Tās nobeidzās.
Protams, savā ziņā tas varēja mūs apmierināt — peles nobeidzās aiz vecuma. Bet tomēr nobeidzās. Pieparāts iedarbojās tikai pēc trim dienām, bet tā iedarbība bija traģiska. Tās bija jaunas, pieaugušas peles, pilnā spēku briedumā, bet, kad uz tām sāka iedarboties šie jaunie dēmoni, tās pēkšņi kļuva vecas un noplukušas, līdzīgas tām Bauerijas [4] klaidonēm, pār kurām pasaku feja aiz pārskatīšanās novicinājusi savu burvju nūjiņu otrādi. Un pēc divām dienām peles nobeidzās.
— Liekas, mēs kaut ko esam ieguvuši, — domīgi sacīja Grēko. Es tomēr tā nedomāju, un man bija taisnība. Nāve paliek nāve. Mēs varējām nogalināt dzīvniekus, padarot tos pārāk jaunus. Mēs varējām nogalināt dzīvniekus, padarot tos pārāk vecus. Bet saglabāt tos dzīvus, ja dēmoni reiz bija iekļuvuši tajos, mēs nespējām.
Grēko izstrādāja plānu — sajaukt abu veidu dēmonus! Ņemt kādu dzīvnieku, kurā jau ir atjaunošanās dēmoni, un pievienot tiem pretējas iedarbības dēmonus!
Kādu laiku šķita, ka gūstam panākumus, bet tikai kādu laiku. Pēc pāris nedēļām vieni vai otri dēmoni guva virsroku. Un dzīvnieki nobeidzās.
Ar pelēm tas notika ātri, ar cilvēkiem — lēni. Minnija joprojām dzīvoja. Bet viņas deguns kļuva garāks un uz sejas no jauna parādījās apmatojums; vienlaikus uzlabojās viņas sejas krāsa un kļuva vingrāka stāja.
Un tad pirmoreiz pa visu šo laiku mēs sākām lasīt laikrakstus.
«DĪVAINA SĒRGA ELDŽINĀ!» bļāva Čikāgas «Tribune» un tālāk vēstīja, ka Eldžinas priekšpilsētās Ilinoisā plosoties dīvaina, līdz šim nepazīstama slimība, kuras simptoms esot atjaunošanās.
«OKLENDĀ AR SLIMĪBU «BĒRNA ĀDA» SASLIMUŠI 10 0Q0 CILVĒKU!» auroja Sanfrancisko «Exa- miner». Ņujorkas «News» konstatēja tūkstošiem gadījumu Bruklinā. Dalasā vesela slimnīca tika evakuēta, lai atbrīvotos vieta jaunās sērgas upuriem. Un tā joprojām.
Mēs vērāmies viens otrā.
— Viņu tur ir miriādes, — Teobalds Grēko drūmi noteica. — Bet mums vēl nav pretlīdzekļa.
Pasauli bija pārņēmpšas jukas, un te pēkšņi pazuda Minnija, histēriski kliegdama, ka paziņošot par mums varas iestādēm. Nenoliegšu — es biju nobažījies.
Arī eksperimentiem nebija panākumu. Šķiet, nelaime bija tā, ka abu veidu dēmoni — novecošanās un atjaunošanās dēmoni — nebija savienojami; ja vieni no tiem apmetās kādā organisma daļā, otri to atstāja. Tie, kas bija skaitliskā pārākumā, iznīcināja vājākos; līdzsvara nebija. Mēs vēl un vēl pārbaudījām to eksperimentos ar pelēm, un šaubu nebija.
Līdz šim brīvībā atradās tikai atjaunošanās dēmoni. Bet tagad, kad Minnija bija mūs atstājusi, tas bija tikai laika jautājums. Dēmonu pārnesēji no Grendrepidsas un no viesnīcas bija tos izplatījuši Kalifornijā, austrumu piekrastē, ziemeļos un dienvidos — visā zemē, šobrīd varbūt jau pat visā pasaulē. Novecošanās dēmoni izplatījās lēnāk — to pārnesēja bija vienīgi Minnija —, bet iznākums bija tikpat neizbēgams.
Grēko sāka stipri dzert.
— Tās ir beigas, — viņš bezcerīgi atkārtoja. — Mēs esam sakauti.
— Nē, Grieķi! Mēs nedrīkstam padoties!
— Mums jāpadodas. Dēmoni ir izplatījušies visā pasaulē, Virdžij! Cilvēki, par kuriem raksta laikrakstos, nomirs atjaunojušies. Tas pats notiks ar citiem — pat ar augiem, dzīvniekiem un baktērijām, tikko dēmoni būs tiem pielāgojušies. Un pēc tam — kāpēc gan ne? — tas notiks arī ar gaisu, klintīm, okeānu, ar pašu Zemi. Atceries — Visuma entropija tiecas uz maksimumu, pie tam ne tikai kā viens vesels, bet arī kā atsevišķas izolētas tā daļas. Zemes evolūcija norisināsies pretējā virzienā. Atsevišķās teritorijās, un varbūt tas ir pat sliktāk, jo daži rajoni attīstīsies uz priekšu, citi — atpakaļ, kā tas notiek manā ķermenī. Lai dievs ir žēlīgs pasaulei, veco zēn Virdžij! Un ne vien mūsu Zemei, jo kas gan var apturēt dēmonu izplatīšanos? Uz Mēness, uz citām planētām — ārpus Saules sistēmas, pat uz citām galaktikām. Kāpēc gan ne? Un tad…
— GREKO!
Gaisā noskanēja šausmīga, metāliska, necilvēciska balss. Tā nāca no ārpuses.
Es palēcos veselu pēdu no zemes. Šķita, ka tā ir dēmona balss; taču drīz es saņēmos un sapratu, ka tas ir uz ielas uzstādīts skaļrunis.
— GREKO! MĒS ZINĀM, KA TU ESI TUR IEKŠA. NAC ARA!
Mani pārņēma nepatīkami pazīstama sajūta.
— Policija! — es iekliedzos. — Greko, tā ir policija!
Viņš noguris palūkojās manī un pakratīja galvu.
— Nē. Drīzāk FIB.
Tā, beidzot tas bija noticis. Es izgāju ārā, negaidot Grieķa atļauju.
Es apstājos pie durvīm, un man tieši sejā ietriecās trīs prožektoru stari. Laboratoriju no visām pusēm bija ielenkušas automašīnas, bet es tās neredzēju, kamēr netika izslēgti starmeši.
Es sastingu, lai pārliecinātos, vai viņi saprot, ka es neesmu Grēko un man nav ieroča.
Viņi to arī saprata.
Bet viņi ļāva man iziet.
Viņi iesēdināja mani vienā no automašīnām blakus slaidam, jaunam cilvēkam ar pelēkām acīm, kurš valkāja platmali ar šaurām malām. Jaunais cilvēks pieklājīgi sēdēja man blakus un modri vēroja mani. Man ļāva paskatīties, kas notiks; bet tas, kas notika pēc tam, nepavisam nebija jocīgi.