— Kas tas?
Netālu skaļi un skumji iekaucās sirēna.
Grēko aprāvās pusvārdā, ieklausīdamies kā vajāts dzīvnieks.
— Mana istaba, — viņš nočukstēja. — Visa mana iekārta … vienu stāvu augstāk …
Es, nedaudz nobažījies, atkāpos. Grēko bija savāds — kalsns, garš, ar mežonīgi ieplestām acīm. Es biju priecīgs, ka viņš ir tik kalsns; ja viņa miesas būve būtu proporcionāla augumam, tad mani tiešām satrauktu viņa ieplestās, izbiedētās acis un viņa nesakarīgie vārdi. Bet, lai nu kā, man nebija laika raizēties. Gaiteņos un uz kāpnēm rībēja soļi. Tālumā sasaucās balsis.
Atkal iekaucās sirēna.
— Ugunsgrēka signāls! — Grēko iebļāvās. — Viesnīca deg! Viņš vienā lēcienā izmetās no manas istabas gaitenī.
Es viņam sekoju. Bija jūtama- deguma smaka, bet ne tāda, kāda rodas, dedzinot rudenī sausas lapas vai papīru: likās, ka deg ķimikālijas, āda, vistu kūts. Gaisā oda pēc daudz kā — pēc šaujampulvera,
apsvilušām spalvām, varēja sajust degošas eļļas smacējošo dvaku un malkas dūmu spirdzinošo aromātu. Vienubrīd man iešāvās prātā doma, ka tā ir tipiska degošas viesnīcas smaka, bet es maldījos.
— Dēmoni! — iekliedzās Grēko, un garāmejošais apkalpotājs, uz brīdi apstājies, aizdomīgi palūkojās uz mums. Grēko metās pie kāpnēm un šāvās augšup.
Es viņam sekoju.
Dega Grēko istaba—par to nebija šaubu, jo viņš visiem spēkiem pūlējās tajā iekļūt. Tas viņam neizdevās. No durvīm mutuļoja melni dūmi un plaiksnījās oranžas liesmas. Dežurējošā administratora atnestais ūdens spainis te neko nelīdzēja.
Es pagāju nostāk. Bet Grēko ar bālu, izķēmotu seju 'metās uz priekšu.
Es apstājos pie kāpnēm. Liesmas piespieda Grēko atkāpties, taču viņš mēģināja vēlreiz. Uguns viņu atkal apturēja un šoreiz pavisam.
Grēko grīļodamies pienāca pie manis.
— Ejam! Tas ir bezcerīgi!
Viņš pagriezās un ar neko neredzošu skatienu blenza viesnīcas kalpotājos, kas padeva spaiņus pa ķēdi.
— Ei, jūs! Kā jums liekas, ko jūs pašlaik darāt? Tas…
Viņš apklusa un aplaizīja lūpas.
— Tur deg benzīns, — viņš meloja, — un manā bagāžā ir dinamīts. Lieciet visiem atstāt viesnīcu, dzirdat?
Kā jau teicu, tie bija meli. Bet viesnīca tomēr kļuva tukša.
Un tad …
Tikpat labi tas varēja būt arī benzīns un dinamīts. Uzplaiksnīja purpursarkans uzliesmojums, atskanēja dārdoša dunoņa, un viss četrstāvu ēkas jumts uzlidoja gaisā.
Es saņēmu Grēko roku.
— Iesim projām no šejienes, — es sacīju.
Viņš ar tukšu skatienu uzlūkoja mani. Es varētu apzvērēt, ka viņš mani nepazina. Viņa acīs bija lasāmas ciešanas.
— Par vēlu! — viņš izķērca. — Par vēlu! Viņi atkal ir brīvībā!
Un tā es aizgāju strādāt pie Teobalda Grēko viņa laboratorijā Dienvidkalifornijā, kur mēs atjaunojām daļu no izpostītās aparatūras.
Kādu rītu es pamodos un atklāju, ka mani mati kļuvuši balti.
— Grieķi! — es iekliedzos.
Ieskrēja Minnija. Liekas, es vēl neesmu pieminējis Minniju. Viņa iemiesoja sevī Grēko priekšstatu par ideālu laborantu — dumja, veca, nevienam visā pasaulē nevajadzīga un laikam bez neviena tuvinieka. Viņa ienāca, palūkojās manī, sāka kladzinoši smieties — šīs skaņas varētu uzmodināt pat mirušos.
— Mister Hempsted! — Viņa skaļi smējās. — Ak dievs, jums nu gan ir izskats!
— Kur ir Grēko? — es uzkliedzu un pagrūdu viņu nost no ceļa.
Pidžamā un peldmētelī es nodrāžos pa kāpnēm un ieskrēju telpā, kas kādreiz bija bijusi virtuve, bet tagad — Grēko laboratorija.
— Paskaties! — es iesaucos. — Ko tu teiksi par to?
Grēko pagriezās un palūkojās uz mani.
Pēc laba brīža viņš pašūpoja galvu.
— No tā es baidījos, — viņš nomurmināja. — Bērnībā tu biji gaišmatains, vai ne? Un tagad tu atkal tāds esi.
— Bet mani mati, Grieķi! Tie ir kļuvuši sirmi!
— Sirmi nē, — viņš izmisis pārlaboja. — Dzelteni. Tiem atgriezusies jaunība — vienā naktī, kā dažkārt gadās. Es tevi brīdināju, Virdžij. Es teicu, ka tas ir bīstami. Tagad tu zini, jo…
Viņš vilcinājās, lūkojās manī, tad novērsās.
— Jo, — viņš sacīja, — tu kļūsti jaunāks, tieši tāpat kā es. Ja mēs neatradīsim izeju, arī tu nomirsi no atjaunošanās.
Es vēros viņā.
— Tu jau agrāk to stāstīji — par sevi. Man likās, ka tu vienkārši esi pārteicies. Vai tu tiešām domā …
— Apsēdies, — Grieķis pavēlēja. — Virdžij, es tev toreiz sacīju, ka tu esi kļuvis jaunāks. Tas nebija tikai izskats. Tie ir dēmoni, un cietuši esam ne vien mēs abi, bet arī daudzi citi. Vispirms — Grend- repidsa. Tad, kad dega viesnīca. Iedarbības zonā atradās daudzi, bet tev, šķiet, bija visvairāk izredžu. Tas sākās ar to dienu, kad tu ienāci manā laboratorijā un es pūlējos sagūstīt brīvībā izkļuvušos dēmonus. Diemžēl visus man neizdevās sagūstīt.
— Tu gribi teikt, ka es …
Viņš pamāja ar galvu.
Daži dēmoni padara cilvēkus jaunākus. Un tevī ir vesela kolonija šādu dēmonu.
Es noriju kamolu un apsēdos.
— Tu gribi teikt, ka es kļūšu arvien jaunāks un jaunāks, līdz beidzot pārvērtīšos par bērnu? Un tad — kas būs tad, Grieķi?
Viņš paraustīja plecus.
— Kā lai es to zinu? Pajautā man to pēc gadiem desmit. Paskaties uz mani, Virdžij! — viņš pēkšņi skaļi iesaucās. — Cik man, pēc tavām domām, ir gadu? Astoņpadsmit? Divdesmit?
Tā bija tīrā patiesība. Viņš nemaz neizskatījās vecāks. Redzot viņu katru dienu, es nemanīju pārmaiņas; atceroties viņu no tā laika, kad mēs mācījāmies skolā, man viņš katrā ziņā likās jaunāks. Bet viņam bija vismaz četrdesmit gadu, toties viņš izskatījās pēc tāda, kuram vēl nav tiesību balsot.