I Aizbēgt Meizs nevarēja; bez reaktīvajām pistolēm viņš bija bezspēcīgs. Pavadoņi saņēma viņu zem rokām un vilka uz priekšu kā pietauvojamu aero- statu. Viņi vilka Meizu pretī apvārsnim — un pretī Jupiteram.
) Es palūkojos uz kaimiņu kuģi un ieraudzīju, ka Meriena, stāvēdama pie iluminatora, ar skatienu pavada šo trio. Arī profesors Forsters bija to pamanījis.
— Ceru, mis Mitčela, jūs saprotat, ka mani ļaudis neaizvilka tukšu skafandru. Atļaušos ieteikt jums apbruņoties ar tālskati. Pēc minūtes viņi nozudis aiz apvāršņa, taču jūs atkal ieraudzīsiet misteru Meizu, kad viņš sāks… hm … celties augšup.
Skaļrunis klusēja. Likās, ka mokošajām gaidām nebūs gala. Varbūt Meriena nodomājusi pārbaudīt profesora apņēmību?
Paķēris tālskati, es pavērsu to pret debesīm, kas pacēlās virs tik aplam tuvā apvāršņa. Un pēkšņi ieraudzīju niecīgu gaismas uzliesmojumu pret Jupitera milzu diska dzelteno fonu. Atri iestādīju fokusu un saskatīju trīs figūriņas paceļamies kosmosā. Manu acu priekšā tās sadalījās: divas ar pistolēm piebremzēja un sāka krist atpakaļ uz «Piecnieku», bet trešā lidoja tālāk tieši pretī draudīgajam debess ķermenim.
Es šausmās pagriezos pret profesoru.
— Viņi to izdarīja! Es biju domājis, ka tas ir blefs!
— Mis Mitčela, bez šaubām, domājusi tāpat, — , piofesors vēsi atbildēja, runādams mikrofonā. — Ceru, ka man nav jums jāskaidro, ar ko draud vilcināšanās. Šķiet, es jau teicu, ka kritiens no mūsu orbītas līdz Jupiteram ilgst tikai deviņdesmit piecas minūtes. Bet vispār pietiek arī ar četrdesmit minūtēm, pēc tam būs par vēlu . ..
_Viņš ieturēja izteiksmīgu pauzi. Skaļrunis klusēja.
— Bet tagad, — profesors turpināja, — es izslēdzu uztvērēju, lai izvairītos no veltīgiem strīdiem. Mēs atsāksim sarunu tikai tad, kad jūs būsiet atdevusi statuju … Un pārējos priekšmetus, par ku
riem misters Meizs tik neapdomīgi izrunājās. Visu labu.
Pagāja desmit mokpilnas minūtes. Es biju- pazaudējis Meizu no redzes loka un jau prātoju, vai tikai nav pienācis laiks sasiet profesoru un drāzties pakaļ viņa upurim, kamēr vēl neesam kļuvuši par slepkavām. Bet kuģi taču vada tie paši cilvēki, kas ar savām rokām izdarījuši noziegumu. Es pagalam apjuku.
Te lēni atvērās «Henrija Ljūsa» lūka un parādījās divi skafandros tērpti stāvi, balstīdami mūsu stiīdu vaininieku.
— Pilnīga kapitulācija. — Profesors apmierināts nopūtās. — Nesiet šurp, — viņš pa radio izrīkoja. — Es atvēršu slūžas.
Viņš acīm redzami nesteidzās. Es nepārtraukti skatījos pulkstenī — bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes. Gaisa slūžās iedārdējās, iešķindējās, tad atvērās durvis un ienāca kapteinis Hopkinss. Viņam sekoja Meriena, kurai trūka tikai asiņainas āvas rokā, — tad tā būtu īsta Klitemn^stra. Baidījos sastapt viņas skatienu, bet profesoram no tā ne silts, ne auksts. Viņš iegāja slūžās, pārbaudīja, vai viss ir atgādāts, un atgriezās, rokas berzēdams.
