- Velns parāvis! - policists iesaucās spēcīgu emociju pārpilnā balsī. - Es jau domāju, ka gals klāt.
- Ak, viņa nebūtu jums kodusi, - es paskaidroju, cenzdamies pārkliegt Džordžīnas aizsmakušos ķērcienus. - Viņa pie jums meklēja glābiņu no manis.
- Velns parāvis! - policists atkārtoja. - Lai nu kā, esmu priecīgs, ka tas reiz beidzies.
Mēs ieslodzījām Džordžīnu atpakaļ krātiņā, pateicāmies policistiem, sakārtojām savandīto veikalu, iztīrījām krātiņus un pabarojām dzīvniekus, un tad braucām mājup izbaudīt tik ļoti nopelnīto atpūtu. Tomēr visu atlikušo dienas daļu es lecu vai no ādas ārā ikreiz, kad iezvanījās telefons.
Otrs radījums, kas visiem spēkiem pūlējās sagādāt mums piedzīvojumus, bija šimpanze Čalmondelijs Sentdžons. Sākās ar to, ka viņš, tikko iekārtojies mājā un pakļāvis manu māti un māsu savām iegribām, pamanījās saaukstēties un iedzīvoties bronhītā. Atveseļojies viņš tomēr joprojām jutās vārgs, tāpēc es paziņoju, ka Čalmondelijam vismaz šajā ziemā nāksies staigāt apģērbtam, lai nesaaukstētos vēlreiz. Dzīvodams mājā, viņš jau bija valkājis plastikāta bikses un autiņbiksītes, tāpēc zināja, kas ir apģērbs.
Tikko biju darījis šo lēmumu zināmu mātei, viņas acis priekā iemirdzējās; māte čakli ķērās pie adīšanas un rekordātri sagādāja šimpanzēm visdažādākās bikses un svīterus, kas priecēja aci gan ar košajām krāsām, gan sarežģītajiem rakstiem. Tā nu Čalmondelijs Sentdžons mēdza laiski zvilnēt uz viesistabas palodzes, katru dienu ģērbies citā uzvalkā, un bezrūpīgi mieloties ar ābolu, pilnībā ignorējot sajūsminātos vietējo bērnu barus, kas, pārkārušies dārza vārtiņiem, aizgūtnēm viņu vēroja.
Cilvēku attieksme pret Čalmondeliju man likās ļoti interesanta. Piemēram, bērni viņu uzskatīja vienkārši par dzīvnieku, kam piemīt dīvaina līdzība ar cilvēku un kas spēj tos sasmīdināt. Baidos, ka pieaugušie gan nebija tik saprātīgi. Vairākas reizes pēc izskata gluži inteliģenti cilvēki man vaicāja, vai Čal- mondelijs prot runāt. Es vienmēr atbildēju, ka šimpanzēm, protams, ir pašiem sava ierobežota valoda. Taču iztaujātājiem prātā bija pavisam kas cits - viņi vēlējās zināt, vai Calmondelijs spēj runāt kā cilvēks, vai ar viņu var apspriest politisko situāciju, auksto karu vai tamlīdzīgus interesantus tematus.
Taču visneparastāko jautājumu man uzdeva kāda pusmūža sieviete vietējā golfa laukumā. Es mēdzu jaukās dienās aizvest Čalmondeliju uz turieni un ļāvu viņam pakāpelēt priedēs, kamēr pats sēdēju un lasīju vai rakstīju. Todien Čalmondelijs kādu pusstundu bija lēkājis pa zariem man virs galvas, tad, garlaicības mākts, ierāpies man klēpī un nu centās iekārdināt mani kutināšanas rotaļai. Tajā brīdī no golfa laukuma krūmiem parādījās šī dīvainā sieviete; ieraudzījusi Čalmondeliju un mani, viņa spēji apstājās un vērās uz mums. Sieviete neizrādīja pārsteigumu, kāds parasti atspoguļojās cilvēku sejās, redzot golfa laukumā šimpanzi koši rakstainā džemperī. Viņa pienāca tuvāk un cieši vērās uz pērtiķi man klēpī. Tad viņa pagriezās pret mani un ieurbās manī ar skatienu.
- Vai viņiem ir dvēsele? - viņa apvaicājās.
- Nezinu, kundze, - es atbildēju. - Neesmu drošs, vai man pašam tāda ir, tāpēc nudien nespēju ar pārliecību to apgalvot par šimpanzi.
- Hmm, - viņa noteica un devās tālāk. Čalmondelijs nudien spēja īpatnēji ietekmēt cilvēkus.
