Zoržeta vēsi teica:
— Tā nu gan ir nelaime, Livij. Ko lai dara, kādreiz tā gadās. Šķiet, ka tavs tērps, par laimi, nav sevišķi dārgs.
Livija pagriezās un izskrēja ārā. Viņa iegāja guļamistabā, kas vismaz bija tukša un diezgan klusa. Uz tualetes galdiņa bija novifetota ar bārkstainu abažūru aizsegta naktslampiņa, kuras gaismā viņa rakņājās uz gultas samesto mēteļu kaudzē, cenzdamās atrast savējo.
Normans bija ienācis pēc viņas.
— Livij, nepievērsiet uzmanību tam, ko Zoržeta teica! Man patiešām ārkārtīgi žēl. Es samaksāšu…
— Neraizējieties! Tā nebija jūsu vaina. — Viņa ātri mirkšķināja acis un neskatījās uz Normanu. — Tūlīt aizbraukšu uz mājām un pārvilkšu citu tērpu.
— Vai jūs vēl atgriezīsieties?
— Nezinu. Nedomāju vis.
— Paklausieties, Livij …
Viņa siltie pirksti satvēra Livijas plecus …
Livij ai bija tāda dīvaina sajūta, it kā viņai iekšā kaut kas pārtrūktu un viņa atbrīvotos no lipīgiem timekļiem, un . ..
… un vilciena riteņu klaboņa atkal kļuva dzirdama. Tajā laikā, kamēr viņa atradās tur — stikla plāksnē, kaut kas notika ne tā, kā vajadzētu. Krēsla tagad jau bija pavisam sabiezējusi. Vagonā bija iedegušās ugunis. Taču tas neko nenozīmēja. Li vijai likās, it kā viņa tikai pamazām atgūtos no iekšējā satricinājuma.
Normans berzēja acis ar īkšķi un rādītājpirkstu. Viņš jautāja:
— Kas tur notika?
Livija atbildēja:
— Viss izbeidzās pēkšņi.
Normans, juzdamies neveikli, ieminējās:
— Vai zini, drīz mēs iebrauksim Ņūheivenā.
Viņš paskatījās puļkstenī un pakratīja galvu.
Līvija izbrīnījusies teica:
—: Tu mani aplēji ar kokteili.
— Tā jau tas patiesībā arī bija.
— Bet tad, kad tas patiesībā notika, es biju tava sieva. Tagad tev vajadzēja apliet Zoržetu. Vai tas nav savādi?
Livija domāja par to, kā Normans bija viņai sekojis, juta viņa rokas uz saviem pleciem.
Viņa paraudzījās uz Normanu un apmierināta maigi teica:
— Es nebiju vis izgājusi pie vīra.
— Nē, nebiji. Bet vai tas, ar kuru tu staigāji, bija Diks Reinhards?
— Jā.
— Vai tu nedomāji ar viņu precēties, Livij?
— Vai tu esi greizsirdīgs, Norman?
Normans izskatījās apjucis.
— Kādēļ? Tās stikla plāksnes dēļ? Protams, nē.
— Nedomāju, ka es būtu ar viņu apprecējusies.
.Normans turpināja:
— Vai zini, es gribētu, kaut šī aina nebūtu tik ātri beigusies. Man šķiet, ka tur vēl kaut kam vajadzēja notikt. — Viņš apklusa un tad lēnām piebilda: — Man bija tāda sajūta, it kā man labāk būtu paticis, ja cietējs būtu kāds cits, nevis tu.
— Pat Zoržeta?
— Viņa man nemaz nebija prātā. Tu man laikam netici.
— Varbūt tomēr ticu. — Livija paskatījās uz vīru. — Es izturējos muļķīgi, Norman. Labāk… labāk dzīvosim paši savu īsteno dzīvi. Nerotaļāsi- mies, minot visus gadījumus, kādi varētu būt iespējami.
Taču Normans saņēma viņas rokas.
— Nē, Livij. Vēl tikai pēdējo reizi. Paskatīsimies, ko mēs darītu tagad, Livij! Kas notiktu šinī brīdī, ja es toreiz būtu apprecējis Zoržetu.
Livija bija mazliet nobijusies.
— Labāk ne, Norman!
Viņa domāja par to, cik alkatīgi Normana smaidošās acis raudzījās viņā, kad viņš turēja kokteiļa trauku un nemaz nepievērsa uzmanību turpat blakus stāvošajai Zoržetai. Viņa negribēja zināt, kas notiks pēc tam. Viņa gribēja turpināt tagadējo dzīvi, šo. labo dzīvi.
Vilciens sasniedza Ņūheivenu un joņoja tālāk.
Normans atkal ierunājās:
— Es gribētu pamēģināt, Livij.
Viņa atbildēja:
— Nu, ja tu tā gribi…
Livija bija pilnīgi pārliecināta, ka tam nevar būt nekādas nozīmes. Nekas vairs nevar notikt. Viņa izstiepa rokas un satvēra vīra roku. Cieši to turēdama, viņa domāja:
«Lai cik pārliecinošu ainu mēs tur ieraudzītu, tagad tomēr nekas vairs nespēj viņu man atņemt.»
Normans uzrunāja mazo vīreli:
— Uzstādiet atkal to rīku!
Likās, ka dzeltenīgajā elektriskajā gaismā ainas veidojas palēnināti. Matētais stikls iemirdzējās tikai pamazām, it kā nemanāms vējš būtu aizdzinis no tā virsmas sabiezējušus mākoņus.
Normans sacīja:
— Te kaut kas nav kārtībā. Tur mēs abi esam redzami Ueši tāpat kā tagad šeit sēžam.
Viņam bija taisnība. Divas mazas cilvēku figūras tur sēdēja vilcienā uz sola, kas atradās vagona priekšējā nodalījumā. Attēls arvien vairāk palielinājās, un viņi saplūda ar to. Normana balss attālinājās un kļuva arvien klusāka.
— Tas ir šis pats vilciens, — viņš teica. — Aizmugurējā logā rūts ir ieplīsusi tāpat kā . ..
Livija jutās neizsakāmi laimīga. Viņa sacīja:
— Es vēlētos, kaut mēs jau būtu Ņujorkā.
Viņš atbildēja:
— Vēl atlikusi nepilna stunda, mīļā. — Tad viņš piebilda: — Es gribu tevi noskūpstīt. — Un viņš pieliecās, it kā gatavodamies to darīt.
— Ne jau šeit! Ļaudis taču ,skatās, Norman!
Normans atvirzījās atpakaļ. Viņš teica: — Mums
labāk vajadzēja braukt ar taksometru.
— No Bostonas līdz pat Ņujorkai?
— Protams. Tas atmaksātos jau tāpēc vien, ka mēs varētu būt divatā.
Viņa iesmējās.
— Tu izskaties mazliet komisks, kad centies tēlot dedzīgu mīlētāju.
— Es nemaz netēloju. — Viņa balss pēkšņi kļuva dobjāka. — Saproti, ne jau tas ir galvenais, ka jāpagaida vēl stunda. Man ir tāda sajūta, it kā es gaidītu jau piecus gadus.
— Man ari.
— Kāpēc es tevi nesatiku agrāk? Tik daudz laika zaudēts veltīgi.