Uz šiem «diskiem» bija dažādi attēli un dažādi uzraksti, kuros visos tomēr sastopams vārds «Brīvība». Ko gan varētu nozīmēt šīs ierīces, tajās atrastie diski un vārds «Brīvība» uz tiem?
Lai to noskaidrotu, vēlāk tika izvirzītas vairākas hipotēzes, taču, liekas, visi piekrīt uzskatam, ka de- fekācijas akts šeit bijis-saistīts ar īpašu ceremoniālu, kas varbūt norisinājies tāpat kā daži dīvainie rituāli, par kuriem mums ziņots no planētām Sigma 25 un Sigma 43. Saskaņā ar šo uzskatu vārds «Brīvība» ir apzīmējis kādu tikumu, kuru Zemes iemītnieki vai viņu senči vērtējuši sevišķi augstu. Tādējādi mēs nonākam pie visai apmierinoša izskaidrojuma, ka tieši pirms defekācijas notikusi disku upurēšana.
Bet kāda vajadzība bija ar īpašu ierīci iekārtot tā (vai, kā Iksrems saka, piespiest ar varu), lai šāds disks noteikti tiktu upurēts katrā atsevišķā gadījumā? Arī to var izskaidrot, ja iedomājamies, ka Zemes iemītnieki iegriezās šajos nodalījumos tikai sevišķas nepieciešamības gadījumā; ja nebūtu šādu ierīču, viņi steigā varētu aizmirst upurēt disku un tāpēc vēlāk viņus mocītu sirdsapziņas pārmetumi. Šādi sirdsapziņas pārmetumi, kas radušies kā obligātu ceremoniālu neizpildīšanas sekas, ir diezgan parasti arī planētu Sigma 25 un Sigma 43 iedzīvotāju vidū.
Man šķiet, ka tas visumā ir labākais izskaidrojums, kāds patlaban vispār iespējams, un domājams, ka turpmākie pētījumi apstiprinās šo viedokli. Iksremam, kā jau agrāk minēju, bija sava īpaša teorija, kas, pēc viņa domām, izskaidro visu — kā diskus pie durvīm piestiprinātajās ierīcēs, tā ari urāna eksplozijas, kas iznīcinājušas dzīvību.
Viņš uzskata, ka šie diski tikuši izsniegti Zemes iemītniekiem kā atlīdzība par pakalpojumiem. Zemes iemītnieki, kā viņš apgalvo, neesot bijuši saprātīgas būtnes, un tāpēc tie bez īpaša stimula nebūtu varējuši darboties kolektīvos pasākumos.
Viņš ir pārliecināts, ka, dodot Zemes iemītniekiem iespēju izdarīt defekāciju tikai tad, ja tajā reizē tiek upurēts disks, panākts tas, lai viņi jo dedzīgāk censtos iegūt šos diskus, un ka šī disku iegūšanas kaislība savukārt padarījusi iespējamu viņu sadarbību kolektīvos pasākumos, kas bijuši nepieciešami sabiedrības eksistencei.
Viņš aizstāv uzskatu, ka atsevišķajos nodalījumos atrastie diski liecina vienīgi par kādu īpašu vispārēja principa izpausmes gadījumu un ka Zemes iemītniekiem droši vien vajadzējis ziedot šos diskus ne vien tāpēc, lai iekļūtu dabisko vajadzība kārtošanas nodalījumos, bet arī lai dabūtu ēdienu un tamlīdzīgi.
Iksrems ienāca pie manis pirms pāris dienām, lai aprunātos par šiem jautājumiem; neesmu pārliecināts, ka sapratu visu, ko viņš stāstīja, jo Iksrems runāja ļoti ātri, kā viņš bieži mēdz darīt, kad viņu aizrāvusi kāda teorija. Taču pašu galveno es uztvēru, un man šķiet, ka jēgas tur ir visai maz.
Acīmredzot viņš ir izdarījis dažus sarežģītus aprēķinus, kuri parāda, ka tāda produktu ražošanas un sadales sistēma, kas balstās uz disku apmaiņas sistēmu, nevar būt stabila un neizbēgami ir pakļauta stiprām svārstībām, kas savā ziņā atgādina vājprātīgo maniakālās depresijas periodus. Viņš iet pat vēl tālāk un apgalvo, ka šādā depresijas periodā karš var kļūt psiholoģiski iespējams pat vienas sugas pārstāvju starpā.
Es vairāk kā jebkurš cits esmu gatavs apliecināt, ka Iksrems ir izcili spējīgs. Viņa teorijas arvien ir likušās nepareizas, taču līdz šim ikvienā no tām ir bijusi kaut vai kripatiņa patiesības. Taču šajā gadījumā patiesības kripatiņai gan ir jābūt sevišķi mazai, pat vēl vairāk, varu droši teikt, ka šī teorija nu gan nav pareiza.
Pēdējās dienās mēs pilsētā apskatījām desmit dzīvojamās mājas, kuras izvēlējāmies uz labu laimi. Mēs atradām krietni daudz šādu telpu, taču nevienā no tām nebija ierīces ar diskiem — itin nevienā no visām apskatītajām mājām. Ņemot palīgā šos pierādījumus, Iksrema teorija tiek pilnīgi sagrauta.
Tagad, var teikt, ir pilnīgi apstiprinājies tas, ka «Galvenās stacijas» defekācijas telpās atrastie diski tur ir novietoti kāda ceremoniāla izpildīšanai. Acīmredzot šādi ceremoniāli bijuši saistīti ar defekācijas aktu tikai un vienīgi publiskās vietās.
Esmu priecīgs, ka mēs laikus esam spējuši to noskaidrot, jo man būtu visai nepatīkami vērot, kā Iksrems, ietverot atskaites ziņojumā arī savu teoriju, nokļūst visai muļķīgā situācijā. Viņš ir apdāvināts jauneklis, un, par spīti visām šīm muļķīgajām idejām, kas ir pilnīgi no zila gaisa grābtas, viņš man ir visai simpātisks.
Roberts Villijs
Iebrukums
Roberts Villijs ir pazīstamā amerikāņu zinātnieka, raķešu būves speciālista, Britu starpplanētu biedrības goda locekļa Villija Leja pseidonīms. Viņš ir grāmatas «Raķetes, vadāmie šāviņi un kosmiskie ceļojumi» autors. Roberts Villijs ir daudzu populārzinātnisku žurnālu līdzstrādnieks un vada vienu no žurnāla «Galaxy Magazine» nodaļām.
Volters Hārlings vēroja kareivjus ievietojam zenītlielgabala magazīnas kārbā aptveri ar garām, draudīga izskata patronām. Daudzie tievie stobri bija izslieti gandrīz vertikāli gaisā pret lielo, skaisto koku lapotni, kas slēpa tos no ienaidnieka lidmašīnām. Garo stobru gali nobeidzās ar bungām līdzīgu, neveiklu, savādu ierīci. Tās bija Šneidera atsitiena bremzes, kas novirzīja šāvienu radītās gāzes; tādējādi pretatsitiens līdzsvarojās ar atsitienu un lielgabali neizkustējās no vietas.