Tieši Vipsneidā un pirmo četru ekspedīciju laikā manī modās bažas par zoodārziem. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka zoodārzi ir ļoti nozīmīgas organizācijas. Šaubas raisījās par vispārējo ievirzi un vairāku zoodārzu vadības stilu. Pirms ierašanās Vipsneidā es, kā jau zoomaniaks, uzskatīju, ka jebkāda, pat vismaigākā zoodārzu kritika ķers mani pašu kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr, iepazinis Vipsneidu un dzīvnieku vākšanas gaitā arī lielu skaitu citu zoodārzu, es jutu augam un briestam nemieru. Ieguvis pieredzi, es sapratu, ka jebkurā zoodārzā ir daudz kas kritizējams, turklāt noteikti kritizējams, ja vēlos, lai tik nozīmīgas organizācijas kā zoodārzi izkļūtu no sastinguma, kādā lielākā to daļa šķita ieslīgusi vai arī atradusies jau kopš dibināšanas. Tomēr ir viegli kritizēt virves dejotāju, ja pats nekad neesi mēģinājis noiet pa virvi, tāpēc es aizvien vairāk tiecos nodibināt pats savu zoodārzu.
Kad ļaudis atklāja, ko esmu nolēmis darīt, viņu reakcija ļāva secināt, cik zemu cilvēki vērtē zoodārzus. Ja būtu darījis zināmu, ka grasos atvērt plastmasas pudeļu ražotni, dibināt popgrupu, striptīza klubu vai kaut ko cilvēcei tikpat nepārprotami noderīgu, es, protams, būtu saņēmis pilnīgu atzinību. Bet zoodārzu? Vietu, kurp vecāki negribīgi aizved bērnu, lai tas pajātu uz ziloņa un dabūtu vēdergraizes no saldējuma? Vietu, kur dzīvnieki tiek turēti ieslodzījumā? Tas taču nevar būt nopietni domāts? Kāpēc tieši zoodārzu?
Zināmā mērā es šos uzskatus sapratu un pat tiem piekritu. Uz jautājumu bija grūti atbildēt, jo vidusmēra cilvēka un manis paša uzskati par zoodārzu bija krasi atšķirīgi. Galvenā problēma bija tā, ka gan agrāk, gan vēl tagad tikai ļoti nedaudzi cilvēki - vienalga, zinātnieki vai nē - spējuši pienācīgi novērtēt laba zoodārza nozīmi. Zoodārzus vienkārši neuzskata par nopietnām zinātniskām iestādēm un netic, ka tajos iespējams veikt ievērojamu pētniecisku, zinātnisku un izglītojošu darbu. Šādu uzskatu lielākoties kultivējuši paši zoodārzi, jo pārlieku daudzi no tiem vienkārši neapzinās savu zinātnisko potenciālu un turpina sabiedrības acīs popularizēt sevi kā izklaides vietas. Tādējādi nav brīnums, ka gan sabiedrības, gan zinātnieku brālības acīs zoodārzs ir tāda pati izklaides vieta kā cirks - ne tik mobils un mazāk apnīkstošs, taču no zinātniskā viedokļa tikpat mazvērtīgs. Zoodārzi paši veicinājuši šāda uzskata izplatību, jo lielākajai daļai cilvēku "zinātnisks" ir tas pats kas "garlaicīgs", un tas kaitē kases ienākumiem.
Zoodārzs spēj piedāvāt tādas iespējas, ar kādām neviena cita līdzīga organizācija nespēj sacensties. Labs zoodārzs var būt vienlaikus zinātniska laboratorija, izglītības iestāde un dabas aizsardzības šūniņa. Mūsu bioloģiskās zināšanas par pašiem parastākajiem dzīvniekiem ir mulsinoši niecīgas, un tieši informācijas uzkrāšanas ziņā zoodārzi var būt ārkārtīgi vērtīgi. Nenoliedzami, ka šādā veidā iespējams sniegt ieguldījumu dzīvnieku aizsardzībā savvaļas apstākļos, jo nav jēgas runāt par sugu aizsardzībā, pirms nav izpētīts, kā tā darbojas. Pareizi vadīts zoodārzs spēj nodrošināt iespējas tieši šādam darbam.
Kaut arī novērot dzīvniekus savvaļā nenoliedzami ir daudz saistošāk, lielu daļu dzīvnieku bioloģisko aspektu ērtāk pētīt tieši zoodārzos, un dažus no tiem iespējams izzināt tikai tad, ja dzīvnieks atrodas ierobežotā vidē. Piemēram, brīvā dabā ir praktiski neiespējami precīzi izsekot dzīvnieku grūtniecībai un mazuļu ikdienas attīstībai. To visu var izpētīt zoodārzā. Tādējādi pareizi organizēti un vadīti zoodārzi, ja dzīvnieki tajos tiek pienācīgi pētīti un iegūtie dati pierakstīti, kļūst par milzīgām vērtīgu datu bāzēm.
