Nekas sevišķs nav noticis. Es gulēju, man deva ēst un dzert, kā arī iztukšoja pūsli un zarnas. Kad pēdējo reizi pamodos, ēdiens jau bija nolikts uz galda. Jāpiebilst, ka Viņš nekādā ziņā nav gardēdis. Vismaz proteīnu zirnīši neatbilst maniem priekšstatiem par karalisku maltīti. Tomēr tie palīdzēs uzturēt manu miesu un dvēseli (protams, tādā gadījumā, ja tās šajā brīdī vēl ir apvienotas vienā ķermenī). Taču es noteikti protestēju pret to, kādā.veidā saņemu dzeramo. Pēc ēšanas mani mocīja slāpes, un es jau sāku nolādēt Viņu un visu pasauli, taču tad pamanīju, ka pa to laiku, kamēr esmu gulējis, sienā parādījies neliels knupītis. Vispirms nodomāju, ka Fieidam laikam gan ir taisnība un ka mans libido pakļāvis sev manu iztēli. Es izmēģināju knupīti un pārliecinājos, ka tā tomēr ir pilnīgi reāla ierīce, kas tagad apgādās mani ar dzeramo. Kad šo rīku sūc, pa to sāk plūst pavēss saldens šķidrums. Taču šī procedūra ir ārkārtīgi pazemojoša. Diezgan nepatīkami jau ir sēdēt visu dienu tādā izskatā, kādā esmu nācis pasaulē. Taču prasīt, lai oficiāli apstiprināts profesors paceļas uz pirkstgaliem un sūc knupīti, ja vi- ņsm gribas dzert, — tas tomēr ir par daudz. Es būtu sūdzējies priekšniecībai, ja vien zinātu, kam šo sūdzību iesniegt.
Kad biju paēdis un padzēries, vēlēšanās nokārtot savas dabiskās vajadzības kļuva pārāk stipra, lai to varētu vienkārši apspiest. Tā kā esmu pieradis pie tualetes ar klozetu, tad šādu labierīcību trūkums bija visnepatīkamākais. Taču neatlika nekas cits kā ielīst vienā istabas kaktā un samierināties ar šo ne visai patīkamo situāciju. (Starp citu, vai tieksme ielīst kaktā nav zināmā mērā instinktīva?) Taču šīs darbības rezultātā es uzzināju, kādam nolūkam droši vien kalpo grīdas vibrācija. Jau pēc dažām minūtēm visi ekskrementi bija pazuduši grīdā. Tas bija norisinājies pakāpeniski. Tagad man nāks prātā visādas nepatīkamas domas par to, kas varētu notikt ar mani, ja es pailgāk aizgulētos.
Varbūt to jau varēja sagaidīt, bet patlaban man ir tāda sajūta, ka pēc visa tā man jau sākusies no- slieksme uz paranoju. Mēģinot noskaidrot otro jautājumu, kāpēc es šeit atrodos, man sāk rasties aizdomas, vai tikai kāds no maniem universitātes kolēģiem neizmanto mani par kāda sava eksperimenta objektu. Piemēram, Maklīrijs varētu būt izdomājis kādu fantastisku eksperimentu, lai pārbaudītu, kā izturas no apkārtējās vides izolēts cilvēks, un tagad nu viņš izlieto mani par kontroles materiālu. Jūs domājat, ka viņam būtu vajadzējis vispirms palūgt man atļauju. Bet varbūt izmēģinājuma objekts nedrīkst zināt, kas ar viņu notiek. Tādā gadījumā es varētu izjust zināmu gandarījumu. Ja Maklīrijs ir atbildīgs par šo pasākumu, tad viņam manas prombūtnes laikā būs jāvada manu audzēkņu nodarbības. Un es zinu, ka viņam ļoti nepatīk pasniegt mācīšanas teoriju jauniņajiem.
Kaut jūs zinātu, kā mani nomāc šīs telpas klusums!
Es pēkšņi esmu atradis atbildes uz abiem jautājumiem. Tagad zinu gan to, kur atrodos, gan arī to, kas ir Viņš. Un es slavēju dienu, kad mani ieinteresēja kustību uztveres problēma.
Vispirms man jāpastāsta, ka putekļu daļiņu daudzums gaisā šajā istabā, šķiet, ir lielāks nekā parasti. Man tas nelikās nekas sevišķs, bet tad es pamanīju, ka putekļi uz grīdas koncentrējas galvenokārt gar vienu sienu. Sākumā es domāju, ka cēlonis meklējams ventilācijas sistēmā: varbūt tajā vietā, kur šī siena savienojas ar grīdu, uz āru iet kāds gaisavads. Taču, kad aizgāju līdz turienei un pieliku plaukstu pie grīdas, es nemanīju ne mazāko gaisa plūsmu. Kamēr es vēl turēju plaukstu piespiestu tajā vietā, kur siena savienojas ar grīdu, puteklīši plānā kārtiņā bija pārklājuši manu roku. Es šo eksperimentu atkārtoju arī vairākās citās istabas vietās, taču tur nekas tamlīdzīgs nenotika. Šī parādība bija novērojama tikai pie vienas sienas, turklāt visā tās garumā.
Bet, ja cēlonis nav meklējams ventilācijā, tad kur gan citur? Pēkšņi es atcerējos dažus aprēķinus, kurus biju izdarījis tad, kad raķešu speciālisti pirmo reizi izvirzīja .priekšlikumu uzbūvēt pavadoni, kuru varētu izmantot par starpplanētu staciju un kuru apkalpotu cilvēki. Inženieriem nav nopietnu zināšanu par cilvēku izturēšanos dažādās sarežģītās situācijās, un man ienāca prātā, ka šie nejēgas droši vien nav ņēmuši vērā to, kā cilvēka organisms reaģē uz pavadoņa rotāciju. Viņi ir projektējuši šo apaļam pīrāgam līdzīgo pavadoni ar tādu aprēķinu, lai, tam rotējot, centrbēdzes spēks aizstātu gravitācijas spēku. Tādā gadījumā pavadoņa ārējais apvalks kļūst par «apakšu» visiem^ kas tajā atrodas. Acīmredzot konstruktori nav rēķinājušies ar to, ka cilvēks ir tikpat jutīgs pret leņķisku rotāciju kā pret gravitācijas spēka izmaiņām. Šai sakarā es secināju, ka cilvēkam tūlīt sāks reibt galva, ja viņš būs pagriezis to tikai par trim vai četrām pēdām uz vienu vai otru pusi no pavadoņa centra. Cik nepatīkami gan vajadzēs justies, kad, apsēžoties krēslā, katru reizi kļūs nelabi. Domājot par šo problēmu, man kļuva skaidrs arī tas, ka puteklīši un tamlīdzīgas sīkas daļiņas acīmredzot pārvietosies virzienā, kas ir pretējs griešanās virzienam, un tātad koncentrēsies pie jebkuras sienas vai attiecīga šķēršļa, kuru tās sastaps savā ceļā.