NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"
Ikvienam, kam ir jelkāds sakars ar zoodārziem, būs, kaut negribot, jāatzīst, ka zoodārzu arhitektūrai ir gaužām maz kopēja ar mākslu. Praktiski jebkurš arhitekts zoodārzā rīkojas kā bez uzraudzības atstāts mazulis, kas pirmo reizi mūžā ticis pie ķieģeļu kaudzes, un rada tik atbaidošas celtnes, it kā to autors būtu piecus gadus vecs, garīgi atpalicis bērns.
Galvenā problēma zoodārzu arhitektūrā gan pagātnē, gan lielā mērā arī tagadnē ir tāda, ka cilvēki konstruējuši celtnes, kas arī domātas cilvēkiem. Varētu izklausīties divaini, tomēr nākas uzsvērt, ka jebkuram arhitektūras projektam dzīvnieku vajadzībām jāatbilst sekojošām prasībām tieši šādā secībā:
1) dzīvnieka vajadzības,
2) dzīvnieku kopēju vajadzības,
3) apmeklētāju vajadzības, kuri vēlas dzīvnieku redzēt,
4) arhitekta un dārznieka estētiskās vajadzības.
Pavērojot vidēju zoodārzu, atklājas, ka pārlieku bieži šī svarīguma kārtība īstenota ačgārni. Attiecīgi iespējams redzēt būvi, kas no arhitektūras viedokļa ir īsts sapnis un ļoti tīkama arī publikai, taču neder ne dzīvniekiem, ne apkalpojošajam personālam. Tā ir, ja atļauts lietot šādu terminu, "antropomorfiska arhitektūra", kuras rašanās izskaidrojama divējādi.
Pirmkārt, arhitekts skaidri zina, ko viņš un apmeklētāji vēlas redzēt, - kaut ko lielu un skaistu (tādējādi nomierinot sirdsapziņas ēdas par dzīvnieku iedomātās nebrīves skarbumu), taču nepavisam nezina, ko vēlas dzīvnieki; tā kā parasti starp arhitektu un dzīvnieku aprūpētājiem nepastāv pilnīgi nekāda sadarbība, rodas šādi arhitektūras briesmoņi.
Būtu muļķīgi vēlēties, lai ikvienam zoodārzu arhitektam būtu zināšanas zooloģijā, tāpat kā nevar gaidīt godīgumu no
katra politiķa, taču būtu ļoti jauki, ja arhitekts izprastu atšķirību starp žirafi un susuri, gluži tāpat, kā politiķim nāktu par labu atšķirt labo no ļaunā. Spriežot pēc galaprodukta, tā vien izskatās, ka lielākoties arhitektam ir dota pilnīga rīcības brīvība, ko tas arī izmanto un rada no arhitektūras viedokļa ideālu celtni, gandrīz nemaz vai vispār neņemot vērā ne dzīvnieka, ne apkalpojošā personāla vajadzības. Pārlieku daudzos modernos zoodārzos redzami būri, kas nepavisam nav ideāli tajos mītošajiem dzīvniekiem, tomēr apmeklētāji tos dīvainā kārtā gandrīz nemaz nenopeļ, ja vien būri ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu attieksmi, daudzos zoodārzos spiesti būvēt aizvien lielākus un lielākus mājokļus dzīvniekiem, kuri izmanto varbūt tikai kādu piekto daļu visa būves tilpuma un droši vien justos daudz drošāk mazākā mājoklī.
Atceros, reiz kopā ar kādu ļoti ievērojamu kontinenta zoodārza direktoru, kurš uzskatīja, ka jebkurā zoodārza būvē vissvarīgākās ir dzīvnieka kā pasūtītāja vēlmes un vajadzības, aplūkoju tikko celtu ziloņu mītni. Mēs labu laiku nostāvējām klusēdami un blenzām uz fantastisko jauno būvi, līdz beidzot mans draugs čukstus pārtrauca klusumu.
- Kam tas domāts? - viņš apvaicājās.
- Ziloņiem, - es īsi atteicu.
- Ziloņiem? - viņš pārjautāja, pārbīlī plati ieplezdams acis. - Ziloņiem? Bet kādēļ tik dīvains, kam domātas visas tās smailītes uz jumta?
- Pēc arhitekta domām, šai ēkai jāatveido ziloņu bars pie peldvietas, - es teicu. Mans draugs kā ciešanās aizvēra acis un nomurmināja, šķiet, visiem arhitektiem domātu daudzpusīgu lāstu kādā mazpazīstamā serbu-horvātu dialektā. Vienīgais saprotamais vārds tajā bijā "arhitekts", izteikts tik sirsnīgi, ka tā efektu varētu apskaust jebkura spļāvējkobra.
