— Ceru, ka ne pārāk.
— Noziegums neatmaksājas — varbūt vienīgi tad, ja tas tiek pastrādāts likuma ietvaros. Tas ir galvenais, ko es esmu iemācījies.
— Tas neatmaksājas arī tad, — Grēko drūmi noteica. — Izņemot, protams, to, ka tas ienes naudu. Bet kāds no tās labums?
Uz to nebija ko atbildēt. Es piesardzīgi ierunājos:
— Es tā arī biju iedomājies, ka tu esi kļuvis bagāts. Ja tu ar dēmonu palīdzību vari atdalīt urā- nu-235 no urāna-238, tad tu tāpat vari izdalīt no jūras ūdens zeltu. Vispār tu tos vari izmantot velns zina kādiem nolūkiem.
— Tik tiešām, velns zina kādiem, — Grēko piekrita. — Virdžij, tu varētu man palīdzēt. Es redzu, ka tu esi lasījis par Maksvelu.
— Jā gan.
Tas bija taisnība. Cietuma bibliotēka man bija devusi daudz derīga; starp citu, es biju arī uzzinājis visu, ko vien bija iespējams uzzināt par Klerku Maksvelu, vienu no ievērojamākajiem fiziķiem, un viņa mazajiem dēmoniem. Gatavojoties tikties ar E1 Gieko, es to visu biju rūpīgi izmēģinājis.
— Pieņemsim, — es iesāku, — ka tev ir caurulīte, pa kuru plūst gāze vai šķidrums, un šajā caurulītē ir neliels nodalījums. Tā stāstīja Maksvels. Pieņemsim, ka šim nodalījumam ir mazas durtiņas, pa kurām molekulas var tikt iekšā vai ārā. Tu novieto dēmonu — Maksijs pats to tā nosauca — pie durtiņām. Dēmons redz tuvojamies karstu molekulu un atver durtiņas. Ieraugot aukstu molekulu, viņš tās aizver. Tādā veidā pamazām vien visas karstās molekulas nokļūst vienā pusē durtiņām, bet aukstās, tas ir, lēnākās, paliek otrā pusē. Vienā pusē tvaiks, olrā — ledus, lūk, kāds ir iznākums.
— Tieši to tu redzēji pats savām acīm, — Teo- balds Grēko atgādināja.
— Nenoliedzu, — es atteicu. — Atzīstu arī, ka toreiz es neko nesapratu. Bet tagad saprotu.
Tagad es daudz ko sapratu. Ja ir iespējams atdalīt izotopus, tad var atdalīt arī elementus — lūk, lietas būtība. Liec savam dēmonam atvērt durtiņas platīnam, aizvērt — svinam. Viņš tevi īsā laikā padarīs bagātu.
Un tieši to viņš bija izdarījis ar Grēko.
— Te būs pirmā iemaksa, — sacīja Grēko. Viņš kaut ko izvilka no kabatas un sniedza man. Tas bija kāds metāla priekšmets, kas pēc lieluma atgādināja šokolādes tāfelīti, kādu par centu izsniedz automāts, ja jūs vēl atceraties bērnu dienas. Stienītis mirdzēja un laistījās. Tas bija iesārti dzeltenā krāsā.
— Kas tas ir? — es jautāju.
— Zelts, — Grēko atteica. — Paturi to, Virdžij.
— Tas ir nācis no jūras ūdens, kā jau tu teici. Uzskati to par avansu uz algas rēķina.
y Es pasvārstīju to rokā, pamēģināju uz zoba un ieteicos:
— Starp citu, ja runājam par algu …
— Cik vien tu vēlies, — viņš gurdeni sacīja.
— Miljonu dolāru gadā? Kāpēc gan ne?
— Kāpēc gan ne? — es, nedaudz samulsis, atkārtoju.
