— Manuprāt, vienīgais, ko varam darīt, ir — brīdināt cilvēkus.
Abu noplēsa tikko pabeigto lentu un piecēlās.
— Aizbrauciet šovakar uz manām mājām, — viņš čukstēja. — Mēģiniet kaut kā aizlavīties garām sargiem. Es pats nevaru tikt. Mani visu laiku uzrauga. Lemka jums visu paskaidros.
Pirms Flemings paspēja vēl kaut ko pajautāt, Abu titri aizsteidzās uz kartotēkas telpu. Flemings domīgi noraudzījās viņam pakaļ.
No gaiteņa viņa gala nāca Doneja.
— Redzēju, ka jūs abi ar Abu pārrunājāt kādu noslēpumu un negribēju traucēt. Par ko tad jūs i unājāt?
— Lāgā nezinu, — Flemings atzinās. — Varbūt Itis ir lamatas. Abu šorīt runāja ar Gambulu. Var būt arī, ka tā ir tikai neprātīga ideja. Bet lai nu kā, cīņu mēs tomēr varam turpināt. Vai jums ir kādi jaunumi?
— Tagad es zinu, kas ir šis mazais briesmonis.
— Nu, kas tad?
— Mākslīgi sintezēta baktērija. Ja izdotos noskaidrot, kā tā darbojas, mēs varētu uzzināt, pret ko īsti jā cīnās.
— Vai Andrē varētu? …
Doneja drūmi pasmaidīja.
— Es runāju ar viņu, taču Andrē saka, ka skaitļotājs nevarot palīdzēt. Tam neesot nekādas informācijas par šo baktēriju.
Abi pagājās uz durvju pusi, tālāk no sargiem.
— Es esmu gatavs ķerties pie jebkura salmiņa, — Flemings teica, — tāpēc došos mūsu drauga Abu izliktajās lamatās, kas tomēr varbūt nemaz nav lamatas.
Doneja pieķērās Flemingam pie rokas. .
— Esiet uzmanīgs, Džon, — viņa lūdza. — Ja ar jums notiktu kas nelabs …
Es vienmēr atgriežos, jo nezāle jau neiznīkst,— Flemings atteica, zobgalīgi iesmiedamies.
Izkļūt nemanītam no zinātnieku ciemata nebija viegli. Flemings nogaidīja tumsu, pie tam viņš nebija īsti drošs, vai atradīs vietu, kur Abu teicās novietojis savu automašīnu. Taču viņam palīdzēja sliktais laiks. Vējš, kas augu dienu bija uzbrāzmojis tikai joņiem, tagad pārvērtās pamatīgā vētrā. Sargi, vairoties no vētras triektajām smiltīm, bija paslēpušies kur kurais, gan pie kolonnām, gan ēku sienām.
Nespīdēja pat mēness, taču, kamēr Flemings no ciemata centra aizkūlās līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, viņa acis kaut cik aprada ar tumsu. Abu mašīna bija novietota kopā ar dažām citām mašīnām, arī aizdedzes atslēga atradās savā vietā. Flemings brauca lēnītēm, lai mašīnas troksnis nepievērstu kāda sarga uzmanību.
Pareizo ceļu atrast nebija viegli. Flemings nožēloja, ka pagājušo reizi, braucot kopā ar Abu, nebija uzmanīgāk vērojis ceļa zīmes. Pāris reižu sevišķi spēcīgu vētras brāzmu laikā, kad visu aizsedza smilšu vērpetes, automobilis noslīdēja no ceļa, taču Abu itāliešu mašīna ar motoru aizmugurē bija ideāli piemērota šādai apkārtnei. Abu mājas Flemings sasniedza pēc pāris stundām.
Kad viņš pieklauvēja, durvis pavērās tikai šaurā spraudziņā. Pazinusi Flemingu, Lemka aicināja viņu iekšā.
Istabas kaktā sēdēja veca sieviete arābietes apģērbā. Viņa aizsedza sejas lejasdaļu, taču viņas acis raudzījās draudzīgi. Klēpī viņa auklēja bērnu.
