Astronoms profesors Hesgreivs pirmais publiski izteica hipotēzi, par kuru jau sen domāja daudzi, — ka šie trīs lidaparāti ieradušies no citas planētas, varbūt pat no citas saules sistēmas.
Militārās iestādes, kas nodarbojās ar mīklaino lietu, sākumā pasmējās par Hesgreivu. Tomēr tām bija jāatzīst, ka neviens no to zinātniekiem nespēj kaut cik pamatoti izskaidrot svešinieku «varoņdarbus», nemaz jau nerunājot par to atdarināšanu. Šīs iestādes bija spiestas atzīt arī to, ka slepenais dienests nav spējis atrast pat visniecīgāko pazīmi, kas liecinātu, ka šī tipa gaisa kuģus būvē jebkurā citā valstī. Kad Hesgreivs pēkšņi nāca klajā ar pārliecinošu izskaidrojumu spilgtajai gaismas lodei, kuru gaisa kuģi izsvieda virs vairākām pilsētām, militārās iestādes sāka piekrist uzskatam par savādo lidaparātu izcelšanos ārpus Zemes.
Pēc Hesgreiva domām, tas bija nevis ierocis, bet brīdinājums. Tas bija mēģinājums pielietot astronomisko principu sakaru nodibināšanai. Gaismas lode, mainot visas varavīksnes krāsas no zilas līdz sarkanai, bija Doplera efekta izpausme.. Astronomijā tas nozīmēja kāda ķermeņa attālināšanos. Tā kā pati gaismas lode bija nekustīga, tas acīmredzot nozīmēja, ka lidmašīnām jādodas projām. Ātrums, ar kādu mainījās krāsas, savukārt nozīmēja, ka tām jālido projām cik vien iespējams ātri.
Pēc dažu dienu sasprindzināta garīgā darba varas iestādes beidzot pārliecinājās, ka trīs lidaparāti tiešām ir viesi no Visuma. Precīzāk izsakoties, tie nebija viesi vārda tiešā nozīmē. Tie vienkārši bija ieradušies un iekārtojušies pēc patikas. Lidaparātu iemītnieki netaisījās nodibināt sakarus ar Zemes iedzīvotājiem un pat ieteica tiem turēties tālāk. Kamēr gaisa kuģiem netuvojās, tie neko ]aunu nedarīja. Tie arī neko nesagrāba, izņemot Hārlinga aizsprosta spēkstacijas ražoto elektroenerģiju. Svešinieki rīkojās tieši tāpat kā cilvēks pie bišu stropa — tīši neko nepostot, tikai izņemot medu un nospiežot tās bites, kas tam traucē. Bet bitēm ir dzeloņi,.ar kuriem tās aizsargājas un atriebjas par nogalinātajām. Cilvēcei arī bija dzeloņi — lidmašīnas, tanki un lielgabali.
Drīz vien cilvēki bija noilgojušies sākt ar svešiniekiem karu. Viņi nebija ieradušies kā draugi, tātad tiem vajadzēja būt ienaidniekiem. Viņu vienaldzība aizvainoja cilvēces lepnumu — viņiem taču vajadzēja vismaz mēģināt atvainoties par dzīvībām, kuras tie bija pazudinājuši. Saprātīgas būtnes, kas spēj izdarīt visu to, ko bija izdarījuši iebrucēji, bez šaubām, prastu arī nodibināt sakarus, ja vien vēlētos. Lai nu kā, bet viņi pirmie bija uzsākuši naidīgu darbību un viņiem bija jāparāda, ka cilvēce nebaidās cīnīties.
Ģenerālis, kas komandēja bruņotos spēkus, beidzot saprata, ka jādod pavēle atklāt artilērijas uguni. Tagad mežā bija sakoncentrēts daudz smago lielgabalu bateriju.
Ģenerālis deva pavēli.
Seši astoņcollīgie šāviņi ar stāvu trajektoriju nokrita uz trim gaisa kuģiem.
Bateriju komandieriem bija bijušas vairākas nedēļas laika, lai, aprēķinot trajektorijas, ņemtu vērā visus apstākļus, kas varētu tās ietekmēt. Pieci šāviņi no sešiem precīzi trāpīja mērķi. .. bet sprāga piecdesmit metrus virs lidaparātiem. Sestais nedaudz novirzījās no trajektorijas un nokrita dažus metrus no spēkstacijas, izraujot lielu bedri un nodarot ēkai maznozīmīgus bojājumus.
Divdesmit četras stundas vēlāk ģenerālis saņēma ziņojumu, ka pa nakti uzcelts sudrabains kupols. Tas pārsedza spēkstacijas ēku, un izmēģinājuma šāviens liecināja, ka kupols ir pret šāviņiem tikpat drošs kā paši lidaparāti. Tad savādais karš iedegās pa īstam. Bet pa lielākajai daļai tas bija vienpusīgs un absolūti neveiksmīgs. Lai gan artilēristi nepārtrauca uguni, viņiem ne reizi neizdevās pārsteigt kādu no gaisa kuģiem nesagatavotu. Savādais spēks, kas lika šāviņiem sprāgt drošā attālumā, neizzuda ne uz brīdi. Ļaudis sāka izmist, vēl jo vairāk tāpēc, ka svešie lidaparāti laiku pa laikam atbildēja, vienmēr iznīcinot daudz dzīvā spēka un iekārtas.
Beidzot profesors Hesgreivs izstrādāja plānu. Viņš bija cieši pārliecināts, ka visu šo savādo spēka demonstrāciju pamatā ir elektriskas parādības. Vajadzēja pastāvēt iespējai padarīt svešiniekus nekaiti - gus. Hesgreivs par savu plānu pastāstīja vispirms Volteram HārJingam, cilvēkam, kurš bija uzcēlis Hārlinga aizsprostu, kas bija nokļuvis visu šo savādo notikumu centrā. Pēc tam viņi abi runāja ar ģenerāli un beidzot — ar prezidentu. Galu galā viņi piekrita Hesgreiva plānam. Un Volters Hārlings pēc dedzīga strīda beidzot uzvarēja — viņam atļāva pašam šo plānu realizēt.
Tanks, šķiežot ūdeni un dubļus, nogādāja Hārlingu vienkāršā, bet pietiekami lielā ēkā, mežsarga mājā, kas tagad kalpoja par militāro operāciju štāba mītni. Ģenerālis viņu jau gaidīja.
Viņi stāvēja durvīs, vērdamies tumšajā, lietainajā mežā. Neviens nerunāja, bet katrs zināja, ko domā otrs.
— Viss ir sagatavots, — beidzot sacīja ģenerālis.
— Arī es esmu gatavs, — atbildēja Hārlings.
Viņi sarokojās.
— Sarkanas raķetes, — sacīja Hārlings.
— Sarkanas raķetes, — atkārtoja ģenerālis. — Labu veiksmi, Hārling!
Virsnieki pavadīja Hārlingu pa mitro betonēto celiņu, kas izbeidzās Hārlinga ezera krastā. Ūdenī, gaidot viņus, šūpojās laiva un hidroplānu eskadriļa. Hārlings dzirdēja tos paceļamies desmit minūtes pēc tam, kad motorlaiva bija aizvilkusi viņa laivu no krasta. Kad lidmašīnas bija gaisā, artilērijas kano- nāde pamazām noklusa.
Hārlings zināja, kas pašlaik notiek mežā.