Viņa ar pirkstu pieskārās kādai mēģenei.
— Tajā ir visvairāk baktēriju, un šis paraugs nāk no Obenšīras piekrastes. Protams, tas gan ir tikai nejaušs pierādījums, tomēr, manuprāt, jāņem vērā. Es jau parūpējos, lai atved Andrē.
Flemings satrūkās.
— Andrē taču ir slima, — viņš protestēja. — Viņa nevar mums palīdzēt.
— Jā, Andrē ir slima un kļūst ar katru dienu slimāka, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu pēc iespējas ātrāk. Džon, jūs taču zināt, ka neesmu cietsirdīga, tomēr Andrē ir mums jāpalīdz, ja vien tas iespējams. Un es ticu, ka viņa var mums palīdzēt.
Flemings nopūtās.
— Noteicēja jau esat jūs, tomēr man tas nepatīk.
Kopēja iestūma laboratorijā slimnieku krēslu ar
Andrē. Satvēris viņas roku, Flemings izmocīja apsveikuma smaidu, lai gan tas nebija viegli — meitene bija ļoti novājējusi. Flemingu pārņēma šausmas, redzot, cik ļoti Andrē pārvērtusies kopš pēdējās reizes, kad viņam bija ļāvuši to apciemot.
Doneja izstāstīja Andrē, kas notiek, parādīja mēģenes, pievēršot meitenes uzmanību tam, ka paraugs ar vislielāko baktēriju koncentrāciju ir no Minča.
— Kas ir Minčs? — Andrē jautāja.
— Jūras šaurums pie Tornesas, kur sākusies visa šī jezga, — Doneja asi teica.
— Tas nav iespējams, tas ir bezjēdzīgi, tam nav nekāda sakara ar skaitļotāju. — Satrauktā Andrē uzmanīgi skatījās gan uz Doneju, gan Flemingu. — Skaitļotājam paredzēta pavisam cita programma.
— Nekādu citu programmu vispār vairs nebūs, ja šis mazais briesmonis mūs visus aprīs. Padomā, meitenīt, palauzi galvu!
— Skaitļotājā nav nekādas informācijas par šo baktēriju, — Andrē pastāvēja pie sava.
Flemings pienāca tuvāk.
— Varbūt tagad nav ari, — viņš domīgi sacīja.
— Bet kaut kur kaut kādā veidā šis slāpekļa rijējs ir manīts. Esmu par to pārliecināts. Cik tālu jūs esat ar analīzēm, Madlēna?
Doneja, neko neatbildējusi, piegāja pie galda un paņēma kādus aktu vākus.
— Lūk, visi rezultāti pierakstīti binārajā kodā. Vai tas jums ko dod?
Flemings paņēma aktu vākus, piegāja pie loga un, apsēdies uz palodzes, sāka pētīt skaitļus. Pēc brīža viņš nolika aktu vākus sāņus un teica:
— Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, nojautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.
— Tad jūs pats esat to radījis, — Andrē pārtrauca viņu.
Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.
— Ko es pats esmu radījis?
— Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav šī skaitļotāja atmiņā. — Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. — Cik reižu jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?
— Vairākas reizes.
— Pēc vienas no šīm reizēm skaitļotājs nolēma atriebties ar šo baktēriju. — Andrē acis kļuva aukstas un naidīgas, viešot Flemingā izmisumu.
— Skaitļotājs nodeva jūsu rīcībā varenu spēku, lai tas jums palīdzētu, bet jūs šo spēku pavērsāt pret cilvēci. Jūs neklausījāt mani, jūs neklausījāt arī nevienu citu un, nepieņemdams skaitļotāja palīdzību, nolēmāt iznīcībai visu cilvēci. Tagad jūs vairs nevarat neko glābt, baktērija jūs aprīs.
Andrē balsī skanēja cilvēkam sveša rezignācija. Flemings novērsās un devās uz durvīm, izmisis līdz sirds dziļumiem.
Pāris dienu pēc šīs sastapšanās Flemings centās izvairīties no cilvēkiem. «Intel» savus gūstekņus bija apgādājis ar pirmklasīgu bibliotēku, kā arī pasūtījis zinātniskos žurnālus no visām pasaules malām. Flemings lasīja, lasīja bez jēgas, nesistemātiski, viņa smadzenes tik tikko spēja uztvert izlasīto. Visi žurnāli bija jau novecojuši, jo, līdzko sākās vētras, tika pārtrauktas visas piegādes, kas nebija vitāli svarīgas, kaut gan dažas «Intel» transportlid- mašīnas vēl aizvien kursēja starp Azaranu un Eiropu.
Reiz, izdzirdis skaitļotāja dūkoņu, Flemings noprata, ka tur, droši vien pēc Gambulas rīkojuma, strādā Andrē. Viņš varēja gan iedomāties, ar ko pašreiz noņemas skaitļotājs — droši vien ar tādām pašām pārtvērējraķetēm, kādas savā laikā gatavoja Tornesā un kuras sagādāja skaitļotājam pirmo oficiālo triumfu. Flemingu pārņēma spokaina «arī es esmu visa līdzvaininieks» sajūta. Viņš mazliet pabrīnījās, kas gan pārvērtis formulās skaitļotāja izsniegtos vienādojumus, jo bez pareizas interpretācijas pat pieredzējušiem elektronikas inženieriem tie šķita tikai nesakarīga buldurēšana. Bet tad viņš atcerējās, ka vēl taču ir Abu Zeķi.
Flemingu nodarbināja domas par Abu Zeķi — nevis par pirmšķirīgu tehnoloģijas gadsimta zinātnieku, bet par cilvēku, kas apveltīts ar iedzimtu godīgumu un kārtības mīlestību, par cilvēku ar plašu redzesloku un vispusīgām interesēm.
Nonācis pie noteikta lēmuma, Flemings uzlēca no gultas, kurā bija atlaidies, un paķēra telefona klausuli. Gandrīz zaudētā cīņā arī viens vienīgs sabiedrotais ir vairāk nekā neviens.
Telefoniste viņam pateica, ka doktors Abu Zeķi atrodoties skaitļotāja ēkā. Flemings negribēja iet uz turieni, lai nebūtu jāredz lēni mirstošā Andrē, no kuras mašīna izsūca pēdējās spēku paliekas. Flemings tāpēc palūdza, lai viņu savieno ar Abu, daudz neraizēdamies par to, ka sarunu varbūt noklausīsies.
— Hello, Abu. Šeit Flemings. Vai es nevarētu nedēļas nogalē apciemot jūsu ģimeni? Tikai tad gan laikam būs jāpacieš arī mana dresētā sarga sabiedrība …
— Būšu pagodināts uzņemt jūs savās mājās, doktor Fleming. — Abu balss šķita piesardzīga. — Jums būs interesanti sastapties ar Azaranas vienkāršajiem ļaudīm. Manas mājas ir ļoti vienkāršas, taču jūs tajās sagaidīs ar prieku.