— Bet.. .
— Tālāk, — es turpināju, — tā ir mūsu laime, ka Polārzvaigzne pašlaik atrodas ziemeļpolā. Marsa polus neiezīmē neviens tik gaišs spīdeklis. Un pat tad diezin vai venērieši arī pārvērtuši savu debess velvi par tādu zvērudārzu, kas pilns ar mītiskiem iemītniekiem, kā to izdarījuši mūsu senči. Izsakoties vienkāršāk, venērieši varbūt nekad nav smēluši no avota ūdeni ar garkātainu kausu. Jebkuru nosaukumu sapratīs tikai Zemes iedzīvotāji. Protams, ir daudz orientieru, bet kā paskaidrot, tieši kurš ir domāts? Mana māte, piemēram, vienmēr sauca Plejādes par … ē … Mazo Lāci.
Pēkšņi ierunājās Terēza Duaita. Šķiet, tā bija otrā vai trešā reize viņas mūžā, kad viņa netika uzrunāta pirmā.
— Harla ar manu palīdzību dzirdēja visu, ko jūs runājāt. Par astronomiju viņam ir tikai neskaidrs priekšstats. Viņš ir jums pateicīgs par to, ka uzzinājis, ka pastāv «saule», kas dod siltumu un gaismu. Viņiem bija teorija, kas balstījās uz veselo saprātu, — no kaut kurienes tam bija jānāk. Bet gaisma rodas un izzūd tik lēni, ka grūti noteikt, no kuras puses lec saule. Tas, ka bez Venēras pastāv arī citi debess ķermeņi, viņiem tāpat pamatojas uz loģiku. Viņi uzskata, ka, ja jau eksistē viņi un viņu planēta, tad, iespējams, ir arī citas planētas, kuru iedzīvotāji tāpat nevar saredzēt viņus.
— Teica Plīnijs Vecākais, — nomurmināja Pols Vollaks.
Es palūkojos uz viņu.
— Plīnijs reiz lasīja lekciju par Pitagora teoriju, ka Zeme ir apaļa. Tad kāds uzdeva āķīgu jautājumu — kāpēc cilvēki otrā pusē nekrīt nost? Plīniļs atbildēja, ka otrā pusē, bez šaubām, arī esot muļķi, kas savukārt vaicā saviem gudrajiem, kāpēc mēs nekrītam nost.
— Diezin vai tas šeit ir vietā, — es sacīju.
— Es atvainojos. Protams. Un laiks iet uz priekšu.
— Laboratorijas durvis atvērās, un ienāca Lū Grehems, elektronikas sekcijas vadītājs.
— Rokā ir! — viņš sacīja.
Balsu čaloņa uzreiz kļuva par trim decibeliem klusāka. Lū teica:
— Ja tērauda magnētu kodina ar skābi, tad uz ziemeļpolu tā iedarbojas stiprāk.
Es pašūpoju galvu.
— Lū, — es sacīju, — mēs nezinām, vai Venērai ir magnētiskais lauks un vai tas vērsts tajā pašā virzienā kā Zemes magnētiskais lauks, — mēs nezinām pat, vai venērieši pazīst magnētisko kompasu.
— Es runāju par ko citu, — atteica Lū Grehems. — Es ļoti labi saprotu, ka lieta ir neskaidra. Magnētiskajam laukam ir savs vektors, bet bultu tā galā ļaudis zīmē pēc sava prāta.
— Kā tad jūs noteiksiet ziemeļpolu?
— Izgatavošu elektromagnētu. Pēc tam pielietošu Ampēra labās rokas likumu. Elektromagnēts jāsatver labajā rokā, tā, lai pirksti būtu vērsti paralēli tinumam strāvas virzienā. Tad īkšķis norādīs ziemeļpolu.
— Lieliski! Vai tā nav tā pati sasodītā problēma, kuru mēs pūlamies atrisināt? Tagad jāuzzina, vai Harlas labajai rokai, ir visi pirksti, ieskaitot īkšķi, lai mēs varētu viņam paskaidrot, kura roka ir labā.
