Tomēr iesākumā diplomātiskās attiecības attīstījās gluži apmierinoši. Profesoram ienāca prātā lieliska doma: ikvienam no mums lika pavadīt kādu Meiza grupas locekli un izpildīt gan gida, gan uzrauga pienākumus. Un, tā kā pētnieku skaits bija divkāršojies, darbs veicās daudz ātrāk. Tādos apstākļos ir bīstami iet vienam, un agrāk tas stipri palēnināja darba tempu.
Nākamajā dienā pēc Meiza ierašanās profesors mums pastāstīja, kādu politiku viņš izvēlējies.
— Ceru, ka iztiksim bez pārpratumiem, — viņš, viegli raukdams pieri, teica. — Kas attiecas uz
mani, tad lai staigā, kur grib, un fotografē, cik grib, ja tikai neko neņem un neatgriežas ar saviem uzņēmumiem uz Zemi pirms mums.
— Nespēju iedomāties, kā mēs varam viņus aizkavēt, — iebilda Eštons.
— Redziet, biju gan domājis iztikt bez tā, tomēr nācās iesniegt pieteikumu par tiesībām uz «Piecnieku». Vakar vakarā es nosūtīju radiogrammu uz Ganimēdu, un tagad mans pieteikums droši vien ir jau Hāgā.
— Bet pieteikumi uz astronomiskiem ķermeņiem taču netiek reģistrēti. Man. šķita, ka šis jautājums bija izlemts jau pagājušajā gadsimtā, sakarā ar Mēnesi.
Profesors viltīgi pasmaidīja.
— Jūs aizmirstat, ka runa nav par astronomisku ķermeni. Manā pieteikumā runa ir par izglābtu īpašumu, un es iesniedzu to Vispasaules zinātņu organizācijas vārdā. Ja Meizs kaut ko aizvedīs no «Piecnieka», tā būs VZO apzagšana. Rīt es misteram Meizam ļoti saudzīgi paskaidrošu, kā tas ir, kamēr viņam vēl nav iešāvusies prātā kāda lieliska ideja.
Dīvaini bija domāt par Piekto pavadoni kā par izglābtu īpašumu, un es jau iepriekš iztēlojos, kādi juridiski strīdi iedegsies, kad mēs atgriezīsimies mājās. Taču pagaidām profesora gājiens nodrošināja mums zināmas tiesības, tādēļ Meizs piesargāsies vākt suvenīrus — tā mēs optimistiski spriedām.
Ar dažādām viltībām es panācu, ka vairākas reizes mani iecēla par Merienas pārinieku, kad devāmies pētīt «Piecnieku». Meizam acīm redzami nebija nekas pretī, un kas gan viņam varētu būt iebilstams: kosmosa skafandrs jaunai meitenei taču ir visdrošākais sargs, kaut velns to rāvis.
Protams, pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizvedu viņu uz mākslas galeriju un parādīju savu atradumu. Meriena ilgi noraudzījās statujā, kuru apspīdēja mana lāktura gaismas stars.
— Cik brīnišķīgi, — beidzot viņa teica. — Un iedomājieties tikai, tā taču miljoniem gadu gaidījusi šeit tumsā! Bet tai jādod kāds vārds.
— Jau ir. Es nosaucu statuju par «Vēstnesi».
— Kādēļ?
— Saprotiet, man tā tiešām šķiet savā ziņā vēstnesis vai sūtnis, ja gribat, kas atnesis līdz mums vēsti no pagātnes. Tēlnieki zinājuši, ka agri vai vēlu kāds ieradīsies.
— Jums laikam taisnība. Vēstnesis. . . Patiešām, tīri labi. Šai vāidā jūtams kaut kas cēls. Un tai pašā laikā ļoti skumjš. Vai jums tā neliekas?
