, ka pagājušajā gadā es diezgan daudz rakņājos pa drupām Merkurija krēslas zonā. Iespējams, ka jums pazīstams referāts, kuru es par šo jautājumu nolasīju Londonas ekonomikas institūtā. Varbūt pat jūs paši sēdējāt auditorijā. Man nāk prātā, ka pēdējās rindās bija kaut kāds troksnis … Nu redziet, toreiz es noklusēju, ka esmu atradis uz Merkurija svarīgu atslēgu «X kultūras» izcelsmes atminējumam. Jā, jā, es neko neteicu, lai cik kārdinoši arī bija sadot pretī tādiem cietpauriem kā doktors Hotons, kas centās mani pavilkt uz zoba. Es taču nevarēju riskēt, ka tur nokļūs kāds cits, pirms es būtu noorganizējis ekspedīciju.
Manu atradumu vidū bija labi saglabājies bareljefs, kurā attēlota Saules sistēma. Protams, tas nav
pirmais šāda veida atklājums — kā jūs zināt, astronomijas motīvi bieži sastopami arī pašā marsiešu un «X kultūras» mākslā. Taču šeit līdzās vairākam planētām, ieskaitot Marsu un Merkuriju, bija ievilktas nesaprotamas zīmes. Manuprāt, šiem simboliem ir kaut kāds sakars ar «X kultūru». Un, kas visinteresantākais, nezin kādēļ sevišķa uzmanība pievērsta mazajam Jupiteram Pieci, kas ir gandrīz vai pats neievērojamākais Jupitera pavadonis. Esmu pārliecināts, ka tieši tur var atrast atslēgu visai «X kultūras» problēmai, — lūk, tādēļ es arī lidoju turp.
Atceros, toreiz profesora stāsts ne mani, ne Billu sevišķi neietekmēja. Pieņemsim, ka «X kultūras» pārstāvji kādu laiku ir mituši uz «Piecnieka» un kaut kāda iemesla dēļ varbūt pat atstājuši tur savus darinājumus. Protams, būtu jau interesanti tos atrakt, bet diez vai tie būs tik nozīmīgi, kā profesors domā. Forsters droši vien jutās vīlies, ka mēs izrādām tik maz sajūsmas. Bet viņš pats bija vainīgs, tādēļ ka — mēs drīz vien par to pārliecinājāmies — vēl joprojām kaut ko slēpa no mums.
Apmēram pēc nedēļas mēs izkāpām uz Ganimēda, kas ir Jupitera vislielākais pavadonis un vienīgais, uz kura atrodas pastāvīga bāze — observatorija un ģeofiziskā stacija ar pussimta līdzstrādnieku. Viņi visi priecājās par viesiem, bet mēs ilgi neuzkavējāmies, tikai iepildījām degvielu; profesors nevarēja vien sagaidīt, kad lidosim tālāk. Dabiski, visi sāka interesēties, kādēļ mēs dodamies tieši uz «Piecnieku», taču Forsters klusēja, bet mēs neuzdrošinājāmies bilst ne vārda — viņš nenolaida no mums acu.
Ganimēds, starp citu, ir ļoti interesanta vieta, un atpakaļceļā mums izdevās iepazīties ar šo pavadoni tuvāk. Taču par to es apsolīju rakstu citam žurnālam, tā ka šeit daudz nerunāšu. (Pacentieties nepalaist garām «Nacionālā Astrogrāfijas Žurnāla» kārtējo numuru.)
Lēciens no Ganimēda uz «Piecnieku» ilga mazliet vairāk nekā pusotras dienas. Bija diezgan baisi vērot, kā Jupiters stundu no stundas aug, draudēdams aizēnot visas debesis. Es maz ko sajēdzu no astronomijas, taču mani neatstāja doma par drausmīgo gravitācijas lauku, kurā mēs kritām. Vai maz kas var gadīties! Teiksim, izbeigsies degviela, un mēs nespēsim vairs atgriezties uz Ganimēda, varbūt pat nokritīsim uz Jupitera.
Gribētos aprakstīt šo vareno ainu: mūsu priekšā rotējoša kolosāla bumba, apjozta niknu vētru joslām . . . Atklāti sakot, es pat mēģināju to darīt, taču mani draugi literāti, kas bija lasījuši manuskriptu, ieteica šo vietu izmest. (Viņi sadeva man vēl milzum daudz padomu, kurus es nolēmu neņemt par pilnu, citādi šis stāsts vispār nebūtu ieraudzījis dienas gaismu.)