— Teleportācija Marsu neapkalpo, — viņš beidzot attapās pateikt. Tad Koordinators paaicināja Kroudonu sānis un pusbalsī sacīja viņam:
— Vai nu šis cilvēks jau agrāk ir bijis vājprātīgs, vai arī no pārdzīvojuma galīgi zaudējis orientācijas spējas. Aizvediet viņu uz Klasifikāciju pie psihologa klīnista. Es tikmēr piezvanīšu un parūpēšos, lai kāds tur uzkavējas, — viņš piebilda, paskatījies pulkstenī. — Pēc tam nosūtiet viņu atpakaļ uz viņa paša gadsimtu.
«Man patiesībā vienalga, vai šis cilvēks tur nokļūst vai ne,» Koordinators ar rūgtumu nodomāja.
Teleportācija nogādāja vēl vairāk sajūsmināto Džonu uz Klasifikāciju, kur glīta apkalpotāja (īstenībā medmāsa) uzlika Džonam galvā ar vadiem apkarinātu cepuri un lika satvert krēsla metāla balstus.
— Tagad dažas minūtes atslābinieties, — viņa teica un izgāja, lai uzgrieztu izstarojuma uztvērējus.
Pēc piecām minūtēm medmāsa atgriezās. Viņa ieveda Džonu nemīlīgi vienkāršā kabinetā. Krēsls, rakstāmgalds un aiz tā kāds cilvēks. Psihologs bija palicis pēc darba, lai pieņemtu Džonu.
— Mister Džon, — medmāsa teica, — esiet pazīstami, ē . .. psihists Millers. Viņš jums palīdzēs, — viņa laipni piebilda.
Psihologs Millers ar mājienu uzaicināja Džonu apsēsties pretī. Nogurums lika sevi manīt, psihologs sēdēja, atspiedis galvu rokās, un caur lodziņu galda virsmā pētīja Džona encefalogrammu. «Kā visu to izteikt vārdos?» viņš prātoja.
— Jums uznāk satraukuma brīži, — viņš iesāka. — Jūs esat ļoti pašpārliecināts. Labprāt daudz runājat. Jūsu uzskati (viņam pārskrēja drebuļi) bieži ir pretēji jūsu kultūras vispārējam virzienam.
Tā tomēr nebija skaidra valoda. Psihologs nolēma neturpināt.
— Es jūsu vietā aizietu pie ārsta, — viņš nobeidza. — Redziet, ir pazīmes, kas liecina par dziedzeru darbības nelīdzsvarotību. Ieņemiet vienu. — Viņš
pasniedza plastmasas tūbiņu ar cukurotām tabletēm.
Džonu pārņēma neizsakāma godbijība. Šis cilvēks, tikai piespiedis plaukstas pie galvas un brīdi koncentrējies, bija uzzinājis tik daudz. Šī psihes varenības atklāsme Džonu sajūsmināja līdz asarām. Viņš paņēma piedāvāto saldumu un izklaidīgi to sakošļāja. Dzi š miers nolaidās pār viņu.
— Ņemiet arī jūs, — viņš piedāvāja Milleram.
-— Kāpēc gan ne? — Millers noteica un norija stipro eiforīna devu. Tas nu bija par daudz pēc tik grūtas darba dienas.
Tālākais Džona ceļojums Kroudona pavadībā bija kā mierīgs sapnis. Teleportācija, mašīna, Kroudona kabinets, un tad viņš atkal bija atpakaļ savā pasaulē, tai pašā istabā, no kurienes tika izrauts. Viņš atkal steidzās — te uz lidmašīnu, te uz vilcienu, noraizējies par laika straujo plūsmu, noraizējies par ievadrakstu, kuram vēl jātop. Viņš rakstīja:
«Mēs dzīvojam pasaulē, kuru mūsu ortodoksālie zinātnieki atsakās saskatīt vai arī saskatījuši atsakās ticēt tam, kas ir acīm redzams.
Tomēr pēdējo simt gadu laikā pašu zinātnieku vidū sastopami cilvēki, kas pierādījuši daudz dažādu apdāvinātu personību psihes spējas. Viņi ir redzējuši levitācijas un telepātijas neapstrīdamus demonstrēj umus.
Vadoties no savas pieredzes, varu teikt, ka šai pašā stundā starp mums dzīvo cilvēks, kas panācis telepātisku kontaktu ar baložiem.
Mūsu neauglīgā ēra tuvojas noslēgumam, bet zemē jau dīgst nākotnes sēklas. Atnāks laiks, kuru tālredzīgie domātāji, cilvēki bez aizspriedumiem, ir jau paredzējuši. Zinātnes ortodoksijas nāvējošā roka ilgi vairs nežņaugs pasauli…»
Roberts S. Ričardsons
Mazais Andersoniņš
Roberts Ričardsons ir izcils amerikāņu astronoms, kas risina Saules plankumu un Marsa un Venēras pētīšanas problēmas. Viņam pieder daudzi zinātniski raksti, kā arī vairāki zinātniski fantastiski darbi, kas publicēti ar pseidonīmu Fīlips Letems.
— Tā tu Andželoti neuzveiksi.
— Zinu.
Šī doma Bredam pašam jau tik ilgi nebija devusi miera, ka viņš atbildēja automātiski, neapzinādamies, ka šos vārdus ir izteicis cits. Tad viņš šķūņa durvīs pamanīja tumšu stāvu un saiauca uzacis. Viņš nebija dzirdējis atveramies durvis. Bredam nepatika, ja kāds svešs novēroja viņu strādājam.
— Nav vērts trenēties ar maisu, — vīrietis sacīja, panākdamies dziļāk. — Ir vajadzīgs kaut kas kustīgs.
Bredam tā vien gribējās pateikt, lai svešais patur savus padomus pie sevis. Tomēr, nebildis ne vārda, viņš apsēdās uz siena ķīpas un novilka cimdus. Vecais modinātājpulkstenis pie sienas rādīja, ka tikpat jau laiks beigt.
— Treniņa partneri maksā naudu. — Breds atbildēja, slaucīdamies ar mitru dvieli. — Es daru, ko varu.
Vīrietis stāvēja, kājas iepletis, vērodams viņu ar piemiegtām acīm. Tagad, kad svešais bija tuvāk, Breds jutās pārsteigts, redzot, ka viņam ir tikai ap trīsdesmit gadu, nedaudz vairāk nekā Bredam pašam. Vīrietis šķita pazīstams. Varbūt kāds no tiem, kurus Bieds kādreiz bija saticis. Viņš tikās ar daudziem cilvēkiem.
Vīrietis uzcēla kāju uz siena ķīpas.
— Vienreiz tu pieveici Andželoti. Kas tev notika pagājušo reizi?
— Viņš, jādomā, bija stiprāks. — Breds atteica, paraustīdams plecus.
— Un būs vēl stiprāks šoreiz.
— Kas jūs īsti esat — reportieris, līdzjutējs? — Breds skarbi noprasīja.
Svešais sameklēja tuvējā kaudzē garu, baltu salmu un sāka to tīt ap īkšķi.
— Tu man piederi, — viņš nevērīgi paziņoja.
— Jūs esat jucis. Lindijs Džoiss …
— Ar viņu tev viss cauri. — Svešais parādīja kādu iespaidīgu papīru. — Es nopirku jūsu kontraktu. Tagad tu strādāsi man, Benam Vaitam.