Es pārliecinājos, ka Meriena ir ļoti gudra sieviete. Vienkārši pārsteidzoši, cik labi viņa mani saprata, ar kādu interesi aplūkoja visu, ko viņai rādīju. Tomēr «Vēstnesis» viņas iztēli pārsteidza visvairāk, un viņa vēl un vēlreiz atgriezās pie tā.
— Vai zināt, Džek, — viņa teica (liekas, nākamajā dienā pēc tam, kad Meizs bija atnācis apskatīt statuju), — jums jāatved šī skulptūra uz Zemi. Iedomājieties tikai, kas tā būs par sensāciju!
Es nopūtos.
— Profesors jau labprāt to darītu, taču statuja sver ne mazāk par tonnu. Nepietiks degvielas. Tai nāksies vien pagaidīt līdz nākamajai reizei.
Merienas sejā atspoguļojās izbrīns.
— Bet šeit taču priekšmetiem nav .svara, — viņa iebilda,
— Tas ir pavisam kas cits, — es paskaidroju. — Pastāv svars, un pastāv inerce. Inerce . . . Nu, tas ftaV svarigi. Šā vai tā, mēs nevaram statuju aizvest. Kapteinis Sirls kategoriski atsakās.
— 2ēl gan, — Meriena noteica.
Es šo sarunu atcerējos tikai mūsu aizbraukšanas priekšvakarā. Veselu dienu bijām darbojušies kā uzvilkti, kraudami kuģī mantas (protams, daļu mēs atstājām nākamajām ekspedīcijām). Visas filmiņas bija izlietotas. Kā paziņoja Čārlijs Eštons, — ja mums tagad gadītos sastapt dzīvu jupiterieti, mēs nevarētu fiksēt šo faktu. Manuprāt, ikviens no mums ilgojās kaut īsas atelpas, lai vaļas brīdī tiktu skaidrībā par saviem iespaidiem un atgūtos pēc tiešās saskarsmes ar svešo kultūru.
Meiza kuģis «Henrijs Ljūss» arī bija gandrīz gatavs aizceļošanai. Mēs norunājām startēt vienlaicīgi; tas profesoram bija vairāk nekā pa prātam — viņš nebūtu gribējis atstāt Meizu vienu pašu uz «Piecnieka».
Tā nu viss bija sagatavots, bet te, pārskatot mūsu piezīmes, es pēkšņi atklāju, ka nav sešu eksponēto filmiņu. To, kurās mēs uzņēmām uzrakstus Mākslas templī. Padomājis atcerējos, ka šīs filmiņas tika iedotas man un ka es tās kārtīgi saliku Templī uz karnīzes, lai vēlāk paņemtu.
Vēl tik drīz nestartēsim, profesors un Eštons, at- gūdami nokavēto, cieši guļ, kāpēc gan lai es paklusām neaizskrietu pēc filmiņām? Zināju, ka par nozaudēšanu man mazgās galvu, bet vajadzīga tikai kāda pusstunda — un viss būs kārtībā. Un es devos uz Mākslas templi, katram gadījumam brīdinājis Billu.
Prožektors, protams, bija aizvākts, un «Piecnieka» valdīja nomācoša tumsa. Bet es atstāju pie ieejas signāllākturi, lēcu un kritu, līdz ieraudzīju, ka laiks pārtraukt brīvo kritienu. Pēc desmit minūtēm jau turēju rokā aizmirstās filmiņas.
Vēlēšanās vēlreiz atvadīties no «Vēstneša» bija gluži dabiska. Kas zina, cik gadu paies, pirms es to atkal redzēšu, bet šis noslēpumaina miera pilnais tēls vilināja mani.
Diemžēl tas vilināja ne mani vien. Pjedestāls bija tukšs, statuja pazudusi.
Protams, es varēju nemanīts atgriezties un nevienam neko neteikt, lai izvairītos no nepatīkamiem paskaidrojumiem. Taču es biju tik saniknots, ka par piesardzību domāju vismazāk. Atgriezies kuģī, tūlīt pat uzmodināju profesoru un paziņoju viņam par notikušo.