Čalmondelija uzturēšanās mājās, protams, bija aizraujošs piedzīvojums. Savas personības un apķērīguma dēļ viņš bija viens no interesantākajiem dzīvniekiem, kādi man jebkad piederējuši. Visvairāk mani iespaidoja Čalmondelija atmiņa, kas, pēc manām domām, bija gluži vai fenomenāla.
Man tobrīd piederēja Lambretta motocikls ar blakusvāģi, un es nodomāju - ja Čalmondelijs tajā sēdētu mierīgi un nemēģinātu lēkt ārā, es varētu viņu aizvest ekskursijās uz laukiem. Pirmajā reizē es vienkārši apbraucu apkārt golfa laukumam, lai redzētu, kā šimpanze izturēsies. Čalmondelijs sēdēja blakusvāģi ārkārtīgi iznesīgi un majestātiski vēroja garāmslīdošo ainavu. Ja neņem vērā liekšanos ārā no blakusvāģa un centienus sagrābt apdzītos velosipēdistus, viņa uzvedība bija nevainojama. Pēc tam es ar motociklu aizbraucu līdz vietējai garāžai uzpildīties. Čalmondeliju apbūra garāža, savukārt viņš pats apbūra garāžas īpašnieku. Čalmondelijs uzliecās no blakusvāģa un uzmanīgi vēroja, kā tiek noskrūvēts benzīna tvertnes vāciņš; kad parādījās šļūtene un sāka guldzēt benzīns, viņš pārsteigts ņēmās klusi ūjināt.
Lambretta motocikli spēj nobraukt neticami garus attālumus, patērējot ļoti maz benzīna, un, tā kā es braucamo bieži nelietoju, pagāja kādas divas nedēļas, līdz atkal vajadzēja uzpildīt benzīnu. Mēs tobrīd atgriezāmies no viesošanās vietējās dzirnavās, kur tikām apciemojuši Čalmondelija draugu melderi. Šis jaukais cilvēks, liels Čalmondelija cienītājs, allaž pacienāja mūs ar svaigu tēju; mēs mēdzām sēdēt rindā virs aizsprosta, vērot garām peldošās ūdensvistiņas, malkot tēju un nodoties pārdomām. Pa ceļam no tējas dzeršanas es ievēroju, ka benzīns motociklā gandrīz beidzies, tāpēc nogriezos uz garāžas pusi.
Pļāpādams ar garāžas īpašnieku, es pamanīju, ka viņš pārsteigts blenž man pāri plecam. Es aši pagriezos, lai redzētu, kādas blēņas pērtiķis dara. Ieraudzīju, ka Čalmondelijs no bla- kusvāģa pārrāpies uz sēdekli un aizrautīgi cenšas noskrūvēt benzīna tvertnes vāciņu. Tas nudien bija ievērojams atmiņas spēju paraugdemonstrējums. Pirmkārt, viņš tikai vienu reizi bija redzējis, kā tiek uzpildīts benzīns, turklāt tas bija noticis pirms divām nedēļām. Otrkārt, viņš no daudzveidīgajām Lam- bretta detaļām bija pratis atrast vajadzīgo. Mani tas pārsteidza gandrīz tikpat ļoti kā garāžas īpašnieku.
Taču gadījums, kad Čalmondelijs mani visvairāk pārsteidza ne tikai ar atmiņu, bet arī ar novērošanas spējām, bija saistībā ar mūsu viesošanos Londonā - vispirms, lai uzstātos televīzijā, pēc tam, lai nolasītu lekciju. Māsa aizveda mūs uz Londonu; Čalmondelijs brauciena laikā sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garāmslīdošo ainavu. Kad bijām nobraukuši apmēram pusi ceļa, es ierosināju apstāties un iedzert. Ceļojot kopā ar Čalmondeliju, jābūt īpaši piesardzīgiem krodziņu izvēlē, jo ne katrs krodzinieks ar prieku uzņems savā iestādē šimpanzi. Beigu beigās mēs atradām mājīga izskata bāru un piestājām. Mums par atvieglojumu un Čalmondelijam par prieku, bāra īpašniece bija liela dzīvnieku mīļotāja, un viņa un Čalmondelijs tūlīt pat viens otram iepatikās. Viņam ļāva starp galdiņiem paspēlēt "sunīšus", līdz ūkai pielēja ar apelsīnu sulu un sabaroja ar kartupeļu čipsiem, pat atļāva uzrāpties uz bāra letes un nodejot kara deju kāju piesitienu un kareivīgu saucienu pavadībā. Abi tik cieši sadraudzējās, ka Čalmondelijs nepavisam negribēja doties prom. Ja Čalmondelijs būtu Karaliskā Automoto kluba inspektors, viņš šim krodziņam piešķirtu divpadsmit zvaigznītes.