Grēko nenāca ārā. Viņi to sauca ar skaļruņiem, un beidzot viņš atsaucās — klusā, mierīgā balsī, kas šķita nākam no nekurienes. Viņš pateica tikai:
— Ejiet projām. Es neiešu ārā. Brīdinu, nemēģiniet ielauzties ar varu.
Bet Grēko, protams, zināja, ka viņi neklausīs.
Tā arī bija.
Viņi mēģināja ielauzties ar varu.
Un Grēko, gluži kā romānā, arī savukārt lietoja spēku. Durvis aiz manis bija aizcirtušās. Tad viņi izrāva no žoga mietu, lai izmantotu to par tarānu, bet miets acumirklī aizdegās. Pēc tam viņi atrada L veida metāla stieni no veca gultas rāmja un izmēģināja to, bet tūlīt arī nožēloja to: stienis vidū izkusa, apšļācot viņus ar ugunīgām tērauda lāsēm.
Pieklājīgais jaunais cilvēks man blakus jau vairs ne tik pieklājīgi noprasīja:
— Ei, tu, ko viņš dara? Kas tie par savādiem trikiem?
— Dēmoni! — es satracināts atcirtu. Un tā biia kļūda. Bet kas gan man atlika? Mēģināt izskaidrot Federālā izmeklēšanas biroja aģentiem Maksvela vienādojumus?
Viņi mēģināja vēlreiz — viņu bija vismaz piecpadsmit vai divdesmit cilvēku. Viņi metās pie logiem — tie izkusa, un pār viņu galvām nolija ķiršu sarkans šķidra stikla lietus. Tad viņi mēģināja iekļūt caur tukšajiem rāmjiem, kad stikla jau vairs nebija, bet rāmji ap viņiem aizdegās. Zilie dūmi kļuva balti uguns dzeltenajā un starmešu baltajā gaismā. Viņi mēģināja gan pa vienam, zagšus, gan ari, skaļi aurojot, grupās, cilvēku desmit reizē.
Tas bija bezcerīgi — bezcerīgi abām pusēm, jo viņi nespēja iekļūt iekšā, bet Grēko nekā netika ārā, jo viņi negāja projām. Pat tad, kad ar dobju būkšķi un dzeltenu uzliesmojumu eksplodēja kādas automašīnas benzīna tvertne. Vienīgi es kopā ar jauno cilvēku platmalē acumirklī izlēcu no mašīnas. Pēc tam visi automobiļi uzlidoja gaisā. Bet ļaudis neatkāpās. Tad pēkšņi, kaut gan neviens nenospieda gaili, paši no sevis sāka šaut viņu ieroči, to stobri kļuva mīksti, izkusa un notecēja zemē. Bet ļaudīm vēl bija rokas, un viņi palika.
Vai nu Grieķis bija sajucis prātā, vai arī zaudējis kontroli pār dēmoniem — nezinu teikt. Piepeši atskanēja draudīga, šņācoša rēkoņa, un vesels koks ietinās liesmās no saknēm līdz galotnei. Tas bija gigantisks vecs ozols, pēdu piecdesmit augsts. Šķiet, tas bija tur stāvējis jau pāris gadsimtus, bet Grēko dēmoni to visu pārveidoja pēc sava prāta — tas aiz' degās un svilpdams uzlidoja gaisā, šķiezdams liesmas un dzirksteles līdzīgi brīnumsvecītei. Varbūt Grēko domāja, ka tas viņus nobiedēs. Iespējams, ka tā arī bija. Bet tas viņus arī satracināja. Viņi visi reizē, visi līdz pēdējam, izņemot manu draugu, metās pie paša lielākā, plašākā loga …
Un atsprāga atpakaļ lādēdamies, kliegdami un dzēsdami liesmas uz apģērba.
Liesmu strūklas šāvās ārā pa visiem logiem un durvīm. Šķita, ka vecā ēka izliecas uz āru, un pus- sekundi vēlāk tā bija pārvērtusies ugunīgā tulpē.
