Vaits triumfējoši nosmīnēja.
— Ko es teicu! Tagad vari nesteigties. Izpēti viņu kārtīgi. Kad beidzot ieiesi ringā, tev viss būs skaidrs.
Breds viegli iebelza manekenam, kas bija pārvēlies pāri virvēm ar lejup pavērstu seju.
— Jūs sakāt, ka likāt lietā tikai piecdesmit procentu viņa spēju?
— Katru dienu es tās mazliet palielināšu, līdz mēs sasniegsim septiņdesmit piecus procentus.
— Bet tā es nezināšu, cik izturīgs viņš īsti ir, — Breds iebilda.
— Tikpat kā zināsi. Ja tu izšķiedīsi pārāk daudz spēka, tad šķūnī arī beigsies tavas cīņas.
Kas reiz bija bijis jauns, drīz kļuva ierasts. Katru dienu Vaits pagrieza ripu par iedaļu tālāk. Katru dienu kļuva grūtāk cīnīties ar Andiju. Bet arī Breds pilnveidojās. Viņš jutās spēcīgāks un veiklāks. Viņš nekad nebija tik labi boksējies. Seši raundi ar Andiju straujā tempā nemaz nenogurdināja. Viņam tik tiešām vajadzētu justies labi.
Tomēr Bredu nomāca neizprotams nemiers. Vaits bija pārņēmis treniņu programmu savās rokās un izplānoja un iepriekš paredzēja katru sīkumu. Dzīve plūda kā rāma, samtaini gluda straume. Kaitināja tieši šis rāmums. Bredam nāca prātā dažādas dīvainas iedomas, kas gan biedēja, gan arī sagādāja savādu, pretdabisku baudu. Pamazām viņš sāka just piet Vaitu pilnīgi neizskaidrojamu, nepamatotu naidu, tomēr baidījās pretoties Vaitam. Vaitam nenoliedzami bija visdziļākā interese par viņu. Vaits rūpējās par visu tik uzmanīgi. Breds bija Vaitam daudz pateicības parādā. Vaits bija tik labs pret viņu.
Vienīgais mierinājums bija Andijs. Andijs Džo Andželoti izskatā vairs nemulsināja. Breds zināja visus paņēmienus. Viņš varēja paredzēt jebkuru Andija kustību, spēja to pieveikt ikreiz, kad papūlējās. Bieži viņam bija patiešām žēl Andija, līdz viņš atcerējās, ka tas iedarbināts tikai par septiņdesmit pieciem procentiem. Vai viņš spētu to uzvarēt, ja Andijs būtu ieslēgts par visiem simts procentiem? Breds nebija pārliecināts. Viņam vajadzēja to noskaidrot.
— Šodien es gribu Andiju pārsimts procentiem,— viņš teica Vaitam, kad abi satikās šķūnī. — Man jāzina, cik stiprs es īsti esmu.
Vaits pārmetoši paskatījās uz viņu.
— Esmu palielinājis slodzi, cik strauji vien varēju. Tu iesi ringā vislabākajā formā.
— Tikai vienu raundu.
Vaits tūlīt neatbildēja. Viņš pārcilāja somā dažas pudelītes. Nesen bija pienācis jauns sūtījums, kas bija jāreģistrē. Breds dega nepacietībā tikt pie šīm pudelītēm. Viņš bija uzmanīgi vērojis, kā Vaits darbina aparatūru, un bija pārliecināts, ka arī pats to prastu. Ja viņam būtu šīs pudelītes, viņš varētu sevi pārbaudīt pret katru savas svara kategorijas slavenību, kas ieslēgta par simts procentiem. Kas tā būtu par izdevību! Izpētīt katru pretinieku bez steigas, iepazīt pilnīgi. No trešās šķiras boksera viņš varbūt kļutu par vidēja svara čempionu. Varbūt ar laiku izdotos plūkt laurus pussmagajā svarā.
Vaits kā nožēlodams papurināja galvu.
