Džonam mašīna likās klusa, ērta un mājīga, vienos stiklos, un tajā nebija ne vēsts no motora, vadības ierīcēm vai kontrolpults.
— No kurienes nāk enerģija, Kroudon? — Džons jautāja. — Kāda tipa motors ir šai mašīnai?
Nekā sevišķi nepieklājīga viņa jautājumā nebija, un tomēr ar svešiniekiem tādas lietas nemēdz pārrunāt. Izklaidīgi lūkodamies Džonā, Kroudons prātoja, kā viņam atbildēt.
— Nu, protams, to vada psihe, — Džons zinoši noteica, sajūsmā smaidīdams.
Kroudons jutās atvieglots.
— Jā, būtībā tas ir pareizi, — viņš sacīja. — Ei- fēmismos bija grūti izteikties, bet praktiskā psiholoģija tiešām atvēra plašu darba lauku — piemēram, noformēja visu pēc prasītāja vēlēšanās. Bez tam arī paši psihologi vadījās pēc dabas filozofijas likumiem, bet lietojot tikai nelielus spēkus, zemāko nozari, tā teikt, kibernētiskās ierīces.
Džons iegrima jūsmīgā sapņainībā. Bez šaubām, šī pasaule, kur valda psihe, apzināti izvēlējusies tieši viņu kā īstenu sava laika pravieti.
— Pagātnē jūs meklējāt tieši mani? — Džons vaicāja.
«Neveikla situā'cija,» Kroudons domāja. Viņu jau tā kaitināja neveiksme, un nu vēl vajadzēja izskaidrot, ka šis ceļojums laikā ir muļķīga nejaušība.
— Ne gluži, — viņš teica Džonam. — Man bija padomā psihists, vārdā Skinners. Mēs uzskatām viņu par mūsu civilizācijas pravieti. Pēc atomsprādziena (viņš ar grūtībām izteica briesmīgos vārdus) psihologi praktiķi savāca kopā cilvēces paliekas. Viņi nodibināja mūsu civilizāciju un attīstīja kultūru. Mēs visi godinām Skinneru kā galveno viņu mākslas pamatlicēju. Es nesaprotu, — viņš piebilda, cik laipni vien prazdams, — kā tas gadījās, ka selektora fokusā nonācāt jūs.
— Es atrados Harvardā, kādā kabinetā gaidīju sastapšanos ar ortodoksālu zinātnieku, — Džons teica. — Cik es zinu, jūdzēm tālu nebija neviena psihista. Taču apsvērsim šādu iespēju. Pieņemsim, ka izšķīrējs faktors šeit bija simpātija un empātija. [5] Iedomājieties man visapkārt simpātijas vai, tā sakot, empātijas lauku. Varbūt šis lauks novirzīja jūsu mašīnas fokusu …
Kroudons neizpratnē lūkojās uz Džonu. Lai gan viņš pats bija dabas filozofs, viņam šī pagātnes fiziķa vārdi likās pilnīgi neskaidri. Lielākā daļa grāmatu par fiziku pēc atomsprādziena tika sadedzinātas, un pārējās bija ieskaitītas aizliegtās literatūras fondos piedauzīgo lappušu dēļ. Tādas lietas vajadzētu izteikt eifēmismos. «Nu, jāpadomā,» viņš nosprieda. «Empātija.. . Vai tam būtu kaut kāds sakars ar līdzsvara zudumu? Jeb tā varbūt ir entropija? Bet kas galu galā ir simpātija?» Viņš nosprieda, ka nav vērts veltīgi lauzīt galvu.
— Es patiešām nezinu, — Kroudons sacīja. — Mēs, protams, visu izpētīsim un rūpīgi apsvērsim jūsu pieņēmumus.
Kroudons bija pietiekami labs psihologs, lai zinātu, kā atbildēt.
Taču Džona domas jau bija aizklīdušas citur.
— Šis psihists, kuru jūs mēģinājāt sameklēt…— viņš iesāka.
— Skinners, — Kroudons pateica priekšā.
— Ar ko Skinners nodarbojās? — Džons vaicāja.
Kroudons gurdeni paskatījās uz Džonu.
— Eksperimentēja ar baložiem, [6] — viņš strupi atbildēja.
Džonam apmiglojās acis. Viņa priekšā pavērās jauni apvāršņi. Vairums viņa laikabiedru, kas pētīja psihi, droši vien ir bijuši uz nepareiza ceļa. Viņi strādāja ar viskomplicētākajām dzīvām būtnēm — cilvēkiem. Bet zinātne vienmēr ir sākusi ar vienkāršāko un virzījusies tālāk uz sarežģītāko. Gara acīm Džons skatīja brīnumainu vīziju — telepātija ar baložiem, un, ja tas ir iespējams ar baložiem, tad kāpēc ne ar amēbām? Un tikpat labi tad ir iespējama gaišredzība, telekinētika, teleportācija — visa pasaule, kas tagad atradās ap viņu. Šai brīdī Džona fantāzijas lidojums aprāvās, jo mašīna apstājās pie durvīm, kas visas bija bez uzrakstiem.
— Šeit mums jāizkāpj, — Kroudons teica. — Te- leportācija uz Koordinatora kabinetu.
Nebūdams psihologs, Kroudons pilnībā neizprata, cik plaši viņa laikmetā izplatīti eifēmismi. Viņam «teleportācija» nozīmēja valsts lielākās korporācijas nosaukumu. «Teleportācija» vadīja automātiski ieslēdzamo transporta tuneļu tīklu, kas ar lielo attālumu raķetēm saistīja kopā visu šo pasauli. Pasažieris domāja par mehānismiem ne vairāk kā par kanalizācijas sistēmu zem ielām. Braukt nozīmēja ieiet krēslainā kupejā, atsesties, ļaut, lai mīksta, ķermenim pieguloša masa piespiež pie polsterēta kiēsla, un sajust spēcīgus grūdienus, kas iodas no paātrinājuma un bremzēšanas. Kroudonam vienkārši nebija ienācis prātā, ka šim vārdam kādreiz ir bijusi cita nozīme.
Džonam teleportācija likās visuztraucošākais piedzīvojums šajā ceļojumā. Paātrinājuma grūdienus viņš drīzāk apjauta ar prātu, nevis sajuta fiziski. Kad Džons izkāpa no kabīnes tieši Koordinatora pieņemamajā istabā (Koordinatoriem ir pašiem savas teleportācijas gala stacijas), viņš jutās kā septītajās debesīs. Uz brīdi viņš pat zaudēja valodu.
Iegājis kabinetā pirmais, Kroudons čukstus brīdināja Koordinatoru, ka Džons ir kodoliiziķis, kas lieto piedauzīgus izteicienus. Koordinators biia smalkjūtīgs cilvēks bez aizspriedumiem un, protams, psihologs. Pret Džonu viņš izturējās apbrīnojami taktiski, ar simpātisku smaidu atbildēdams uz svešinieka šķietami nepieklājīgajiem murgiem. Laiku pa laikam Koordinators izteica kādu nenozīmīgu laipnību. Taču galvā viņam rosījās citas domas: viņš apsvēra, ko iesākt ar tik dīvainu būtni. Kad Džons izteica vēlēšanos ar teleportācijas palīdzību nokļūt uz Marsa, Koordinators nešaubījās, ka svešinieks ir jucis.