Es uzelpoju.
— Terēza! — es pasaucu.
— Jā, mister Linkoln?
— Pasakiet Harlam, lai viņš koncentrē uzmanību uz pogām.
— Viņš ir gatavs.
— Starp tām ir tikko manāma atšķirība.
— To viņš zina, bet viņš nezina, ar ko tieši pogas atšķiras.
— Tās nedaudz atšķiras ar savu temperatūru. Viena poga ir mazliet siltāka nekā otra.
— Harla tās ir aptaustījis.
Es beidzu runāt trešajā personā un griezos pie Terēzas tā, it kā mēs vienkārši sarunātos pa telefonu.
— Harla, — es sacīju, — siltumā, ko sajūt pieskaroties, ir tikai daļa atšķirības. Ir vēl cita veida siltums. Vai jūs nejūtat, ka viena poga ir labāka par otru?
Harla atbildēja tieši ar Terēzas starpniecību:
— Jā, mani tiešām vairāk pievelk siltākā no abām pogām. Ja tā būtu spēle, es liktu uz šo pogu. Bet tā. ir tikai sajūta — un tas ir slikts padomdevējs.
— Bet tā taču ir! — es ātri atteicu. — Tieši tas ir mūsu kopīgais izejas punkts. Nospiediet siltāko no …
Mani pēkšņi pārtrauca Vollaks. Viņš nikni sagrāba mani un atvilka no Terēzas. Frenks Krendols bija pagriezies pret meiteni un sauca: •
— Nē! Nē! Siltākā ir sarkanā poga! Jums jānospiež zaļā…
Un tad ari viņš tika pārtraukts.
Ar eksplozīvu šņākoņu tika izspiests gaiss, un tuneļa kapsula bija klāt. Tajā atradās kāds drausmīgs radījums, kas savos čūskveida taustekļos turēja Hollijas Kārteres ļengano ķermeni. Ar vienu no brīvajiem taustekļiem tas atvēra durvis.
— Ņemiet viņu, kamēr es spēju aizturēt elpu, — joprojām ar Terēzas starpniecību sacīja Harla. — Es jums atsūtīšu tuneļa kapsulu tukšu atpakaļ. Tagad es to varu izdarīt, jo zinu, ka siltums ir tur, kur ir sirds.
Harla iesvieda, nejūtīgo meiteni man rokās un ielēca atpakaļ kapsulā. Tā pazuda un pēc tam tukša atgriezās tieši tajā brīdī, kad ārsts noliecās pār Holliju.
Tagad mana Hollija ir pie manis, bet laiku pa laikam es pamostos viņai blakus viss aukstos sviedros. Harla taču varēja būt kļūdījies! Tāpat kā kļūdījās Vollaks un Krendols, domājot, ka sarkanā poga ir siltāka par zaļo. Viņu reakcija, tāpat kā Harlas reakcija, bija tīri emocionāla.
Es ceru, ka Harla vai^nu man piedos, vai ari nekad neuzzinās, ka es biju spiests runāt tik pārliecinoši un apelēt pie viņa jūtām tikai tāpēc, ka vēlējos, lai viņš liek uz spēles savu . . . viņas .. . mūsu dzīvības.
Un es aizmiegu tikai pēc tam, kad esmu sevi pārliecinājis, ka tas nav bijis vienkārši gadījums . . . ka Harla kaut kādā veidā tomēr vadījies no jūtām, jo loģika un saprāts te bija izrādījušies bezspēcīgi.
Jēdzieni «labais» un «kreisais» taču rodas tikai tad, kad Zemes iedzīvotājs tos nosaka.
Leo Scilards
Galvenā stacija
Leo Scilards ir ievērojams ungāru fiziķis un biofiziķis. Trīsdesmito gadu sākumā viņš bija spiests atstāt dzimteni. Emigrācijas laikā Scilards dzīvoja ASV. Kopā ar izcilo itāliešu zinātnieku Enriko Fermi viņš pētīja ķēdes reakcijas izraisīšanu urānā. Būdams pārliecināts antinacists, Scilards vadīja atompētnieku cīņu pret atombumbas izlietošanu militāriem mērķiem. Leo Scilards pazīstams arī kā zinātniski fantastisku stāstu autors.
Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidāmies šajā pilsētā un atklājām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota. Desmit gadus mēs ceļojām kosmosā, piespiedu bezdarbības dēļ kļūstot arvien nepacietīgāki un nervozāki; kad beidzot nolaidāmies uz Zemes, kļuva redzams, kā jūs noteikti jau būsiet dzirdējuši, ka jebkura dzīvība uz šīs planētas ir iznīkusi.
Protams, vispirms mums vajadzēja uzzināt, kā tas varējis notikt, un noskaidrot, vai šā procesa izraisītājs, lai kas tas arī būtu, vēl ir pietiekami aktīvs un var apdraudēt mūsu dzīvības. Nevar teikt, ka mēs sevis aizsargāšanai būtu varējuši darīt sevišķi daudz, taču mums bija jāizlemj, vai lūgt, lai sūta uz šejieni vēl kādu ekspedīciju, vai arī paziņot, ka tas nav vēlams.
Sākumā mēs domājām, ka esam saskārušies ar neatrisināmu mīklu. Kā kaut kāds vīruss vai arī baktērija ir varējusi iznīcināt visus augus un visus dzīvniekus? Pēc nepilnas nedēļas kāds no mūsu fiziķiem gluži nejauši gaisā konstatēja niecīgu radioaktivitāti. Tā kā tā bija ļoti vāja, tad pati par sevi tā nevarēja būt sevišķi bīstama, taču tālākās analīzes parādīja, ka tā radusies no visai neparasta daudzu dažādu radioaktīvo elementu maisījuma.
Šai sakarā Iksrems atcerējās, ka apmēram pirms pieciem gadiem uz Zemes novēroti dīvaini uzliesmojumi (visi nedēļas laikā). Viņam ienāca prātā, ka tās varētu būt bijušas urāna eksplozijas un ka tagadējā radioaktivitāte radusies pirms pieciem gadiem notikušo eksploziju rezultātā un sākumā bijusi pietiekami spēcīga, lai iznīcinātu dzīvību uz šīs planētas.
Tas izklausījās diezgan nepārliecinoši, tāpēc ka urāns pats no sevis neuzliesmo un ir nepieciešams visai sarežģīts sagatavošanas process, lai tas iegūtu sprāgtspēju. Tā kā Zemes iemītnieki, kas uzcēluši visas šīs pilsētas, noteikti ir bijuši saprātīgas būtnes, tad grūti iedomāties, ka tie būtu veltījuši tik daudz pūļu urāna apstrādei tāpēc vien, lai iznīcinātu paši sevi.
Taču turpmākās analīzes patiešām parādīja, ka gaisā atrastie radioaktīvie elementi precīzi atbilst elementiem, kas rodas urāna eksplozijās, un ka procentuāli to ir tieši tik daudz, cik daudz varētu būt urāna skaldproduktu piecus gadus pēc eksplozijas. Diezin vai tā varētu būt nejauša sagadīšanās, tāpēc tiktāl Iksrema teorija tagad ir pilnīgi akceptēta.