— 2ēl, mazais, bet to nevar. Septiņdesmit pieci ir robeža. Mēs nedrīkstam riskēt un dabūt traumu, kad mačs jau tik tuvu.
Neteicis ne vārda, Breds pagriezās un metās virsū Andijam. Viņš bija satracināts. Viņš bija neuzmanīgs un necīnījās tā, kā vajadzētu. Kad Breds uz mirkli zaudēja līdzsvaru, Andijs trāpīja viņam pa žokli. Tas nemaz nebija spēcīgs sitiens, bet ar Bredu kaut kas notika. Likās, trieciens izplūda pa galvu un atdūrās pakausī, smadzenēs. Visu pēcpusdienu viņš mēģināja atbrīvoties no šīs sajūtas, bet tā ietiepīgi palika.
Breds sāka nojaust, ka noteikti kaut kas nav kārtībā: iegājis mazgāties dušā, uz ūdensvada aizgriež- ņiem neredzēja uzrakstus «auksts» un «karsts». Viņš, protams, zināja, ka šiem vārdiem tur jābūt. Stipri koncentrējoties, viņš piespieda sevi tos ieraudzīt, bet burti bija izplūduši un ik pa biīdim parādījās un atkal pazuda. Uz ātru roku ieēdis pusdienas, viņš tūlīt devās savā istabā un neizģērbies iekrita gultā. Ilgu laiku Breds gulēja nekustīgi, ar skatienu urbdamies griestos, kur mitruma traips šķita sada^mies, saplūstam un atkal sadalāmies. Nemanot viņš bija aizmidzis.
Breds pamodās tumsā. Mājā viss bija klusu. Viņš paspēja aizskaitīt līdz simt desmit, kad izdzirdēja pa šoseiu aizbraucam automašīnu. Tātad varēja būt agrs rīts. Viņš sajuta to pašu nedabīgo mieru, kas pārņēma pirms ieiešanas ringā. Agrāk viņš nekad nebija mēģinājis izplānot savas cīņas, bet vienkārši bija rīkojies atbilstoši apstakļiem. Šoreiz viņš precīzi zināja, kas jādara.
Nevilcinādamies Breds nozagās lejā un izgāja pa sētas durvīm. Mēness nebija. Vējš, kas pūta no tuksneša, apsvilināja viņam seju, čaukstināja eikaliptu sauso mizu un svieda acīs putekļus. Viņš bija priecīgs, kad beidzot nokļuva šķūnī un varēja redzēt, ko dara. Andijs atradās turpat, kur viņi to bija atstājuši — atgāzies uz siena ķīpas, nedzīvo skatienu pievērsis griestiem. Breds izģērbās un apvilka savu ringa tērpu, steigdamies, it kā uz viņu kāds gaidītu. Vēja auri skanēja viņam ausīs kā attāla pūļa dūkoņa.
Breds ātri pārlaida acis vadības pultij. Skaitļu ripas bija tādā stāvoklī, kādā Vaits vakar pēcpusdienā tās bija nostādījis. Breds tās neaiztika, izņemot vienu, kuru pagrieza uz 100. Tad viņš atvēra somu un nopētīja pudelīšu rindas. Acis kaisa no putekļiem. Padusē bija iespiesti cimdi, un viņš nedomādams novilka ar tiem pār seju. Tas nebija labi, jo cimdi bija veci, daudz lietoti ringā, uz tiem varēja būt kolofonijs. Beidzot atradās meklētā pudelīte. Viņš uzmanīgi aplūkoja etiķeti. Tad apmierināts ielika lodīti aparātā un nospieda slēdzi.
Andijs sāka atdzīvoties. Breds gaidīja viņu, nepacietīgi lēkādams uz pirkstgaliem un bez piepūles strādādams ar rokām. No viņa bažām un uztraukuma nebija ne vēsts. Nekad viņš nebija juties tik viegli un brīvi. Beidzot bija pienācis ilgi gaidītais brīdis.