Filipss, spēkstacijas galvenais inženieris, kuram bija gadījies dežurēt naktī, nolēma aplūkot trīs gaisa kuģus tuvāk. Viņš kopā ar daudziem citiem darbiniekiem uzkāpa uz plakanā jumta. Lidaparāti joprojām gulēja zemē, bet šķita, ka tie pa šo laiku pievirzījušies tuvāk. Tagad atstatums līdz tiem nebija lielāks par piecsimt pēdām. Pēc tam notika vēl kaut kas neticams — visi trīs gaisa kuģi sāka grimt zemē. Grunts šajā vietā nebija no mīkstajām un viegli izturēja pat automobiļa svaru, taču tas nekādā ziņā nebija iezis. Trīs lidaparāti grima tajā, it kā tie būtu blīvi un izgatavoti no svina. Kad korpusu augšējā daļa atradās apmēram vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu, grimšana izbeidzās.
Tad viens no darbiniekiem pieļāva kļūdu. Spilgto mēness disku aizsedza mākoņi, un dīvainos gaisa kuģus gandrīz nemaz vairs nevarēja saredzēt, jo neviena no to daudzajām lūkām nebija apgaismota.
— Starmešus! — minētais darbinieks ieteica.
Galvenais inženieris pats pavērsa starmeti pret lidaparātiem. Tad kāds nospieda slēdzi un staru kūlis spilgti apgaismoja vienu no kuģiem. Atbilde bija kaut kas līdzīgs apžilbinošam uzliesmojumam. Vispirms tas ķēra vienu no tērauda mastiem, kas turēja smagos augstsprieguma vadus. Masts sašķīda skaidās. Pēc tam stars skāra spēkstacijas ēku. Desmitdaļu sekundes vēlāk visas vabolītes un naktstauriņi uz ēkas sienām, visi putni un ķirzakas, kas mitinājās vīteņaugos, un, pats par sevi saprotams, visi cilvēki ēkā un uz tās jumta bija pagalam.
Nakamaja diena paradījas izlūklidmašīnas. Enerģijas piegādes izbeigšanās lika sevi manīt simtiem jūdžu attālumā. Toties to, ka no spēkstacijas nebija neviena telefona zvana un ka tur neviens uz zvaniem neatbildēja, ievēroja vēl daudz plašākā apkārtnē. Tāpēc, lai ātrāk noskaidrotu, kas noticis, tika atsūtītas lidmašīnas. Ļaudis domāja, ka Hārlinga aizsprosts sagruvis un ielejā visi apslīkuši. Taču lidotāji, kas riņķoja virs ielejas, pārliecinājās, ka aizsprosts ir neskarts un atrodas savā vietā. Bet viņi ievēroja dažas citas dīvainības. Tiūka viena no mastiem, augstsprieguma vadi, kurus tas bija turējis, bija pārgriezti un pieslēgti trim savādiem priekšmetiem, kas atgādināja metāla dirižabļus un kuriem trīs ceturtdaļas korpusa bija ieraktas zemē.
Šīs lidmašīnas neatgriezās, un, kad tās vairs neatbildēja uz radiosignāliem, tika atsūtītas citas. Viena no šīm lidmašīnām atgriezās, un lidotājs ziņoja, ka otra gaisā esot pēkšņi sašķīdusi pēc tam, kad to ķēris apžilbinošs stars no zemes.
Pēc šī ziņojuma civilās aviācijas lidmašīnas pārtrauca lidot uz Hārlinga aizsprostu. Lietu savās rokās pārņēma armija. Trīs dienas vēlāk jau bija savākta diezgan plaša informācija … Pa to laiku mežā slepeni tika sakoncentrētas daudzas smago lielgabalu baterijas.
Augstākās pavēlniecības štābā notika nikni strīdi.
Fakti bija acīm redzami, bet tos neviens nespēja izskaidrot. Trīs nepazīstamas konstrukcijas lidaparāti bija sagrābuši valsts lielāko spēkstaciju. Tie ļāva stacijai darboties un tās ražoto enerģiju izmantoja savām nezināmajām vajadzībām. Lidmašīnas, kas mēģināja tiem uzbrukt, bija lemtas bojā ejai, jo iebrucējiem bija savāds, drošu nāvi nesošs ierocis. Bet tas neiedarbojās uz visām lidmašīnām vienādi — dažām izdevās izglābties. Tiesa, arī tās nepalika gluži neskartas, tomēr tām izdevās planējot atstāt bīstamo zonu.
Izrādījās, ka šo lidmašīnu motori un dažas citas ierīces ir pazudušas un no tām atlikušas tikai dažas saujas metāla drumslu. Kāds nejauši atklāja, ka šīs drumslas ir stipri magnetizētas. Vēl kāds cits atcerējās, ka lidmašīnas, kurām bija izdevies izglābties, bijušas būvētas nevis no tērauda, bet gan no citiem metāliem. Secinājums bija skaidrs: baltais stars, kuru raidīja lidaparāti, iznīcināja dzelzi un tēraudu. Iespējams, ka tas tika panākts, radot tādas magnētiskas deformācijas un spiedienus, kas sagrauj metālu, — lai gan no feromagnētisma viedokļa tas nebija izskaidrojams —, bet iespējams arī, ka te bija darīšana ar gluži nepazīstamu metodi, kurā magnetizēšanās bija tikai blakus rezultāts.
Armijas izsūtītās izlūkošanas daļas ziņoja par citiem dīvainiem faktiem. Šķita, ka pastāv zināma zona, kurā nevar eksistēt dzīvība. Šī zona bija apmēram riņķveida — cik nu to bija iespējams noskaidrot —, un gaisa kuģi atradās tās centrā. Zona pletās tūlīt aiz Hārlinga aizsprosta. Katrs, kas šķērsoja tās neredzamo robežlīniju, vienkārši bez kāda iemesla nokrita bez dzīvības. Kareivji, cik vien labi spēdami, atzīmēja bīstamo līniju.
Cita grupa bija mēģinājusi nodibināt sakarus ar trim lidaparātiem ar heliogrāfa palīdzību, jo uz radiosignāliem tie nereaģēja. Par atbildi apžilbinošs uzliesmojums iznīcināja gan grupu, gan heliogrāfu, gan arī automobili. Acīmredzot triju gaisa kuģu iemītniekiem vai nu nepatika spilgta gaisma, vai arī tie šo gaismu noturēja par ieroci, kas līdzīgs viņu pašu iznīcinošajam staram.
Laiku pa laikam kāds no lidaparātiem pacēlās no savas bedres un lidoja uz kādu citu kontinentu. Tie bija redzēti (un ja ne redzēti, tad konstatēti pēc ļoti raksturīgajiem traucējumiem aprautos toņos, kas, lidaparātiem tuvojoties, radās radiouztvērējos) gandrīz visur. Vienu dienu par to ziņoja -Honkonga, nākamajā dienā — gandrīz vienlaikus Londona un Berlīne, pēc tam, tikai ar divarpus stundu starpību, — Buenosairesa un Ņujorka. Nekas nenotika. Kad gaisa kuģiem pretī devās lidmašīnas, tie pacēlās augšējos atmosfēras slāņos, kur tiem nevarēja sekot. Laiku pa laikam noslēpumainie lidaparāti izsvieda, kā šķita novērotājiem, kaut kādu mistisku signālu — spilgtu gaismas lodi, kas sākumā bija tumši violeta, tad pakāpeniski kļuva zila, un pēc tam varavīksnes krāsas ātri nomainīja cita citu līdz sarkanai.