NO GRĀMATAS "SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM"
Britu Gviāna, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļā, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Venecuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos krīku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Leknā un daudzveidīgā veģetācija pārvērtusi šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vākdams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, krīku pļavās, vajādams dīvainos radījumus, kas tās apdzīvo.
Par savu nometni krīku pļavās es izvēlējos sīku indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ceļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esek- vibo upi un plašākajiem krīkiem, kamēr sasniedzām vietu, kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka kanoe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie indiāņi, un, atstājuši plato galveno krīku, ienirām sīko ūdensceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.
Daži krīki, pa kuriem mēs ceļojām, bija tikai kādas desmit pēdas plati, un ūdens virsmu pilnīgi paslēpa biezs klājiens lielu krēmkrāsas ūdensrožu ar maigi rožaini ietonētām ziedlapām, kā arī mazu paparžveida ūdensaugu, kas uz slaida stublāja pacēla virs ūdens sīkus purpursārtus ziediņus. Krīku krasti bija biezi apauguši ar krūmājiem, un lielo koku nokarenie zari veidoja virs ūdens dzīvu tuneli; zari bija apvīti ar garām, plīvojošām, zaļganpelēkas spāņu sūnas bārkstīm un spilgti rozā un dzeltenu orhideju skupsnām. Ūdens bija tik biezā kārtā noklāts ar augiem, ka, sēžot kanoe priekšgalā, varēja iedomāties, kā nedzirdami ceļojat pa ziediem pārpilnu zaļu pļavu, kas maigi viļņojas jūsu kuģa ķlļūdeni. Lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un bālganiem knābjiem skaļi tarkšķēja un pārmetās no koka uz koku, kaldamies ietrunējušajā mizā, un, ja gadījās iztraucēt dumpi, no niedrēm un krīkmalas augāja uzsprāga maza krāsu eksplozija - putns šāvās vertikāli gaisā, ar rožainajām krūtīm uzliesmodams debesīs kā negaidīta raķete.
Es atklāju, ka ciemats izvietojies augstienē, kas patiesībā bija sala, jo no visām pusēm atradās pilnīgā krīku šaha galdiņa ielenkumā. Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu apmešanās vietu, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskaistākajā apkārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bārdām. Ziemas lietavās apkārtējie krīki bija pārplūduši, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lieli koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kupliem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecīgajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīvnieku pasaule.
Vakaros, piemēram, mēdza nākt padzerties krabjēdājs jenots. Tie ir dīvaina izskata radījumi maza suņa augumā ar kuplām, melnbalti svītrotām astēm, lielām, sārtām, plakanām ķepām un viscaur pelēku kažoku, kurā vienīgā pārmaiņa ir melnā maska ap acīm, kas piešķir radījumiem diezgan smieklīgu izskatu. Šie dzīvnieki staigā īpatnējā gaitā, uzmetuši kupri, izvērstām pēdām lempīgi šļūkādami, it kā ciestu no apsaldējuma čūlām. Jenots nonāca līdz ūdensmalai, kādu minūti drūmi blenza savā atspulgā, mazliet padzērās un tad pesimistiski un lēni slāja uz otru ielejas malu barības meklējumos. Viņš iebrida seklā lāmiņā un attupies grābstījās ar priekšķepu garajiem pirkstiem tumšajā ūdenī, plakšķinādams, taustīdamies un braucīdamies pa dūņām, tad pēkšņi, patīkami pārsteigts, izzvejoja kaut ko virspusē un izvilka krastā, lai apēstu. Guvums vienmēr tika uzmanīgi saspiests starp priekšķepām un notiesāts uz sauszemes. Ja tā bija varde, jenots pieturēja to un ar ašu kampienu nokoda galvu. Taču, ja tas bija viens no lielajiem saldūdens krabjiem, kā tas gadījās visbiežāk, jenots steidzās uz krastu, cik ātri vien spēdams, un, sasniedzis sauszemi, aizgrūda krabi prom no sevis. Krabis atguva līdzsvaru un draudēja jenotam ar atplestām spīlēm, un tad mednieks tika ar laupījumu galā ļoti neparastā, praktiskā veidā. Krabis ir ļoti viegli apmulsināms: ja tam neatlaidīgi vairākas reizes uzsit pa bruņām un viņš secina, ka neviens atbildes kampiens ar spīlēm nesasniedz mērķi, krabis saraujas un saīdzis atsakās piedalīties šādā vienpusējā sacensībā. Tāpēc jenots vienkārši sekoja krabim, ar garajiem pirkstiem pa laikam uzsizdams tam pa bruņām un atraudams tos atpakaļ, kad spīles pacēlās grābienam. Pēc apmēram piecām minūtēm krabis, zaudējis cerības, sarāvās un attupās. Jenots, kas līdz šim bija atgādinājis jauku, vecu dāmu, kura spēlējas ar pekinieti, izslējās un kļuva lietišķs - palēcās uz priekšu un ar vienu ašu kampienu pārkoda nelaimīgo krabi gandrīz uz pusēm.
Gar vienu ielejas malu indiāņi, kādreizējie būdas īpašnieki, bija iestādījuši dažus mango un guavas kokus, un manas uzturēšanās laikā augļi nogatavojās un pievilināja daudz radījumu. Parasti visiem priekšgalā rosījās koku dzeloņcūkas. Tās čāpoja ārā no krūmāja, atgādinādamas korpulentus, viegli iesviķoju- šus večukus; viņu lielie, apaļie deguni raustījās šurpu turpu, un mazās, diezgan skumjās acis, kas allaž izskatījās asaru pilnas, cerīgi pētīja apkārtni. Dzeloņcūkas ļoti izveicīgi uzrāpās mango kokos, garās tvērējastes apvijušas ap zariem, lai nenokristu, melnbaltās adatas grabēja starp lapām. Tad viņas atrada uz zara ērtu vietiņu, pāris reižu apvija asti ap zaru, stingri iekrampējās, attupās uz pakaļkājām un noplūca augli. Turēdamas to priekš- ķepās, viņas grozīja augli riņķī, ar lielajiem zaķa zobiem apstrādādamas mīkstumu. Tikušas galā ar mango, dzeloņcūkas reizēm uzsāka savādu spēli ar lielo kauliņu. Tupēdamas uz zara, viņas nedroši un diezgan bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, mētādamas kauliņu no ķepas ķepā, it kā nevarētu saprast, ko ar to iesākt, šad tad izlikdamās, ka kauliņš izkrīt no ķepas, un tad pēdējā brīdi to atkal saķerdamas. Pēc kādām piecām minūtēm dzeloņcūkas nometa kauliņu zemē un šļūca pa zaru uz priekšu jauna augļa meklējumos.
Reizēm, kad viena dzeloņcūka uz zara satikās aci pret aci ar otru, abas ar astēm iekrampējās zarā, attupās uz pakaļkājām un nodevās ārkārtīgi smieklīgam boksa mačam: viņas atgaiņājās un pļaukājās ar priekšķepām, izvairījās un uzbruka, dāļādamas āķus, aperkotus un sitienus, bet ne reizi viena otrai nepieskardamās.