Pec tam es gluži vienkārši sedeju un klausījos, kamēr Grēko runāja. Kas gan cits man atlika? Es pat nevaru teikt, ka klausījos, vismaz es to nedarīju ar nedalītu uzmanību, jo doma par miljonu dolāru gadā visu laiku neļāva man pilnībā aptvert viņa vārdu jēgu. Tomēr vispārējs priekšstats man radās. Iespējas bija neierobežotas. Cik labi es to sapratu!
Zelts no jūras? Nav slikti. Bet enerģija, brīvā enerģija — to varētu ņemt, cik vajadzīgs! Piemēram, no gaisa molekulām. Ledusskapjus varētu atdzesēt, tvaika katlos rastos tvaiks, mājas varētu apsildīt, domnu kurtuvēs tiktu uzturēta uguns — un tas viss bez kurināmā. Lidmašīnas varētu lidot bez lāses benzīna tvertnēs. Viss, ko vien sirds vēlas. Miljons dolāru gadā … Un tas bija tikai sākums. Es atjēdzos.
— Ko?
Grēko lūkojās manī. Viņš pacietīgi atkārtoja:
— Mani meklē policija. Es pārsteigts blenzu viņā.
— Tevi?
— Vai tu esi dzirdējis par notikumiem Grendre- pidsā?
Es domāju.
— Pag, pag! Ugunsgrēks. Liels ugunsgrēks. Tātad tas biji tu?
— Es nē. Mani dēmoni. Maksvela dēmoni jeb Grēko dēmoni, kā tos vajadzētu saukt. Viņš par tiem runāja, es tos izmantoju. Kad tie neizmanto mani. Toreiz viņi nodedzināja puspilsētas.
— Es atceros, — es sacīju. — Laikraksti bija pilni ar šo tematu.
— Viņi izrāvās brīvībā, — Grēko drūmi noteica. — Bet tas vēl nav ļaunākais. Tev būs jānopelna savs miljons dolāru gadā, Virdžij.
— Ko tu ar to domā — «viņi izrāvās brīvībā»?
Viņš paraustīja plecus.
— Kontroles sistēma nav pilnīga. Dažkārt dēmoni izslīd. Es tur neko nevaru darīt.
— Kā tad tu tos galvenokārt kontrolē?
Grēko nopūtās.
— To īstenībā nevarētu saukt par kontroli, — viņš sacīja, — es tikai daru visu iespējamo, lai neļautu tiem izrauties.
— Bet tu taču teici, ka dažreiz tu izdalot metālus, citreiz — enerģiju. Kā dēmoni zina, ko tu no tiem vēlies, ja nevari tos kontrolēt?
— Bet kā tu liec ābelei saprast, ka uz tās jāaug tai vai citai ābolu šķirnei?
Es blenzu viņā.
— Bet ko tur likt saprast? Uz katras ābeles taču aug kāda noteikta ābolu šķirne.
— Tieši tāpat ir ar dēmoniem! Tu nemaz neesi tāds muļķis! Tas ir tāpat kā uzlabot suņu sugu. Par priekšteci ņem parastu sētas suni un pēc vairākām paaudzēm iegūst erdeli, āpšu suni vai špicu. Kā? Ar selekciju. Mani dēmoni aug, tie dalās, jaunās
paaudzes piemērojas jauniem apstākļiem. Norisinās evolūcijas process. Es to tikai veicinu, tas ir viss.
Grēko aizdomājies paņēma no manis nelielo zelta plāksnīti.
Pēkšņi viņš trieca to pret sienu.
— Zelts! — viņš mežonīgi iekliedzās. — Bet kam tas vajadzīgs? Man nepieciešama palīdzība, Virdžij! Ja ar zeltu es varu šo palīdzību no tevis nopirkt, es samaksāšu. Bet es esmu izmisis. Tu arī būtu izmisis, ja tevi nākotnē negaidītu nekas cits kā nožēlojama, pazemojoša nāve atjaunošanās dēļ un…
Es pārtraucu viņu.