— Nē, nē! —viņš iebilda. — Jūs nesaprotat, Tom. Mums nav vajadzīga labā roka. Izveidosim elektromagnēta tinumu šādi. Noliksim dzelzs serdi horizontāli sev priekšā. Vadu sāksim uztīt virzienā projām no sevis virs serdes, lejup, zem serdes, virzienā uz mums, augšup, šaipus serdes, un tā joprojām, līdz elektromagnēta tinums gatavs. Ja tagad pie tinuma sākuma pieslēgsim strāvas avota pozitīvo polu, bet otrā galā — negatīvo, tad ziemeļpols atradīsies pa kreisi. Uz to skābe iedarbosies stiprāk.
- Es pavēros viņā.
— Lū, — es lēni sacīju, — ja jūs spējat izklāstīt, ar ko pozitīvais pols atšķiras no negatīvā tikpat skaidri, kā nupat aprakstījāt elektromagnēta uztīšanu, mēs dabūsim Holliju atpakaļ uz Zemes. Vai jūs to spējat?
Lū pagriezās pret Terēžu Duaitu.
— Vai šis Harla sekoja manai domu gaitai?
Viņa pamāja ar galvu.
— Vai varat pateikt, ko viņš saka?
— Jūs runājat, es klausos, viņš lasa manas domas. Bet es lasu viņa domas un varu tās paziņot jums.
— Labi, — sacīja Lū Grehems. — Tagad izveidosim Leklanšē elementu. Pajautājiet Harlam, vai viņš pazīst oglekli. Melnu, gaismu absorbējošu elementu. Ogleklis ir ārkārtīgi izplatīts, tas ir visas organiskās ķīmijas pamatā. Periodiskajā sistēmā tas atrodas sestajā vietā. Vai Harla pazīst oglekli?
— Harla pazīst oglekli.
— Tagad pievienosim cinku. Cinks ir viegls metāls, un to nav grūti izdalīt no rūdas. Tas ir diezgan izplatīts, un civilizācijas rītausmā ļaudis to lietoja misiņa vai bronzas izgatavošanai jau ilgi, pirms zinātne bija attīstījusies tiktāl, lai atzītu to par atsevišķu elementu. Vai Harla pazīst cinku?
— Varbūt, — Terēza vilcinoties sacīja. — Kas notiks, ja Harla cinka vietā paņems citu metālu?
— Nekas sevišķs, — atteica Lū. — Noderēs jebkurš viegls, pietiekami izplatīts metāls, kuru var viegli izdalīt no rūdas. Piemēram, alva, magnijs, nātrijs, kadmijs un tamlīdzīgi.
— Harla saka, lai jūs turpinot.
— Tagad jāizgatavo elektrolīts. Vislabāk ņemt sārmu.
— Uzmanieties, — es sacīju. — Varbūt jūs vēl gribēsiet, lai Harla sārma noteikšanai izmantotu lakmusa papīru?
— Nē, — atbildēja Lū. Viņš pagriezās pret Terēžu un sacīja:
— Sārmi stipri apdedzina ādu.
— Arī skābes, — es iebildu.
— Sārmi ir sastopami dabā, — viņš atgādināja,— bet skābes parasti nē. Bet galvenais ir tas, ka der ari skābe. Var ņemt pat sālsūdeni. Taču sārma šķīdums ir vispiemērotākais. Lai nu kā, paskaidrojiet Harlam, ka cinkam līdzīgus metālus civilizācija pazina jau ilgi pirms tam, kad ķīmija kļuva par zinātni. Toties skābes atklāja samērā nesen.
— Harla saprot.
— Nu, un tagad, — triumfējoši sacīja Lū Gre- hems, — izveidosim bateriju, iegremdējot ogli un cinku elektrolītā. Ogle ir pozitīvais elektrods, un tas jāpieslēdz elektromagnēta tinuma sākumam, bet tinuma gals jāsavieno ar "cinku. Tad ziemeļpols atradīsies pa kreisi.