— Nu, tā, — viņš jautri sacīja. — Bet tagad piesēdiet, iedzersim un aizmirsīsim šo nepatīkamo pārpratumu.
— Jūs esat prātu zaudējis! — es sašutumā iesaucos, rādīdams uz pulksteni. — Viņš jau nolidojis pusi ceļa līdz Jupiteram!
Profesors Forsters nosodoši pavērās manī.
— Nepacietība ir parasts jaunības netikums, — viņš noteica. — Es neredzu nekāda iemesla steigai.
Te nu pirmoreiz ierunājās Meriena; no meitenes sejas bija redzams, ka viņa ne pa jokam izbijusies.
— Bet jūs taču apsolījāt, — viņa nočukstēja.
Profesors negaidot padevās. Viņam palika pēdējais vārds, un viņš nebūt negribēja paildzināt spīdzināšanu.
— Nomierinieties, mis Mitčela, un jūs, Džek, — Meizs atrodas drošībā tāpat kā mēs ar jums. Viņu var uzņemt kuģī kuru katru brīdi.
— Tātad jūs man melojāt?
— Nepavisam ne. Viss, ko es teicu, ir tīra patiesība. Tikai jūs izdarījāt nepareizu secinājumu. Kad es jums sacīju, ka no mūsu orbītas mests ķermenis nokritīs uz Jupitera pēc deviņdesmit piecām minūtēm, es — atzīstos, ne bez nodoma — noklusēju kādu svarīgu noteikumu. Vajadzēja piebilst: «Ķermenis, kas atrodas miera stāvoklī attiecībā pret Jupiteru.» Jūsu draugs misters Meizs lidoja pa orbītu kopā ar pavadoni un tādā pašā ātrumā kā pavadonis. Apmēram seši kilometri sekundē, mis Mitčela. Jā, mēs nometām viņu no «Piecnieka» pretī Jupiteram. Taču mūsu piešķirtais ātrums ir sīkums, praktiski viņš turpina lidot pa to pašu orbītu. Viņš var nolidot pretī Jupiteram — kapteinis Sirls to visu aprēķināja — ne vairāk kā simt kilometru. Apriņķojuma beigās, pēc divpadsmit stundām, viņš atradīsies tai pašā punktā, no kura startējis, bez jebkādas palīdzības no mūsu puses.
Iestājās ilgs, ļoti ilgs klusums. Merienas seja pauda gan naidu, gan atvieglojumu, gan ap stūri apvesta cilvēka niknumu. Beidzot viņa pagriezās pret kapteini Hopkinsu.
— Jūs, protams, to visu zinājāt! Kāpēc jūs man neko neteicāt?
Hopkinss pārmetoši paskatījās uz viņu.
— Jūs man nejautājāt, — viņš atbildēja.
Mēs pievācām Meizu pēc stundas. Viņš bija nolidojis tikai divdesmit kilometrus, un mēs bez pūlēm sameklējām viņu pēc skafandrā iemontētās sig- nālspuldzes. Meiza radiofons bija sabojāts, un tagad gan es sapratu, kādēļ. Meizs bija pietiekami gudrs, lai aptvertu, ka viņam nekas nedraud, un, ja radio būtu darbojies, viņš būtu nodibinājis sakarus ar savējiem un atmaskojis mūsu krāpšanu. Bet, starp citu, kas zina! Personiski es viņa vietā labāk būtu padevies, kaut arī pilnīgi droši zinātu, ka man nekas nevar notikt. Manuprāt, viņš tur jutās ļoti vientuļš .. .
Ar pašu mazāko ātrumu panākuši Meizu, mēs ie- vilkām viņu iekšā. Man par izbrīnu, viņš nesarīkoja nekādu scēnu: vai nu pārlieku priecājās, atgriezies mūsu mājīgajā kabīnē, vai ari bija nospriedis, ka zaudējis godīgā cīņā un nav vērts turēt ļaunu prātu uz uzvarētāju. Pēdējais iemesls, domāju, ir ticamāks.