Zoodārziem ir nozīmīga loma arī izglītības jomā. Mūsdienās, kad milzīgo pilsētu stateniskajos zārkos, ko sauc par augstceltnēm, cilvēce radījusi jaunu paaudzi, kas nav redzējusi ne suni, ne kaķi, ne zelta zivtiņu vai papagaillti un uzskata, ka piens rodas pudelēs, nemaz nenojaušot par zāles un govs līdzdalību šajā sarežģītajā procesā, šai un nākamajai paaudzei zoodārzi ir vienīgā iespēja uzzināt, ka mūsu planētu cenšas apdzīvot vēl ari citi dzīvnieki.
Visbeidzot zoodārziem var būt nenovērtējama nozīme sugu saglabāšanas jomā. Pirmkārt, tiem jācenšas panākt savu aprūpējamo dzīvnieku iespējami pilnīga vairošanās, tādējādi apturot sugas iznīkšanu savvaļā. Vēl nozīmīgāk ir izveidot to sugu pavairošanas grupas, kuru pārstāvju skaits savvaļas apstākļos kļuvis kritiski zems. Daudzi zoodārzi sekmīgi nodarbojušies ar to un turpina nodarboties arī mūsdienās.
Apmēram tūkstotim sugu mūsdienās draud iznīcība, un lielākoties sugu īpatņu skaits sarucis tik niecīgs, ka papildus parastajām metodēm atlikušo indivīdu saglabāšanai noteikti nepieciešams izstrādāt kontrolētu pavairošanas programmu. Daudzu gadu gaitā esmu runājies ar cilvēkiem (arī ar zoodārzu direktoriem), un šķiet, ka viņi tikai aptuveni nojauš, kādas iespējas dabas aizsardzības jomā paver kontrolēta pavairošanas programma nebrīves apstākļos, un tik tikko izprot tās ievērojamo nozīmi un nepieciešamību. Tomēr pēdējā laikā progresīvākie zoodārzi un reālistiskāk noskaņotie dabas aizsardzībā iesaistītie cilvēki sākuši uzsvērt "zooloģisko banku" nozīmi atsevišķu sugu saglabāšanā. Sauksim šīs sugas par grūtībās nonākušām. Tas nozīmē - kad šīs sugas pārstāvju skaits savvaļā sasniedzis noteiktu zemu līmeni, jāpieliek visas pūles, lai šo skaitu saglabātu, vienlaikus profilaksei zoodārzā jāizveido dzīvotspējīga pavairošanas grupa vai, vēl labāk, īpaši šīs sugas vajadzībām jānodibina pavairošanas centrs. Tātad, ja suga savvaļā pilnīgi izzustu, mūsu rīcībā būtu pavairošanas kodols, ar kura palīdzību gadu gaitā varētu mēģināt sugu no jauna atgriezt kādreizējās izplatības vietās.
Šāda veida pavairošana nebrīves apstākļos jau palīdzējusi vairākām sugām - varētu pat teikt, ka tās izglābusi: tādas sugas ir Dāvida brieži, Eiropas bizons (sumbrs), baltraibā govjanti- lope, Havaju zoss un citas. Taču šajā darbībā iesaistītie zoodārzi joprojām ir mazākumā un spēj palīdzēt tikai pavisam nedaudzām sugām. To dzīvnieku saraksts, kam nepieciešama šāda palīdzība, aug šausminošā ātrumā. Man bija pilnīgi skaidrs - nepievēršot lielāku uzmanību šai konkrētajai dabas aizsardzības formai, veselam birumam sugu draud pilnīgas izzušanas briesmas.
Es uzskatīju, ka jau pastāvošajiem zoodārziem daudz lielākā mērā jāpievēršas šim ārkārtīgi steidzamajam uzdevumam, savukārt ikvienam jaunizveidotam zoodārzam šis uzdevums jāizvirza par savu prioritāti. Patiesību sakot, vairs nav vajadzīgi lieli, visaptveroši zoodārzi; to vietā jāstājas mazākiem, specializētiem centriem, kuros viss laiks un spēki veltīti pašu apdrau- dētāko sugu kontrolētai pavairošanai. Vēl jo vairāk, šādi centri varētu palīdzēt neievērojamiem, neizskatīgiem radījumiem, kurus zemās pārdošanas vērtības dēļ parasti atstāj novārtā; tie koncentrētu uzmanību apdraudēto sugu pavairošanas grupu veidošanai un uzturēšanai (vismaz tik ilgi, kamēr dzīvnieku skaits grupā pietiekami audzis un sugai vairs nedraud izmiršana), un pats zoodārzs kļūtu ne tikai par patvēruma vietu, bet arī par pētniecības centru un, vēl svarīgāk, izglītības iestādi. Dzīvnieku, īpaši reto un vārīgo sugu kopšana ir māksla, kas jāapgūst un jāpilnveido. Diemžēl gan agrāk, gan šur tur arī mūsdienās dzīvnieku aprūpei zoodārzos tiek pieņemti tādi cilvēki, kas savas niecīgās spējas ar daudz labākiem rezultātiem varētu likt lietā citās nozarēs.