Vēlāk tikai pārdesmit jūdzes no ūdenskrituma atklāja lielus boksītu krājumus. Nu radās vajadzība pēc elektroenerģijas, un valdība nolēma piespiest upi veikt derīgu darbu. Ģeologu ziņojumi palīdzēja tehniķiem sastādīt rīcības plānu. Veco pāreju, kuru kādreiz bija iznīcinājusi senā ezera ūdens straume, un arī pašu ezeru vajadzēja atjaunot. Tādā veidā tiktu iegūts nepieciešamais daudzums enerģijas alumīnija rūpniecībai un vēl atliktu pietiekami daudz ūdens, lai varētu apūdeņot samērā lielās sausās platības ap boksītu atradnēm; šim nolūkam labi noderētu kanāls, pa kuru tai pašā laikā varētu transportēt rūdu un alumīniju uz biezāk apdzīvotajiem valsts rajoniem.
Modernās celtniecības metodes, kas bija pilnveidotas līdzīga rakstura darbos, deva iespēju to visu paveikt diezgan viegli. Kamēr turpinājās pētījumi, tapa ari projekts. Kad aizsprosts beidzot bija uz-r celts, katrs varēja pārliecināties, ka tas ir pēdējais vārds aizsprostu būvniecībā, tik, neparasta bija tā konstrukcija. Ūdenim ielejā ceļoties, sekcijas varēja pievienot aizsprostam, un to aizturētā ūdens spiediens noturēja aizsprostu vietā. Volters Hārlings, kas ar savu enerģiju un radošo talantu pēc ilgas konkurences ar daudziem citiem aizsprosta konstruēšanā bija ieguvis valdības uzticību, bija visu celtniecības darbu dvēsele un smadzenes. Reizē ar aizsprostu auga viņa slava. Kad darbi bija pabeigti, reklāmas birojs ar sava sabiedrisko attiecību kantora starpniecību varēja lepni paziņot, ka uz Zemes nav lielāka, skaistāka un ekonomiski izdevīgāka mākslīgā ezera par šo. Lieki piebilst, ka pasaulē nebija arī modernākas un varenākas spēkstacijas.
Spēkstacija darbojās nevainojami. Lai kā auga alumīnija rūpnīcas vajadzības, tā vienmēr bija apgādāta ar nepieciešamajiem miljoniem kilovatstundu. Finansu ministrijā Hārlinga aizsprosta pieminēšana vienmēr izraisīja neviltotu sajūsmu. Aizsprosts bija nevainojams pat no grāmatvedības viedokļa, kas ir visai reta parādība. Trīsarpus gadu laikā negadījās neviena kļūme, ja neskaita to, ka kādam bija izdevies nozagt deviņdesmit tūkstošus kilovatu, līdz vainīgo noķēra.
Nelaime atnāca pēkšņi kādā pavasara vakarā, kad inženieri mierīgi sēdēja un labpatikā vēroja daudzās skalas, izjūtot apmierinātību, kādu rada ideāls darbs
ideālos apstākļos. Viņi juta — un tā ari būtu pateikuši, ja kāds tiem jautātu —, ka dzīvo uz vislabākās planētas un tieši īstajā laikā.
Piepeši mēraparātu bultiņas sāka neprātīgi šaudīties. Tās, kurām vajadzēja atrasties uz nulles, rādīja neticamas pārslodzes. Citas noslīdēja līdz nullei un izturējās tā, it kā izmisīgi pūlētos rādīt negatīvas vērtības. Haotiski iemirgojās desmitiem signāllam- piņu. Sāka skanēt gandrīz visi trauksmes zvani… Bet pat to skaņa bija neparasta — tie zvanīja nesakarīgi, savādā, aprautā ritmā, kādu nevar radīt parastie elektriskie zvani. Radio, no kura līdz šim bija plūdusi klusa mūzika, sāka izdot skaņas, kas atgādināja sliktu artilērijas kanonādes trokšņa imitāciju.
Sāka zvanīt telefoni — arī tajos bija dzirdama tā pati aprautā rīboņa, kas trauksmes zvanu skaņā, — un, ja kāds pacēla klausuli, kļuva dzirdama tāda pati pērkonīga dārdoņa, kāda nāca no radio skaļruņa.
Tāpat kā sācies, viss pēkšņi apklusa. Mēraparātu bultiņas atgriezās savos normālajos stāvokļos, vēl joprojām viegli trīsēdamas, it kā uztraukumā, trauksmes zvani un telefoni apklusa, signāllampiņas nodzisa, un pa radio no jauna atskanēja «Mēnesnīcas sonātes» pirmās taktis. Inženieri vērās cits citā, bet neteica ne vārda, jo ikviens pūlējās atrast notikušajam izskaidrojumu, bet nespēja.
Pirms viņi bija paguvuši kaut ko bilst, traucējumi atkārtojās tieši tāpat kā iepriekš. Taču šoreiz inženieri ieraudzīja kaut ko, kas, pēc viņu domām, bija šo savādo parādību cēlonis. Virs meža lēni riņķoja trīs dirižabļi, virzoties uz aizsprosta un spēkstacijas pusi. Drīz inženieri ievēroja, ka tie nav dirižabļi, bet tās nebija arī lidmašīnas. Spilgtajā pilnmēness gaismā bija labi redzams, ka šie priekšmeti ir gluži kas cits. Tie atgādināja lielas lidmašīnas fizelāžas.
Pēc formas tie bija līdzīgi izstieptām lāsēm ar apaļu šķērsgriezumu un nobeidzās ar smailu adat- veida galu. Lai gan inženieri varēja saskatīt nedaudz saskrambātās un saspiestās metāla plāksnes, kas veidoja kuģu korpusus, un pat izskaitīt elipsveida lūku rindas, viņi nemanīja neko tādu, kas palīdzētu šos trīs gaisa kuģus noturēt vai dzīt uz priekšu. Nebija ne motoru, ne propelleru, nebija pat spārnu vai astes. Vienkārši skaisti korpusi, kurus nekas nebalstīja un kuri pēc izmēriem bija līdzīgi nelieliem okeāna laineriem. Laiku pa laikam pakaļgala tuvumā pazibēja kaut kas līdzīgs mirdzošām spirālēm, bet tas notika tik ātri, ka novērotāji nebija pārliecināti, vai vispār ir kaut ko redzējuši.
Trīs gaisa kuģi nolaidās uz zemes tikai kādu tūkstoš pēdu attālumā no spēkstacijas. Tie slīdēja lejup lēni un liegi kā dirižabļi, lai gan nekur neredzēja tvertnes gāzei, kas liktu tiem peldēt gaisā. Lielākā daļa spēkstacijas darbinieku tagad stāvēja pie logiem un vēroja notiekošo. Viņi nevarēja saskatīt nekādas pazīšanas zīmes, bet nešaubījās, ka šie lidaparāti pieder viņu pašu nācijas armijai, jo nebija nekāda iemesla ienaidnieka iebrukumam. Bez tam šāds iebrukums katrā ziņā izskatītos citādi. Pie mēraparātiem palikušie darbinieki ar vislielāko izbrīnu konstatēja, ka spēkstacijas enerģijas daudzums strauji krītas. Nepagāja ne trīsdesmit sekundes, kad tas jau bija sasniedzis nulli. Bez jebkāda redzama iemesla pārdega daži aizsargi, Bet mēraparāti rādīja, ka turbīnas un ģeneratori joprojām darbojas ar pilnu jaudu! It kā kāds nozagtu visu saražoto enerģiju, pirms tā sasniegusi pārvades kabeļus.