— Klusē, Virdžij, — viņš gurdā balsī sacīja. — Klausies. Tas tik ļoti nenogurdinās. Bet liec aiz auss, ka tas ir pats vienkāršākais mana atklājuma pielietojums. Tikpat viegli es varētu tādā veidā atdalīt urānu-235 no urāna-238. īstenībā es jau … — Viņš pusteikumā aprāvās, piešķieba galvu, pavērās manī un atkal ieņēma agrāko stāvokli. — Labi, tas nav svarīgi. Bet vai tu zini, kas ir Maksvela dēmons?
— Nē.
— Lieliski, Virdžij! Lieliski! — Grēko iegavilējās. — Es zināju, ka izvilkšu no tevis patiesību, ja vien mazliet pagaidīšu. («Vēl viena divdomīga piezīme,» es nodomāju.) Bet tu droši vien zini otro termodinamikas likumu.
— Kā gan citādi?
— Es jau domāju, ka tu tā teiksi, — viņš nesatricināmi sacīja. — Tātad tu zini, ka, ja, piemēram, glāzē ar siltu ūdeni ieliek gabaliņu ledus, tas izkūst un ūdens atdziest; tātad ledus glāzē vairs nebūs, bet ūdens temperatūra būs pazeminājusies. Tā ir, vai ne? Un tas ir neatgriezenisks process. Tas nozīmē, ka nav iespējams paņemt glāzi auksta ūdens un viens divi iegūt atsevišķi siltu ūdeni un gabaliņu ledus, vai ne?
— Nu, protams, — es sacīju. — Ak kungs! Tas ir muļķīgi, man jāsaka.
— Ļoti muļķīgi, — Grēko piekrita. — Tātad tu to zini, ko? Tad skaties.
Viņš neteica «viens divi», bet pagrieza kaut ko uz vienas no ierīcēm. Atskanēja vājš svilpiens, un kļuva dzirdama burbuļošana un sprakšķi, kādi rodas, lielām dzirkstelēm skrejot starp attālinātiem elektrodiem kādā Frankenšteina šausmu filmā.
Ūdens sāka viegli tvaikot.
Bet tikai vienā caurulītes galā! No šī gala cēlās tvaiks, bet otrā galā bija … bija …
Tur bija ledus. Atri izveidojusies plānā kārtiņa pamazām kļuva biezāka, bet U veida caurulītes otrajā atvērtajā galā ūdens sāka spēcīgi mutuļot. Vienā galā ledus, otrā — tvaiks.
Muļķīgi?
Bet es to redzēju pats savām acīm!
Man tomēr jāsaka, ka tobrīd es nezināju, ka tas ari ir viss, ko es redzu.
Un tikai tāpēc, ka tieši tajā momentā pa kāpnēm laboratorijā tusnīdams nokāpa Resnulis Detveilers.
— A, Grieķis! — viņš nogārdza. — A, Virdžijs! Es gribēju ar tevi parunāt pirms aizbraukšanas.
Viņš ienāca istabā un elsdams atslīga krēsla — noguris, paģirains nīlzirgs.
— Par ko tu gribēji runāt ar mani? — Grēko jautāja.
— Ar tevi? — Resnuļa skatiens klīda pa telpu; tas pauda reizē jautrību un pretīgumu — tā pieaudzis cilvēks vēro notraipījušos bērneļus rotaļājamies dubļos. — Ne jau ar tevi, Grieķi. Es gribēju aprunāties ar Virdžiju. Par pārdodamo platību, kuru tu pieminēji, Virdžij. Es visu apdomāju. Nezinu, vai tev ir zināms, ka mans tēvs pagājušajā ziemā nomira un atstāja man … ar vārdu sakot, esmu uzņēmies zināmas saistības. Un man ienāca prātā, ka tu varbūt vēlēsies, lai es ieguldu daļu …
Es pat neļāvu viņam nobeigt. Es izrāvu viņu no turienes tik strauji, ka mēs pat nepaspējām atvadīties no Grēko. Un visas šīs blēņas — dēmoni, karstais un aukstais ūdens un tā tālāk — tas viss izgaisa man no prāta kā nebijis. Vecais zēns Resnulis Detveilers! Kā gan es varēju zināt, ka tēvs viņam atstājis tādu gardu kumosiņu kā trīssimt tūkstoši dolāru!
Nu, un tad sākās neveiksmes veikala lietās. Šo neveiksmju dēļ es nevarēju piedalīties dažās nākamajās tikšanās. Toties man bija pietiekami daudz laika domāt un mācīties brīvajā laikā starp darbu fermā un darbnīcā, kur mēs štancējām automobiļu numurus štata vajadzībām.
Izkļuvis brīvībā, es sāku meklēt E1 Grēko.
Meklējumi ilga sešus mēnešus, taču bez jebkādiem panākumiem. E1 Grēko bija pārvācies ar visu laboratoriju, neatstājot jauno adresi.
Es tomēr gribēju viņu atrast. Es to vēlējos tik ļoti, ka burtiski varēju izgaršot, jo tagad man jau bija radies priekšstats par to, ko viņš stāstīja. Un tā es turpināju meklēt.
Tomēr es viņu neatradu. Viņš atrada mani.
Reiz viņš ienāca kādas panīkušas viesnīcas istabā, kur es toreiz mitinājos, un es viņu gandrīz vai nepazinu, tik ļoti pārticis un veselīgs viņš izskatījās.
— Tu izskaties lieliski, Grieķi! — es sajūsmināts sacīju, jo vairāk tāpēc, ka tas bija taisnība. Pa visiem šiem gadiem viņam nebija radies neviens lieks kilograms svara, nebija nākusi klāt neviena grumbiņa — drīzāk gan otrādi.
— Tu pats arī neizskaties slikti, — Grēko sacīja un vērīgi palūkojās manī. — Nemaz nelīdzinies cilvēkam, kas nesen iznācis no cietuma.
— O! — es noklepojos. — Tu to zini?
— Es dzirdēju, ka Resnulis Detveilers iesūdzējis tevi tiesā.
— Ak tā. — Es piecēlos un ņēmos atbrīvot krēslu no dažādiem krāmiem. — Nu, ko, — es sacīju, — protams, ir ļoti patīkami, ka … Bet kā tu mani atradi?
— Ar slepenpolicijas palīdzību. Par naudu var izmantot neskaitāmus pakalpojumus. Bet naudas man netrūkst.
— O! — es vēlreiz noklepojos.
Grēko vērās manī, domīgi šūpodams galvu. Viens labums bija: lai gan viņš zināja par manām nepatikšanām ar Resnuli, tomēr bija papūlējies mani atrast. Tātad viņam kaut kas bija vajadzīgs no manis.
Pēkšņi viņš ieteicās:
— Virdžij, tu biji sasodīts muļķis!
— Biju, — es godīgi atzinos. — Un kāds vēl! Bet nu vairs es tāds neesmu. Grieķi, veco zēn, tas, ko tu man stāstīji par tiem dēmoniem, mani ieinteresēja. Cietumā man bija daudz laika lasīšanai. Tu redzēsi, ka tagad es vairs neesmu tāds nejēga kā tad, kad mēs pēdējo reizi sarunājāmies.
Viņš dzēlīgi iesmējās.
— Nieki! Pēc četriem koledžā pavadītiem gadiem tu biji tāds pats nejēga kā iestājoties, bet pāris gadu cietumā tevi padarījuši par izglītotu cilvēku.
— Tie mani ir arī pāraudzinājuši.
Viņš rāmi piebilda: