Es apzvanīju visus lielākos pilsētas veikalus. Visi izturējās ārkārtīgi laipni, taču palīdzību nepiedāvāja - viņiem gluži vienkārši nebija piemērotu telpu šādai izrādei, lai cik interesanta tā būtu. Tad es piezvanīju pēdējam veikalam savā sarakstā - milzīgam tirdzniecības centram, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Man par lielu prieku, veikala vadība izrādīja dzīvu interesi un uzaicināja mani ierasties, lai apspriestu darījumu. Tā radās "Darela zvērnīca".
Pagrabstāvā tika izbrīvēta liela telpa, uzbūvēti plaši krātiņi, sienas gaumīgi izrotātas ar krāšņām tropisko mežu ainavām, un dzīvnieki no aukstuma un mitruma ārpasaulē tika pārvesti greznā, spoži apgaismotā un labi apsildītā mājoklī. Kases ieņēmumi tik tikko nosedza rēķinus par barību, bet dzīvnieki nu baudīja siltumu un ērtības un bija labi paēduši, vienlaikus ne- noplicinot manus līdzekļus. Ticis vaļā no šīm grūtībām, es varēju visus spēkus veltīt zoodārza vietas meklēšanai.
Būtu apnicīgi šeit aprakstīt visas vilšanās, kādas piedzīvoju meklējumu laikā, vai arī uzskaitīt visus tos mērus, pilsētu pilnvarotos, parku pārvaldniekus un sanitāros inspektorus, ar kuriem tikos un kurus centos pārliecināt. Pietiks, ja pieminēšu, ka reizēm man galva plīsa pušu no pūliņiem ieskaidrot pēc izskata gluži saprātīgiem cilvēkiem, ka zoodārzs pilsētā būs pati labākā atrakcija. Spriežot pēc viņu reakcijas, varētu iedomāties, ka grasos uz mola novietot atombumbu.
Tostarp dzīvnieki, nenojauzdami sev draudošās briesmas, darīja visu iespējamo, lai mūsu dzīve nekļūtu pārāk vienmuļa. Piemēram, kādu dienu babuīnu mātīte Džordžīna nosprieda, ka Bornmutā jābūt vēl kaut kam interesantākam par Dž. Dž. Al- lena veikala iekštelpām. Par laimi, tā bija svētdiena, kad veikalā neviena nebija - baidos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.
Es tobrīd dzēru tēju, tieši grasīdamies doties uz veikalu, lai pabarotu dzīvniekus un iztīrītu būrus, kad iezvanījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klausuli.
- Vai Darela kungs? - apvaicājās dobja, sērīga balss.
- Jā, klausos.
- Te no policijas, ser. Viens no jūsu pērtiķiem ir izbēdzis, un es nodomāju, ka jūs to vēlēsieties zināt.
- Dievs augstais, kurš no viņiem? - es iesaucos.
- Nudien nezinu, ser. Liels un brūns. Izskatās gaužām negants, ser, tāpēc es nolēmu jums paziņot.
- Jā, liels paldies. Kur tas atrodas?
- Šobrīd vienā no lielajiem skatlogiem. Taču nedomāju, ka viņš grasās tur ilgi uzturēties. Vai viņš kož, ser?
- Ļoti iespējams. Neejiet tam tuvumā. Es tūlīt ieradīšos, - es teicu un nosviedu klausuli.
Es iesēdos taksometrā, un mēs trakā ātrumā nesāmies uz pilsētas centru, ignorēdami ātruma ierobežojumus. Nospriedu, ka zināmā mērā esam policijas dienestā. Samaksājis par braucienu, tūlīt pat pamanīju vienā no Allena veikala skatlogiem valdošo haosu. Skatlogā bija gaumīgi izkārtoti vairāki guļamistabas garnitūras priekšmeti. Tur bija liela gulta, augsta guļamistabas lampa un uz grīdas glīti izklātas vairākas dūnu segas. Vismaz tā skatlogs bija izskatījies, kad dekorators bija beidzis darbu. Tagad tur izskatījās kā pēc viesuļvētras. Lampa bija apgāzusies un izsvilinājusi lielu caurumu vienā no segām, veļa norauta no gultas, spilvens un palagi izgreznoti ar glītiem pēdu nospiedumu rakstiem. Gultā sēdēja Džordžīna, līksmi lēkāja pa matraci un raidīja mežonīgas grimases sašutušiem baznīcēniem, kas bija sadrūzmējušies uz ietves skatloga priekšā. Es iegāju veikalā un ieraudzīju aiz frotē dvieļu kaudzes kā slēpnī nogūlušos divus ražena auguma policistus.
- Ak, - viens no viņiem atvieglots iesaucās, - jūs esat klāt, ser. Redziet, mēs negribējām sākt to tvarstīt, jo zvērs mūs nepazīst, un mēs domājām, ka ar savu rīcību varam to vēl vairāk satracināt.
- Nedomāju, ka šo dzīvnieku kāds var satracināt vēl vairāk, - es rūgti atteicu. - Viņa patiesībā ir pilnīgi nekaitīga, taču vienmēr saceļ tračus un izskatās bīstama… īstenībā tā ir tikai izlikšanās, ticiet man.
- Tiešām? - viens no policistiem pieklājīgi, tomēr bez pārliecības balsī pārvaicāja.
- Es mēģināšu viņu sagūstīt turpat skatlogā, bet, ja viņa izspruks, es vēlos, lai jūs nogrieztu viņai ceļu. Dieva dēļ, neielaidiet viņu porcelāna izstrādājumu nodaļā!
- Viņa jau izskrēja cauri porcelāna nodaļai, - viens no policistiem drūmā labpatikā paskaidroja.
- Vai kaut ko sadauzīja? - es vārgā balsī noprasīju.
- Nē, ser, par laimi, ne, viņa tikai izskrēja cauri nodaļai. Mēs ar Bilu, protams, dzināmies pakaļ, tāpēc viņa neuzkavējās.
- Jebkurā gadījumā, neielaidiet viņu tur vēlreiz. Nākamreiz mums varētu nepaveikties.
Pa to laiku ar citu taksometru bija ieradušās Džekija un mana māsa Margo, un mēs jau bijām pieci gūstītāji. Nodomāju, ka kopīgiem spēkiem mums vajadzētu izdoties Džordžlnu sagūstīt. Izvietojis abus policistus, māsu un sievu stratēģiskās pozīcijās porcelāna izstrādājumu nodaļas durvju sardzē, es iekāpu skatlogā, kur Džordžīna joprojām lēkāja pa savandīto gultu un rādīja skatītāju pūlim neķītras grimases.
- Džordžīna, - es teicu klusā, mierinošā balsī, - nāc nu, nāc pie tētiņa.
Džordžīna pār plecu uzmeta man pārsteigtu skatienu. Kamēr tuvojos, viņa cieši nopētīja manu seju un nosprieda, ka tās izteiksme neatbilst medainajai balsij. Viņa saspringa un pāri joprojām gruzdošajai segai ar varenu lēcienu uzlidoja uz pamatīgās frotē dvieļu kaudzes, kas veidoja skatloga dekorāciju fonu. Valnis nebija konstruēts tā, lai izturētu ar pilnu sparu ielēkuša babuīna svaru, tādēļ tajā pašā mirkli sabruka un Džordžīna kopā ar daudzkrāsainu dvieļu kaskādi novēlās zemē. Viņa mežonīgi spārdījās, lai izķepurotos, un tas viņai izdevās tieši tajā mirklī, kad es metos virsū, lai to noķertu. Ar histērisku ķērcienu Džordžīna no skatloga ielidoja veikala dziļumā. Es atbrīvojos no dvieļiem un metos viņai pakaļ. Manas māsas griezīgais spiedziens vēstīja, kur Džordžīna tobrīd atradās - krīzes situācijās viņa mēdz spiegt gluži kā lokomotīve. Džordžīna, no viņas izvairījusies, tupēja uz letes, vēroja mūs mirdzošām acīm un no sirds izbaudīdama rotaļu. Bargu vaigu rādīdami, mēs tuvojāmies viņai vienotā frontē. Letes galā pie griestiem karājās Ziemassvētku rotājums no ileksa zariem, vizuļiem un kartona zvaigznēm. Veidojums pēc formas atgādināja kroņlukturi un, pēc Džordžīnas domām, bija lieliskas šūpoles. Viņa aizdipināja līdz letes galam un mirklī, kad mēs metamies viņai pakaļ, palēcās un gluži kā vecīgs Fērbenkss [10] pieķērās veidojumam. Dekorācija tūlīt pat izjuka un Džordžīna novēlās zemē, pietrausās kājās un aizauļoja ar vizuli aiz auss.
Veselu pusstundu mēs skraidījām šurpu turpu pa tukšo veikalu, un Džordžīna allaž atradās soli priekšā. Kancelejas piederumu nodaļā viņa nogrūda zemē lielu kaudzi kantora grāmatu, brīdi piebremzēja, lai pārbaudītu, vai mežģīņu sedziņas gadījumā nav ēdamas, un atstāja lielu, dekoratīvu peļķi galveno kāpņu lejasgalā. Kad policisti jau sāka aizelsties un es izmisumā zaudēju cerības noķert sasodīto dzīvnieku, Džordžīna beidzot pārrēķinājās. Viegliem soļiem lēkšodama mums pa priekšu, pērtiķiene nonāca pie, viņasprāt, lieliska slēpņa - stateniski novietotiem linoleja ruļļiem. Viņa iespruka starp ruļļiem un izrādījās iesprostota, jo ruļļi bija salikti tā, ka veidoja mazu, četrstūrainu telpu ar trim sienām un bez izejas. Mēs aši nosprostojām linoleja slazda izeju. Savilcis seju bargā grimasē, es tuvojos Džordžīnai; viņa tupēja zemē un, mežonīgi spiegdama, lūdzās pēc žēlastības. Es metos uz priekšu, lai viņu sagrābtu, un tajā mirklī pērtiķiene pašāvās man zem rokas; es apsviedos, cenzdamies viņu noķert un piegrūdos vienam no masīvajiem linoleja ruļļiem. Pirms vēl paguvu rulli notvert, tas gāzās lejā un kā gigantisks steks iegāza vienam no policistiem precīzi pa ķiveri. Nabaga vīrs pastreipuļoja atpakaļ; Džordžīna tobrīd aši paskatījās uz mani un nolēma, ka viņai vajadzīga policijas aizstāvība. Viņa metās klāt policistam, kurš joprojām grīļojās, cieši apvija rokas ap viņa kājām un, pāri plecam blenzdama uz mani, ņēmās spiegt. Es piesteidzos, sagrābu pērtiķienes spalvainās ķepas un skaustu un atrāvu viņu no policista kājām.