— Vai jūs, Dam, esat saīsināšanas teorijas speciālists?
— Kādas nākotnes perspektīvas ir cilvēku mi- niaturizācijai?
— Tas esot miniaturizācijas pirmais posms. Vai jūs domājat tāpat?
— Vai tā paātrinās ceļojumus uz zvaigznēm?
Jautājumi bira no visām pusēm. Es, mazliet apstulbis, vēros apkārt, tad apstiprinoši pamāju ar galvu.
— Jā, tā ir miniaturizācija, — es sacīju ne visai drošā balsī.
— Vai, vai tāds mazs cilvēks ir gluži tāds pats cilvēks kā mēs? — nedaudz stostīdamies, jautāja neliela auguma melnīgsnējs reportieris acenēs.
— Identisks, tikai nedaudz mazāks… — Es sāku atgūt pašpaļāvību.
— Vai šo stihisko sajūsmu, kuru mēs novērojām, izraisījusi pašsajūtas uzlabošanās?
— Protams! Mazākam organismam ir mazākas prasības, tādēļ arī labāka pašsajūta.
Es apsvēru, kur gan šajā pūlī viņi saskatījuši sajūsmu.
Uzdot vairāk jautājumu man nepaspēja, jo mēs nolaidāmies helidromā. Izkāpjot, no helikoptera, es sadzirdēju ziņojuma fragmentu:
«… miniaturizēto cilvēku sajūsma neapsīkst. Viņi ir laimīgi savā mērogā, kā mums pateica eksperimenta autors, «Kosmolida» speciālists miniaturizā- cijas jautājumos, Dams. «Kosmolids» veicis diženu, pasaulvēsturisku atklājumu mūsu laikmeta — mini- aturizācijas laikmeta garā. Laikmetā, kad katrs priekšmets, katrs automāts kļūst arvien mazāks, arī cilvēkam jārevidē savi uzskati attiecībā uz paša augumu. Nākotne pieder miniaturizētiem cilvēkiem, un tieši miniaturizētie cilvēki dosies lidojumos uz zvaigznēm.»
Es gāju pa lidlauka plāksnēm, bet ļaudis pašķīrās, atbrīvodami man ceļu. Eja, kas tādējādi bija radusies pūlī, veda uz «Kosmolida» ģenerāldirektora kabineta durvīm. Es gribēju kaut kā izlavīties, nokļūt līdz kādam tuvākam helikopteram un lidot uz mājām, taču, tiklīdz nogriezos no iezīmētās trases, no pūļa izskrēja jauns cilvēks, satvēra mani zem rokas un atkal ievirzīja ejas vidū. Uzliesmoja vairākas zibspuldzes, bet tuvāk stāvošo cilvēku sejās pavīdēja izbrīna.
— Vai viņam kļuvis nelabi? … — es dzirdēju čukstus.
— Tas no pārpūles, — kāds klusinātā basā sacīja.
Es vairs nemēģināju bēgt.
Direktora kabinets bija stāvgrūdām pilns.
— Dārgais kolēģi! — Direktors izskrēja man pretī. — Kā es priecājos par jūsu sasniegumiem! Tie ir vienlaikus visas mūsu iestādes sasniegumi.
Pēdējo teikumu viņš izteica skaļāk, lai to dzirdētu visi klātesošie.
— Bet, direktor .. .
— Nav ko kautrēties, kolēģi. Lūdzu, pieņemiet tikai manus vissirsnīgākos apsveikumus …
Pēc tam es spiedu desmitiem dažādu roku. Visi runāja, ka lepojoties ar mani, ka tas esot kosmiska mēroga sasniegums. Es to visu vairs neklausījos, kad pēkšņi atskanēja jautājums:
— Kādu apsvērumu dēļ jūs savus pētījumus veicāt slepenībā?
Es nezināju, ko atbildēt. Visu laiku biju baidījies, ka tik kāds man beidzot neuzdod jautājumu, uz kuru būs jāatbild konkrēti. Es drudžaini meklēju daudzmaz jēdzīgu atbildi. Man pat iešāvās prātā doma, vai nevajadzētu paziņot, ka tas viss ir aplamība un pārpratums. Tomēr nē. Pēc tādas kompro- mitācijas Godija droši vien nevēlētos pat runāt ar mani, bet to es nevarēju pieļaut. Pēkšņi es atradu lielisku atrisinājumu. Pēc iespējas noslēpumaini es norādīju uz direktoru.
— Par to pajautājiet viņam, — tikpat noslēpumaini piebildu.
Es vēl pamanīju, ka vairāki reportieri metas uz direktora pusi, un ar ļaunu gandarījumu nodomāju,
ka tagad viņam būs jālauza galva, kā atrast jēdzīgu atbildi.
Es jau biju pateicis reportieriem, cik reizes dienā ieturu maltīti, vai esmu savā darbā izmantojis uni- verkosmisko enciklopēdiju, vai darbs man labāk sokas no rīta vai vakarā, kā arī ko es domāju par pirmās zvaigžņu ekspedīcijas mērķtiecīgumu (atbildēju, ka tā ir ļoti mērķtiecīga), kad piepeši no pūļa iznāca kalsns gaišmatis un, raudzīdamies manī vientiesīgām zilām acīm, pavaicāja:
— Vai tu, profesor, uzskati, ka miniaturizācijai vajadzētu aptvert visu cilvēci?
— Jā, — es nevilcinādamies atbildēju (šis «profesors» bija tāds sīkums, ka kļūdas labošanas dēļ nebija vērts mulsināt šo jauno cilvēku).
— Bet kādēļ, profesor, tu pats vēl neesi miniaturizējies?
Es biju galīgi pārsteigts. Ko lai viņam atbild?
— Patiešām, kādēļ? Lūk, tā ir problēma! — es drošības labad sacīju, lai iegūtu laiku.
Vislabprātāk es būtu gājis prom, bet jaunais cilvēks jautājoši lūkojās manī.
— Tas tiks noskaidrots vēlāk, — es stingrā tonī paziņoju un tai pašā brīdī nopratu, ka viņš man netic.
Viņš pavirzījās nost, taču man likās, ka viņa skatienā jaušama neuzticības ēna.
— Visas problēmas vēl nav pilnīgi atrisinātas, — es piebildu un tūlīt sapratu, ka esmu samuldējies.
— Tātad viņi, šie miniaturizētie, ir izmēģinājuma trusīši, — nobeidza gaišmatis.
— Nekādā ziņā! — es atteicu un paraustīju plecus.
— Kādi izmēģinājuma trusīši? — ieinteresējās liela videožurnāla reportieris, kas stāvēja turpat blakus.
— Šie miniaturizētie, — puisis paskaidroja. Reportiera sejā parādījās tāda izteiksme kā
medniekam, kas nokļuvis uz zvēra pēdām.
— Kā tas saprotams? — viņš jautāja man.
— Es viņu nesaprotu. Nezinu, par ko viņš runā. Es novērsos, bet ar acs kaktiņu ievēroju, ka reportieris sācis sarunu ar puisi.
Es kļuvu slavens. Mājās mani gaidīja paziņas un reportieri. Reportieru gan bija vairāk, bet arī paziņu vidū pamanīju sejas, kuras nebiju redzējis vairākus gadus.