Mēs iegājām iekšā. Mans draugs blenza uz samērā niecīgo teritoriju, kāda bija atstāta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labirintu, kāds bija izveidots publikas vajadzībām, tad lēni pavērsa skatienu augšup, kur, ja vien šī būtu katedrāle, pašos augstumos pieklātos karāties zvaniem. Viņš nodrebēja un vēlreiz piesauca kādu serbu-horvātu dievību.
- Kāpēc griesti tik augsti? - viņš man vaicāja, turklāt šīs arhitektūras radītais šoks bija tik milzīgs, ka viņa jau tā trūcīgā angļu valoda saruka vēl vairāk. - Saki, kāpēc tik augsti griesti? Vai viņi iedomājušies, ka ziloņi reizēm pa nakti vēlēsies uzlidot laktā?
Ja pavēro zoodārzus visā pasaulē, tie izrādās gluži pārpildīti ar tamlīdzīgām arhitektoniskām katastrofām. Diemžēl tās joprojām priekšlaikus rauj laukā no arhitektūras dzemdes. Pati pieeja zoodārzu būru, mājokļu un ēku būvēšanai jau gadiem ilgi bijusi nepareiza un lielākoties tāda arī saglabājusies. Dažos zoodārzos notikušas ievērojamas pārmaiņas, taču diemžēl tie joprojām ir mazākumā. Mūsdienās pirmais jautājums, uzsākot projektu, ir nevis - kas vajadzīgs dzīvniekiem, bet gan - ko vēlas apmeklētāji. Pareizi vadītā zoodārzā dzīvnieku vajadzībām jānodrošina sekojošais:
1) būris, kura platība ir piemērota dzīvniekam un kas nodrošina dzīvniekam vietu patvērumam, ja tas nobijies;
2) viens vai vairāki partneri atbilstoši dzīvnieka prasībām;
3) pienācīga barība, kas dzīvniekam liekas interesanta un ir tam piemērota;
4) pēc iespējas vairāk iespēju neieslīgt garlaicībā, t. i., daudz "mēbeļu" un, ja iespējams, viens vai vairāki kaimiņi, ar kuriem papļāpāt un aizraujoši pacīkstēties, tomēr nenodarot pāri.
Taču publikas antropomorfiskās attieksmes dēļ joprojām tiek būvētas atbaidošas dzīvnieku mītnes, tādi kā hindu mērkaķu tempļu moderni atveidojumi, kādi bija tik ļoti iecienīti pagājušā gadsimta zoodārzos un kādos tik daudzi nelaimīgi rēzus pērtiķi ņēma un nosala aiz tīrās nepateicības.
Apmeklētāju bažas par dzīvniekiem nebrīvē ir slavējamas, tomēr lielākoties vērstas nepareizā virzienā. Patiesību sakot, cilvēki ļoti reti uztraucas par tādiem jautājumiem, kas zoodārzos patiesi ir uztraukuma vērti, toties krīt histērijā par sīkumiem, kas dzīvniekiem ir pavisam nenozīmīgi.
Ļaudis apgalvo, ka nav pareizi turēt dzīvniekus krātiņos, ka nav labi tos ieslodzīt, ka ir nežēlīgi atņemt tiem brīvību. Viņi gandrīz nekad nekritizē krātiņu - protesti vēršas pret pašu ieslodzījuma ideju. Samērā nesen atklāts, ka dažādu sugu dzīvnieki apdzīvo dažāda veida un izmēra teritoriju - no pāris kvad- rātpēdām līdz vairākām kvadrātjūdzēm, gluži tāpat, kā cilvēki apdzīvo piemājas dārziņu, muižu, grāfisti vai valsti, un mums par šo jautājumu vēl daudz kas jāiemācās. Tomēr šis fakts jāpatur prātā ik reizi, ķeroties pie krātiņa vai cita mājokļa projektēšanas konkrētam dzīvniekam. Nav teikts, ka sagūstītam dzīvniekam tiek atņemta brīvība, jo dabiskos apstākļos dzīvnieka apdzīvotā teritorija ir gluži tāds pats krātiņš, un vārdam "brīvība" dzīvnieka apziņā nav tāda pati nozīme, kāda ir dedzīgi liberālam Homo sapiens, kurš var atļauties gremdēties abstraktās idejās. Patiesībā, sagūstot dzīvnieku, viņam tiek atņemts kaut kas daudz nozīmīgāks - teritorija, tāpēc cilvēkam ar vislielāko rūpību jācenšas nodrošināt viņam kaut ko līdzvērtīgu, citādi dzīvnieks garlaikosies, nīkuļos vai nobeigsies.