Ieradās ugunsdzēsēji, bet mazliet par vēlu. O, viņi izvilka Grēko, pie tam pat dzīvu! Taču no laboratorijas viņi nespēja izglābt neko. Tas bija trešais ugunsgrēks Grēko karjeras laikā un arī pats bīstamākais: ja līdz šim brīvībā bija izkļuvuši tikai nedaudzi atjaunošanās dēmoni, tad tagad — milzīgi daudz abu veidu dēmonu.
Tā bija pasaules bojā eja.
Es to zināju.
Es vēlos, kaut nebūtu maldījies. Vakar biju pie Grēko. Viņš tagad ir precējies, un viņam ir brīnišķīgs dēls. Tā bija pievilcīga ģimenes aina — abi veselīgie pieaugušie cilvēki pašā spēku briedumā un starp viņiem mazais, tikko staigāšanas māku apguvušais knauķis.
Vienīgā nelaime ir tā, ka šis knauķis ir Grēko.
Viņš pats sevi vairs nesauc par Grēko. Bet kā gan jūs būtu rīkojušies šādā situācijā? Viņš ir sarausis krietnu kaudzi naudas — un es, protams, arī —, bet naudai mūsu dienās nav lielas nozīmes. Viņa smadzenes nav skartas, tikai ķermenis. Šķiet, viņam ir laimējies. Daži dēmoni ietekmē savu upuru smadzenes, un . ..
Ar vārdu sakot, iznākums ir diezgan bēdīgs.
Pēc kāda laika Grēko saprata, kas notiek. Pasaulē bija izkļuvuši brīvībā abu veidu dēmoni, un abi šie veidi pamazām bija ieperinājušies katrā indivīdā.
Bet tie cits citu neiznīcināja.
Vieni, gluži vienkārši, auga ātrāk un pārņēma kontroli, kamēr nebija iztērētas visas tiem nepieciešamās molekulas. Pēc tam virsroku guva otri.
Pēc tam pirmie.
Pēc tam atkal otrie …
Pelēm ir īss mūžs. Tas ir tāpat kā žonglējot adatu uz deguna: tā šim nolūkam ir par īsu, un arī peles mūža nepietiek, lai sasniegtu minēto līdzsvaru.
Bet cilvēka dzīvē …
Taču nepieciešams visu izstrādāt.
Slikti, ja ģimenē viss sajaukts, kā tas noticis ar Grēko ģimeni: viņš pats atjaunojas, viņa dēls noveco, bet Minnija (vai es nepieminēju, ka viņš apprecējies ar Mmniju?) ir beigusi savu otro atjaunošanās ciklu un pašlaik atkal noveco.
Bet ir kaut kas vēl ļaunāks.
Kaut vai tas, ka nav pārāk tālu tas laiks, kad mēs būsim iztērējuši visu telpu. Es te domāju nevis laiku, bet telpu. Dzīves telpu.
Protams, ir jau ļoti labi, ka ļaudīm jāsasniedz biieduma gadi, lai tad pārmaiņus atjaunotos un novecotu, un tā vēl un vēlreiz …
Bet, velns lai parauj, kā es vēlētos, kaut laiku pa laikam kāds arī nomirtu!
Džons Pīrss
Džona Sze nākotne
Džons Pīrss, ievērojamais amerikāņu fiziķis, ASV Nacionālās akadēmijas loceklis, risina daudzas dažādas problēmas, no kurām viena ir informācijas teorija. Padomju lasītājs pazīst viņa monogrāfijas par elektroniku. Bez tam krievu valodā tulkoti Pīrsa populāri zinātniskie sacerējumi «Kvantu elektronika», «Simboli, signāli, trokšņi» u. c. Pīrsa zinātniski fantastiskais stāsts, kas ietilpināts šajā krājumā, pirmoreiz tika publicēts ar pseidonīmu Dž. Dž. Kaplings.