Flemings paskatījās uz mazuli.
— Jūsu dēls? — viņš pajautāja Lemkai.
— Jā, tas ir Jens, — viņa lepni atbildēja. — Jaunais doktors Nīlsons bija viņa krusttēvs. Vai jums ari ir bērni?
— Nav gan.
Flemings jutās gluži apmulsis šīs jaunās, atklātās sievietes sabiedrībā.
— Vai vēlaties kafiju? — Lemka pajautāja. Pēc lam viņa arābiski pateica kaut ko mātei. Vecā sieviete ielika bērnu šūpulī un izgāja virtuvē.
— Kas tad īsti ir noticis? — Flemings jautāja, kad viņi abi ar Lemku bija apsēdušies. Lemka sēdēja blakus šūpulim un lēni šūpoja to. — Abu nevarēja man neko pastāstīt.
— Es pamudināju Abu ataicināt jūs šurp, — Lemka mierīgi teica. — Redzat, mans brālēns strādā par «Intel» transportlidmašīnas radistu. Viņš drīz atkal lidos uz Eiropu.
— Vai tad lidojumi uz Eiropu vēl turpinās?
Lemka piekrītoši pamāja ar galvu.
— Grūti esot, taču viņi vēl lido. Vai būtu kāds labums, ja jūs varētu sazināties ar angļu zinātniekiem? Mans brālēns gan nedrīkst ņemt līdzi nekādus sūtījumus. Pirms izlidošanas visa apkalpe tiek pārmeklēta. Tomēr viņš apsolīja pamēģināt.
Flemings kļuva domīgs. Tas viss ļoti atgādināja lamatas.
— Bet kāpēc viņš grib to darīt? — viņš jautāja.
Lemkas māte ienesa divas tases kafijas, pēc tam
klusītēm aizgāja uz vistālāko kaktu un notupās uz grīdas. Lemka paskatījās uz māti, tad uz dēlu.
— Viņš to darīs manis dēļ, savas ģimenes dēļ, mūsu mazā Jena dēļ.
Tas bija ļoti vienkārši un ļoti cilvēciski. Tīri cilvēciska vērtība vēl pamirdzēja murgu pilnajā pasaulē. Flemings ticēja viņai.
— Tas ir lieliski, ka jūsu brālēns dodas uz Londonu. Ko viņš varētu paņemt līdzi? Varbūt vēstuli?
Lemka pamāja ar galvu.
— Jūs, protams, zināt, ka tas ir bīstami. Par tādiem nodarījumiem cilvēkus sloga cietumos. Pat nošauj.
— Pateicos. — Aizkustinātais Flemings vairāk neko nespēja pateikt. — Es pajautāšu profesorei Donejai, kas būtu jāpaziņo šai vēstulē.
Flemings piecēlās, lai dotos projām, Lemka pienāca viņam tuvāk.
— Kas gan notiks ar mums visiem? — viņa čukstēja.
Flemings atvilka mazā lodziņa aizkaru. Gaiss bija skaidrs, jo no smilšu virpuļiem šeit pasargāja kraujā klints; melnajā debesu velvē kā mirdzošas dzirkste- lītes sprēgāja miljoniem zvaigžņu.
— Ir divas iespējas, — Flemings it kā pats pie sevis noteica. — Pirmkārt, intelekts no Andromēdas, kas noraidīja skaitļotāja programmu, vēlas nodibināt kontaktu vienalga ar kādu dzīvības formu vienalga kurā galaktikā. Atradis dzīvas būtnes, šis intelekts tās nomāc. Un tas droši vien nenotiek pirmo reizi, varbūt šos mēģinājumus izdara jau vairākus miljonus gadu dažādās pasaulēs — iespējams, ar panākumiem—, un tagad viņi savu varu izmēģināja šeit, pie mums, ar Andrē palīdzību, radot iespaidu, ka darbojas it kā mūsu labā. Tā ir viena iespēja.