. . . Kafija vārījās. Doneja ielēja to divās tasēs un vienu pasniedza Flemingam.
— Man vēl nekad nav bijusi tāda sajūta kā tagad — šķiet, visa pasaule gatavojas sabrukt.
Flemings īsi iesmējās.
— Zināt, es jūtos gluži tāpat, pie tam tagad esmu pārliecinājies, ka bija velti lūgt palīdzību Osbor- nam, tāpat kā nebija nekādas jēgas iznīcināt skaitļotāju.
Viņš sparīgi apmaisīja kafiju, izšļakstinot to uz apakštasītes.
— Tagad skaitļotājs ir uzvarējis, un mēs uz visiem laikiem esam zaudējuši kontroli un kļuvuši bezspēcīgi.
It kā piešķirot kādu īpašu nozīmi Fleminga teiktajam, pār visu «Intel» ciematu ievaimanājās vētra, un smiltis šņirkstēdamas skrāpējās gar kotedžas sienām. Arī logā sitās smiltis. Doneja gribēja aiztaisīt durvis, bet, ieraudzījusi Abu Zeķi skrienam pāri pagalmam, apstājās pie tām. Pieskrējis pie viņiem, arābs aizelsies centās atgūt elpu.
— Doktor Fleming, — viņš beidzot spēja pateikt, — pulkvedis Saļims ir miris.
Flemings tikai pamāja ar galvu, it kā nemaz nebūtu pārsteigts.
— Un kas noticis ar viņa rokaspuišiem armijā?
Abu aplaizīja apkaltušās lūpas.
— Nezinu. Es neko vairs nesaprotu. Sargkareivji ir projām, palikuši vairs tikai «Intel» darbinieki un apsardze, bet tagad viņi visi ir apbruņoti. Neko vairs nesaprotu.
Flemings piecēlās un paskatījās laukā pa durvīm.
— Es jums pateikšu, kas noticis. Varu savās rokās sagrābusi Gambula un vai nu likusi nogalināt Saļimu, vai arī pati novākusi viņu no ceļa. Viņa spētu slepkavot ari tad, ja skaitļotājs nepavēlētu to darīt. Viņi paredzējuši visus iespējamos gadījumus, un, ja jau Saļima apvērsums nav izdevies, tad tā bijis paredzēts jau pašā sākumā.
Jauna vētras brāzma aizdrāzās pār ciematu. Flemings nodūra galvu, jo acīs iesitās smiltis. Viņš pagriezās un aizcirta durvis.
— Šī dāma prezidentu pārvērtis par savu marioneti. Viņa raustīs aukliņas, un prezidents lēkās, kā vien viņai patiks. Drīz vien mēs visi kļūsim par viņas marionetēm.
Poneja lēnām pabeidza dzert kafiju.
— Džon, tas ir ļoti dīvaini, — viņa domīgi teica.
— Dīvaini? Kas gan tur dīvains? Gambula dara tikai to, ko pavēl skaitļotājs. Tas viss ir tikai daļa no programmas.
Doneja nepacietīgi papurināja galvu.
— Es nemaz nedomāju politisko stāvokli. Es runāju par vēju. Parasti, vismaz šai gadalaikā, te nekad nav tik stipra vēja.
— Tiešām? — izklaidīgi noteica Flemings, domājot pavisam ko citu. — Šis vējš man atgādina Tor- nesu ar visiem tās jaukumiem. Kad mēs ar Andrē slēpāmies salā, laiks bija gluži tikpat ellišķīgs.
— Jā, arī toreiz laiks nebija tāds kā parasti, — Doneja piekrita. — Bet tagad laikam jāiet uz laboratoriju pastrādāt.
Doneja izskatījās tā, it kā jau atrastos laboratorijā un domātu tikai par savu darbu.
— Kaut tikai es varētu dabūt nepieciešamos ūdens paraugus!
Flemings atgriezās savā dzīvoklī. Vēl aizvien pūta brāzmains vējš, kas pēkšņi savērpa smilšu mākuļus un tad tikpat pēkšņi atkal pierima.
Flemings paskatījās pulkstenī. Bija vēl agrs, tikko pāri pusseptiņiem. Viņš ieslēdza īsvijņu radiouztvērēju un noregulēja to uz B. B. C. Tuvo un Vidējo Austrumu raidītāju. Viņš prātoja, cik ilgi viņiem vispār vēl būs kaut vai tikai vienpusēji sakari ar āi pasauli.
Dzirdamībā bija ļoti slikta, un balss no Londonas brīžiem pagaisa tā, ka neko vairs nevarēja saklausīt.
«… nav nekādu jaunu ziņu par stāvokli Azaranā. Robežas vēl aizvien slēgtas.»
Atmosfēras trokšņi uz pāris minūtēm pilnīgi pārtrauca ziņas. Kad dzirdamība atkal uzlabojās, diktors pašlaik stāstīja: