Visas šīs izrādes laikā (tā vilkās apmēram stundas ceturksni) no pretinieču sejām ne uz bridi nepazuda neizpratne un labsirdīga interese. Tad, it kā paklausīdamas neredzamam mājienam, abas nolaidās četrrāpus un devās prom katra uz savu pusi. Es nekad neizpratu šo boksa maču jēgu un arī nespēju atklāt, kurš uzvarējis, bet tie mani bezgala uzjautrināja.
Vēl viens pievilcīgs radījums, kas mēdza apciemot augļu kokus, bija durukulijs. Šie īpatnējie pērtiķīši ar garām astēm, trausliem vāveru ķermeņiem un milzīgām ūpju acīm ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē. Viņi ieradās mazās grupās pa septiņiem vai astoņiem, un, kaut arī, ielēkdami kokos, nesacēla nekādu troksni, viņu klātbūtni drīz vien varēja noteikt pēc sarežģītās sarunas, ko viņi mielodamies uzturēja. Durukuliji raidīja visplašāko skaņu gammu, kādu jebkad esmu dzirdējis no pērtiķiem vai jebkuriem citiem šāda lieluma dzīvniekiem. Viņi sāka ar skaļu, ņurrājošu rējienu - spēcīgi vibrējošu kliedzienu, ko tie lietoja kā brīdinājumu; izgrūžot šīs skaņas, pērtiķīšu rīkles piepūlē uztūka maza ābolīša lielumā. Savukārt sarunādamies viņi izmantoja trīsulīgus pīkstienus, ņurdienus, ņaudienus, kas neatšķīrās no kaķa ņaudēšanas, un veselu virkni plūstošu, burbuļojošu skaņu, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko es jebkad biju dzirdējis. Reizēm kāds no viņiem jūtu pārpilnībā apvija roku otram ap pleciem, un tad abi sēdēja apkampušies, vervelēja un dedzīgi vērās viens otram sejā. Durukuliji bija vienīgie man zināmie pērtiķi, kas pēc visniecīgākā ierosinājuma, apskāvušies un astes savijuši, apveltīja cits citu ar visdedzīgākajiem, gluži cilvēcīgiem skūpstiem uz lūpām.
Protams, šie dzīvnieki parādījās tikai paretam; taču bija divi radījumi, kas pastāvīgi uzturējās applūdušās ielejas ūdeņos. Viens no tiem bija jauns, apmēram četras pēdas garš kaimans - Dienvidamerikas aligators. Viņš bija ļoti glīts dzīvnieks ar melnbaltu ādu, tik punainu un rievainu kā valrieksta čaumala, drakona posmaino asti un lielām, zeltaini zaļām acīm ar dzintara krāsas lāsumiņiem. Viņš bija vienīgais kaimans, kas dzīvoja šajā mazajā ūdens klajumiņā. Es tā arī nekad nesapratu, kāpēc citi viņam nepievienojās, jo krīki un upītes kādas simt pēdas tālāk mudžēt mudžēja no tiem. Tomēr šis mazais kaimans lepnā vientulībā dzīvoja ūdeņos līdzās manai būdai un vadīja savas dienas, peldēdams apkārt visai privātīpašnieciskā manierē. Otrs radījums, kas vienmēr bija redzams, bija jakana - droši vien visdīvainākais Dienvidamerikas putns. Pēc lieluma un izskata tas daudz neatšķiras no angļu irbes, bet glītais augums balansē uz garām, slaidām kājām, kas beidzas ar bunti nedabiski garu pirkstu. Pareizi pārnesot svaru, ar garo pirkstu palīdzību jakana iemanās brist pa ūdens virsmu, izmantojot takām ūdensrožu lapas un citus ūdens augus. Šo spēju dēļ jakanas dēvē arī par rožu rikšotājām.
Jakanai kaimans nepatika, toties kaimanam bija radusies pārliecība, ka Dabas māte jakanu novietojusi ūdens baseinā, lai nedaudz papildinātu viņa ēdienkarti. Tomēr viņš bija jauns un nepieredzējis reptilis, tā ka viņa centieni pielavīties putnam un to nomedīt bija nepārprotami smieklīgi. Jakana iztipināja no krūmāja, kurā mēdza pavadīt labu daļu sava laika, un devās pāri ūdeņiem, mierīgi soļodama no vienas ūdensrozes lapas uz citu, garos pirkstus izstiepusi uz visām pusēm kā zirnekļa taustekļus, un lapas tikai pavisam viegli iegrima zem viņas svara. Pamanījis jakanas tuvošanos, kaimans nekavējoties ienira, līdz virs ūdens rēgojās tikai acis. Peldot tuvāk un tuvāk putnam, ūdens virsmu nepāršķēla nekāda ņirboņa, taču kaimana galva rēgojās cauri ūdenim. Jakana, kas čakli līkņāja starp ūdensaugiem, meklēdama kāpurus, gliemežus un sīkas zivtiņas, reti kad pamanīja kaimana tuvošanos un droši vien būtu viegli kritusi tam par upuri, ja vien to nepaglābtu kāds apstāklis. Tiklīdz kaimans bija nonācis desmit vai divpadsmit pēdu attālumā no medījuma, viņš tā satraucās, ka nevis ienira dziļāk un pietuvojās jakanai no apakšas, bet gan pēkšņi sāka mežonīgi kulstīt asti un traucās uz priekšu kā motorlaiva, saceldams tādus šļakstus, ko pamanītu pat visaprobežotākais putns; tad ja- kana ar spalgiem trauksmes kliedzieniem pacēlās gaisā, mežonīgi vicinādama savus pureņu dzeltenos spārnus.
Kādu laiku man neienāca prātā brīnīties, kāpēc jakana lielāko daļu dienas pavada niedrājā vienā ezera malā. Tomēr, izpētījis niedru laukumu, es atklāju iemeslu - atradu purvainajā zemē no ūdenszālēm glīti veidotu sedziņu, uz kuras gulēja četras apaļas krēmkrāsas olas, bagātīgi klātas ar šokolādes brūniem un sudrabainiem plankumiņiem. Putns droši vien bija tās perējis jau labi ilgi, jo dažas dienas vēlāk es atradu ligzdu tukšu un vēl pēc pāris stundām redzēju jakanu vadām savus mazuļus pirmajā pastaigā.
Jakana iznāca no niedrāja, izrikšoja uz ūdensrožu lapām, tad apstājās un paskatījās atpakaļ. Pēc tam no niedrāja iznira viņas četri putnēni, kas savās zeltaini melnajās pūkās atgādināja milzīgas kamenes ar garām kājām un tieviem pirkstiem, trausliem kā zirnekļu tīkli. Mazuļi rindā sekoja mātei, allaž palikdami vienu lapu iepakaļ, un pacietīgi gaidīja, kamēr māte visu pārbaudīja, pirms devās uz priekšu. Viņi visi varēja sapulcēties uz vienas no lielajām šķlvjveida lapām un bija tik mazi un viegli, ka lapa zem kopējā svara iegrima pavisam nedaudz. Tiklīdz kaimans ieraudzīja putnēnus, viņš, protams, divkāršoja savus pūliņus, bet jakana bija ļoti vērīga māte. Viņa turēja savu perējumu tuvu krastam, un, ja kaimans izrādīja tuvošanās pazīmes, mazuļi nekavējoties ienira no lapām ūdenī un brīnumainā kārtā jau pēc mirkļa atradās uz sauszemes.
Kaimans lika lietā visas sev zināmās metodes - piepeldēja, cik tuvu vien iespējams, nenododot sevi, vai ari ienira zem ūdensaugu segas un tad pacēlās virspusē tā, ka ūdensaugi gandrīz pilnīgi nosedza tā purnu un acis. Tur viņš pacietīgi gulēja, dažreiz pat pavisam tuvu krastam, droši vien cerēdams noķert jakanas, pirms tās aizklīst pārāk tālu. Veselu nedēļu viņš izmēģināja katru no šīm metodēm un tikai vienu reizi nonāca daudzmaz tuvu sekmīgam rezultātam. Tajā dienā kaimans bija pavadījis karstās pusdienlaika stundas, pilnīgi atklāti gulēdams ezera vidū un lēni riņķodams apkārt, lai varētu paturēt acīs visu, kas notiek krastā. Vēlu pēcpusdienā viņš piepeldēja pie ūdensaugu malas un pamanījās noķert mazu vardīti, kas bija sauļojusies ūdensrozes zieda vidū. Šī panākuma spārnots, kaimans piepeldēja pie ūdensaugu plosta, kas bija nosēts ar sīkiem ziediņiem, un panira zem tā. Tikai pēc pusstundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem citās mazā ezera malās es nopratu, ka viņš paslēpies zem ūdenszālēm. Koncentrēju uz tām savu tālskati, un, kaut arī viss puduris nebija lielāks par durvīm, man vajadzēja vērot gandrīz desmit minūtes, lai kaimanu pamanītu. Viņš bija gandrīz pašā centrā, un, iznirstot virspusē, starp viņa acīm bija nogūlusies ūdenszāļu virtene ar mazu rozā ziedu pušķīti virsū. Viņš izskatījās mazliet šķelmīgs, it kā būtu uzlicis galvā mazu, koķetu cepurīti; tomēr par slēptuvi tā kalpoja lieliski. Pagāja vēl pusstunda, līdz parādījās jakana, un tad sākās drāma.
Māte, kā allaž, pēkšņi iznira no niedrāja, izsmalcināti kājas cilādama, aizbrida pa lapām, pagriezās un sauca savu perējumu, kas iztipināja aiz viņas kā neparastu uzvelkamo rotaļlietu virtene; sadrūzmējušies uz ūdensrozes lapas, mazuļi apstājās un pacietīgi gaidīja tālākus norādījumus. Māte lēni aizvadīja viņus tālāk ezerā un vienlaikus arī baroja. Viņa mēdza balansēt uz vienas lapas, noliekusies satvert otru lapu knābī, pacelt gaisā un pagriezt, kamēr lapa apgriezās ūdens virspusē otrādi. Parasti pie tās bija pieķēries milzīgs daudzums sīku kāpuru, dēļu, gliemežu un mazu vēžveidīgo. Putnēni sadrūzmējās apkārt un aizrautīgi knābāja, uzlasīdami šo cienastu, kamēr lapas apakša bija tīra; pēc tam visi pārvietojās uz nākamo.